Mēdz teikt, ka latvieši ir zemnieku tauta, kam patika pret lauku labumiem jau asinīs.
Mēdz teikt, ka latvieši ir zemnieku tauta, kam patika pret lauku labumiem jau asinīs. Viens no, kā viņš pats saka, karalaika bērniem ir māju “Kalna Būriņi” saimnieks Imants Freidenfelds, kas izbaudījis lauku zēna bērnību un iepazinis tā laika latviešu virtuvi. Viņš tai palicis uzticīgs un vēstījumu par mūsu senču gatavošanas tradīcijām nodod arī citiem.
“Ēdienu gatavošanā liels speciālists neesmu, taču atminos, ko vecāsmātes gatavoja, kad biju maziņš, un mūsmājās kas līdzīgs top vēl šodien,” stāsta I.Freidenfelds. “Man tas likās ļoti garšīgi. Tiesa, kad uzcienāju mazbērnus, viņi nebūt nav sajūsmā. Taču, lūk, ko gribu uzsvērt – tie tiešām ir ļoti vērtīgi un uzturvielām bagāti ēdieni. Tie nesatur kaitīgās vielas, jo gatavoti no dabīgiem produktiem, kas ražoti turpat saimniecībā.” Kalna Būriņu saimnieks zina teikt, ka tais laikos ļaudis arī auguši stiprāki un veselīgāki.
I.Freidenfelds stāsta, ka atmiņā iespiedušās divu Latvijas novadu tradicionālo ēdienu garšas. “Viena vecmamma man nākusi no Latgales, bet otra – no Zemgales, no Vilces, un katrai bija savi ēdieni.” Pieredzes bagātais kungs vispirms ņemas pastāstīt par mūsu puses nacionālajiem ēdieniem, uzsverot to oriģinālos nosaukumus.
Pūtelis
“Šo vasaras ēdienu ļoti cienīja, un tas bija vienreizēji garšīgs.” Pūteļa pamatā ir rūgušpiens ar visu krējumiņu, kā jau raudzēts pilnpiens, kāds tolaik bija lauku mājā. Piedevas tika sagatavotas iepriekš. Proti, novārīja pelēkos zirņus, kviešu graudus, cūku pupas un miežus (ar visām miziņām, kas ir augstvērtīgs produkts), lai būtu mīksti. Visu izkaltēja, samala un sajauca ar rūgušpienu. Lieliski atsvaidzinošs ēdiens bija gatavs!
Ķūķis
Tā ir grūbu biezputra, kurai pievienoti šķēlītēs sagriezti kartupeļi un sīpoli. Ķūķi allaž pasniedza ar apceptu žāvētu cūkas krūtiņu.
Rupjie ķiļķeni
Tāds nosaukums tādēļ, ka ēdiena pamatā ir malti kviešu graudi un mieži. Tam pievienots biezpiens, nedaudz sīpolu un olas. Viss kopā sajaukts ir diezgan cieta mīklas masa, ko vēlāk izrullē un sagriež šķēlītēs. Rupjos ķiļķenus vāra pienā un pasniedz siltus ar krējumu.
Kļockas
Šis ēdiens vairāk tika celts latgaliešu galdos. “Mūsu apstākļos tik šiku ēdienu gandrīz nevar atļauties gatavot,” smaida I.Freidenfelds. Kļockas gatavo no rupja maluma kviešu miltiem un kartupeļu biezputras. Lai ēdiens turētos kopā, tam pievieno divas trīs olas. Mīklu izrullē kā garu desu, sagriež gabaliņos un apcep. Pēc tam šķēlītes liek māla podā, pārlej ar izkausētu sviestu un sutina krāsnī. “Vēlāk, kļockas baudot, mēli var norīt,” teic I.Freidenfelds.
Līdzīgi gatavo arī garšīgos burkānu pīrāgus, neliekot klāt kartupeļus un pildot ar rīvētiem burkāniem. Mazais Imants bija liels šo pīrāgu cienītājs, jo tie bija saldi: “Cukurs senos laikos bija grūti dabonams.”
Putraimu desa
“Šo recepti pat ieteiktu aizņemties kādam krodziņam, tikai mūsu publika ēdienam, visticamāk, šķaudītu virsū,” smejas I.Freidenfelds. Kas tas ir? Pēc aitas vai cūkas nokaušanas lopiņa zarnas iztīrīja un diennakti mērcēja sālsūdenī. Vēl ar nazi bija jānokasa gļotāda tās iekšpusē, pēc tam zarnas skaloja trijos ūdeņos, lai būtu pilnīgi tīras. Vēlāk tās apvārtīja putraimos, lai tie saiet arī iekšā un vārīja sālsūdenī. Līdzīgi var rīkoties ar aitu kuņģiem.
Ar koka karoti pa pieri!
Mūsu senčiem bijuši savi paņēmieni, kā uzglabāt produktus ziemai. “Katra ģimene bija aprēķinājusi normu, cik daudz ēdiena nepieciešams ziemai, lai pietiktu pašiem un vēl nedaudz – arī ciemiņiem. Atminos, kā es dusmojos uz vecmammu, kad viņa man lika mizot un griezt ābolus. Tas bija garlaicīgs darbiņš. Kāpēc tas bija jādara? Kad krāsnī izcepa maizi, lai siltums neaiziet zudumā, tur uz plātīm lika žāvēties ābolus. Mūsu ģimenes iztikai bija jāsažāvē divi lielie cukura maisi ar āboliem. “Kāpēc tik daudz?” noguris vaicāju omei. “Redzi, bērniņ, ziemā tik daudz ir vajadzīgs,” viņa atteica. Vēl vecmamma zināja, ka vajadzīgi trīs māla podi ar cūku taukiem, trīs spaiņi sēņu, vismaz divi nožāvēti ruksīši rudenī un viens – pavasara pusē,” klāsta I.Freidenfelds.
Kad auga Imanta kungs, pieejamo produktu izvēle bija gaužām nabadzīga, tādēļ pie galda bija noorganizēta stingra uzraudzība, lai no zupas grāpja kāds “nezvejotu” biezumus. “Ja tā darīja, dabūja no vectēva ar koka karoti pa pieri!” teic I.Freidenfelds.
Mūsdienu cilvēks vairs neizvēlas pārtikt kā sendienās. Ņemot vērā šodienas plašās iespējas un tendences, tas ir saprotams. Viņš dod priekšroku vizuāli pievilcīgākiem un modernākiem ēdieniem. Bieži vien tie ir treknāki un neveselīgi, taču precīzi pēc izsalkuša vēdera izsaukuma. Šodien ēšana tiek dēvēta par vienu no baudām, un nav vairs aktuāli notiesāt pieticīgu ēdienu, lai tikai izdzīvotu. Un arī tad, ja kāds atvērtu krodziņu, solīdams senlatviešu virtuvi, plašāka klientu pulciņa pievilināšanai nosauktu par ķūķi, piemēram, kartupeļu biezputru ar šašliku. Īstais ķūķis mūsdienās tiek lopiņiem, kas to prot novērtēt un nemaz nesmādē.
