Pieklājības «rāmi» saskaņā ar savām vērtībām bērnā pirmkārt veido vecāki.Neskrien, nebļaustās. Prot īstajā brīdī pakniksēt, teikt «lūdzu» un «paldies». Mierīgi sēdēt vairākas stundas garā akadēmiskās mūzikas koncertā. Palaist pa priekšu, dot vietu, laipni un cieņpilni atbildēt pieaugušajiem. Daudzi teiktu – labi audzināts un pieklājīgs bērns, kādu mūsdienās bieži nesastapsi. Nebūs melots, jo pieklājība, kas ir nerakstītu uzvedības normu kopums, mainās līdz ar paaudzēm, gadsimtiem, kultūrām, izpratni par ģimenes lomu un savstarpējām attiecībām. Tas, protams, ietekmē arī bērnus, atzīst psiholoģe Aiga Jankevica.
Patērētājs, kas zina savas tiesības
«Jāsaka, ka pirmkārt mainījies pats cilvēks. Kļuvis vairāk patērētājs. Vairāk pieprasa. Vērsts uz karjeru, ir ambiciozs. Lai gan bieži vien aiz tā slēpj kādus kompleksus, cilvēks palicis arī sociāli pašapzinīgāks. Zina savas tiesības. Šajā sabiedrībā tas noteikti ir vairāk raksturīgs nekā padomju laikā, kad visiem bija mute ciet un mugura noliekta,» psiholoģe min uzvedību veidojošos faktorus. Taču galvenais, kas mūsdienās raksturo pieklājības «rāmi», ir katra vērtību sistēma. Tieši no tās izriet, vai vecāki savām atvasēm izvirzīs kādas pieklājības prasības, viņa piebilst.«Piemēram, kāpēc tu ej uz koncertu kopā ar bērnu? Vai vēlies tajā būt viņa vai sevis dēļ? Kādus akcentus saliec? Iespējams, tā ir tava vienīgā iespēja izrauties no mājām. Tāpēc tu sēdi, kāju pār kāju pārlikusi, pļāpā ar draudzenēm, un tevi īpaši neinteresē, ka mazais priekšā jau rausta mikrofona vadus,» raksturo Aiga, pievērsdamās vienam no «spoguļiem», kurā skaidri redzami gan pieaugušā, gan bērna uzvedības motīvi.
Jāskatās un jāklausās kopā ar bērnu
Tieši publiskā vide parasti ir tā, kura atklāj, kā mazais cilvēciņš apguvis pieklājības normas un vai vecāki viņam tās vispār mācījuši. Īpaši jūtīgs šis jautājums kļūst gadījumos, kad pasākumā, piemēram, koncertā vai teātra izrādē satiekas apmeklētāju tiesības to mierīgi baudīt un vecāku tiesības tajā piedalīties kopā savām atvasītēm.«Ejot uz šādu pasākumu, vecāki ir līdzatbildīgi. Tāpēc ir ļoti svarīgi pārdomāt, vai viņi tiks ar savu atvasi galā. Vai viņš spēs koncentrēties un nosēdēt, kāds ir bērna veselības stāvoklis. Būtiski arī izprast vecumposma īpatnības. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērnam raksturīgi, ka jāskatās kopā ar bērnu un klusiņām jākomentē notiekošā darbība. Tad, visticamāk, nebūs nekāda saķeršanās par uzvedību. Taču nevar gribēt, lai brīvdabas izrādē mazais mierīgi sēdētu un skatītos leļļu teātri, bet mamma tajā laikā pļāpā pa mobilo tālruni,» tēlo A.Jankevica.Psiholoģe pārliecināta, ka nekāds vecums nav šķērslis, lai bērnu iepazīstinātu ar kultūras dzīvi. Varbūt trīsgadnieku nevajadzētu vest uz Mocarta Rekviēmu kora izpildījumā bez «kustīgām» bildēm. Taču katrā mākslas žanrā var atrast iespējas, kas vērs mazuļa apvārsni un vienlaikus viņu audzinās.«Bērns mācās, kā attiecīgā vidē uzvesties – pasākums sākas, kādā brīdī nodziest gaismas, jāpaliek klusu, pēc katra priekšnesuma jāaplaudē. Tie ir nerakstītie likumi, kurus mazais apgūst, iedams sabiedrībā, nevis sēžot mājās. Vecāki var čukstēt viņam austiņā – tā ir vijole, tas diriģents, tagad skan priecīga mūzika, bet tā ir bēdīga,» iesaka psiholoģe.
Uzrunāt uz tu vai jūs?
Taču pirmkārt pieklājības mācība sākas mājās teju līdz ar bērna piedzimšanu. «Tikai ģimenē mazais apgūst, ka ir tādi vārdi kā «lūdzu» un «paldies» un ko tie nozīmē. Varbūt bērns vēl nav iemācījies runāt, bet jau prot «pā!» un «ū!». Tas ir pats sākumiņš. Ne jau izruna ir svarīgākā, bet intonācija un brīdis, kad to teikt,» mammas un tētus pēc iespējas biežāk lietot šīs pieklājības frāzes mudina A.Jankevica.Tas pats attiecas uz «labdien» un «uz redzēšanos» jeb vienkāršāk – «atā». «Vecāki ir pirmie, kas pasaka šos vārdus. Tā bērnam rodas pieredze. Jāņem gan vērā, lai arī mazais ātri apgūst šīs frāzes un četros piecos gados droši tās lieto, daudzi aptuveni sešarpus līdz deviņu gadu vecumā sāk kautrēties un slēpties aiz pieaugušo muguras. Tāpēc nevajadzētu bērnu kaunināt vai piespiest sveicināties. Viņš pāraugs šim vecumposmam, un atkal viss būs kārtībā,» iedrošina Aiga.Tomēr šāds mācīšanas princips īsti nederēs, lai bērnā ieaudzinātu saprašanu, kuru pieaugušo uzrunāt uz tu vai jūs. «Uzrunāt uz tu un saukt vārdā ļoti piedien pirmsskolas vecumā, kad bērns un pieaugušais ir rotaļu partneri. Tas diezgan strauji sāk mainīties, aizejot uz skolu. Varbūt bērns vēl kādu laiku uz tu uzrunās savu klases audzinātāju, bet citus skolotājus uz jūs. Arī mēs, pieaugušie, bieži vien tajā taustāmies. Tāpēc nedomāju, ka mazajam to var iemācīt. Viņam pašam jāatrod līdzsvars,» spriež psiholoģe. Viņa piebilst, ka «tu» vai «jūs» uzrunas veids automātiski neliecina par cieņu vai necieņu. Pieaugušais to arī nevar pieprasīt no bērna, jo cieņa ar savu rīcību jānopelnī pašam!
«Lāča pakalpojums» dēliem
Lielu lomu pieklājīgas uzvedības veidošanā spēlē arī dzimumaudzināšana, turpina speciāliste. «Patlaban sabiedrībā ļoti devalvējusies izpratne, ko nozīmē vīrišķīga, džentlmeniska rīcība. Puika to, kā jāuzvedas vīrietim, mācās no sava vīrieša – tēta, vectēva, lielākā brāļa, skolotāja. Taču vīrieša loma mūsdienu sabiedrībā ir mainījusies,» spriež A.Jankevica. Viņa novērojusi, ka bieži «lāča pakalpojumu» saviem dēliem, tos pārāk saudzējot, neapgrūtinot un aizstāvot, izdara pašas mammas – lai tā tante stāv autobusā, apkrāvusies ar somām. Manam bērnam galu galā arī ir tiesības sēdēt!«Mēs pašas labprātīgi uzkraujam sev visas nastas, stiepjam tās un brēcam, ka neviens mums nepalīdz! Nedodam saviem dēliem pastumt iepirkuma ratus vai panest maisiņu ar četriem āboliem. Nemudinām darīt ko džentelmenisku – palaist meitenes pa priekšu, dot vietu vecākām sievietēm, atvērt mammai durvis,» secina Aiga, aicinot mainīt šo lietu kārtību. Lai sabiedrība kopumā kļūtu laipnāka, iecietīgāka un pieklājīgāka. ◆
Pieredze
Jārāda labākais piemērs
Ieva (39), grāmatvede
Esmu no tiem cilvēkiem, kas jebkurā vietā uzreiz pamana pieklājīgu vai nepieklājīgu uzvedību. Tāpēc mēs ģimenē savam dēlam jau no agras mazotnes mācījām būt pieklājīgam. Pašā sākumā mācījām pateikt «paldies» un «lūdzu». Tad, protams, sasveicināties, pasakot «labdien» un «uz redzēšanos». Augot lielākam, tika mācīts – ja divi cilvēki sarunājas, nedrīkst pārtraukt sarunu vai mēģināt runāt pa vidu. Labākā skola ir mūsu paraugs, un puikas visvairāk iemācās no tēva rīcības. Mans vīrs ir bijis labs paraugs vairākās lietās. Piemēram, ka vispirms pa durvīm ir jāpalaiž meitenes, sievietes un tad tikai pats iet. Tāpat tika rādīts, ka mammai jāatver automašīnas durvis. Savukārt, braucot ar sabiedrisko transportu, mēģināju pastāstīt, ka vispirms jāļauj, lai apsēžas vecāki cilvēki vai mammas ar maziem bērniem. Vai arī – ja sēdi un redzi, ka iekāpj kāds no šiem cilvēkiem, jāpieceļas. Neizpalika arī stāsts par to, ka nedrīkst kliegt, skaļi runāt vai kaut kā citādi traucēt apkārtējos cilvēkus. Ka visi papīri un gruži jāizmet atkritumu grozā, nevis uz ielas vai grīdas. Galvenais, ko esmu novērojusi – sākumā par katru pieklājības normu bērnam jāatgādina vairākas reizes, kamēr viņš saprot. Kad bērns sāk to darīt, pamazām tas izveidojas kā labs paradums, ko vēlāk neviens nevarēs atņemt. Mums, vecākiem, jāapbruņojas ar pacietību un jārāda labākais piemērs!
Prot, tikai dažreiz jāatgādina
Dace (38), skolotāja
Pieci seši gadi ir vecums, kad bērnam jau jāapzinās dažas elementāras pieklājības. To stāstu arī savam piecgadniekam, kurš daudz ko ātri aizmirst. «Paldies» un «lūdzu» saviem saviem bērniem esam iemācījuši, tikko viņi spēja izrunāt pirmos vārdus. Bērnudārza bērni to visu prot diezgan labi. Tikai dažreiz viņiem tas jāatgādina. Daudzas pieklājības frāzes un darbības bērns iemācās redzot, kā to dara vecāki. Piemēram, pēc šķaudīšanas novēlēt: «Uz veselību!». Šogad mans piecgadnieks gan atteicās no rīta sveicināties ar audzinātājām – iespītējās un viss! Daudz par to runājām, stāstīju, ka nav pieklājīgi nesveicināties, mudināju paskatīties, kā to dara citi bērni, un lieta aizgāja. Saviem bērniem esmu iemācījusi nemest papīrus zemē, un tas vairs nav jāatgādina. Tāpat esmu droša, ka piecu gadu vecumā dēls zina, kā uzvesties uz ielas, jo uz dārziņu un mājās ejam kājām, pareizi šķērsojot brauktuvi un neignorējot luksofora gaismas. Arī par kaušanos un citu bērnu aizstāvēšanu daudz runāju, jo puikas par sevi grib pastāvēt. Protams, jau no mazotnes dēliem stāstu par cieņas izrādīšanu vecākiem un citiem vecāka gada gājuma cilvēkiem, lai autobusā piedāvātā sēdvieta būtu pašsaprotama lieta.
