ES atbalsts mazajām zemnieku saimniecībām: dažu nomāc netaisnība, citam kauns prasīt vairāk; eksperti norāda uz kūtrumu un zināšanu trūkumu.
ES lauksaimniecības atbalsta maksājumi zemniekiem vērsti uz to, lai cilvēki nepamet laukus. Skaita ziņā visvairāk atbalsta saņēmēju Latvijā ir nelielās zemnieku saimniecības, kurās, apstrādājot dažus hektārus, nodarbināti tikai paši saimnieki. Mazās algas spiežot darbu meklēt ārzemēsŠaurajā māju ceļā, kas no Lietuvas šosejas ved uz Platones pagasta «Jaunkutēniem», iebraucējus sveicina simtgadīgi ozoli, kas liecina par vecsaimniecības godību. Saimnieks pensionētais inženieris Aivars Bušs stāsta, ka mājas no Kroņvircavas muižas viņa priekšteči izpirkuši 1912. gadā. Plašajā pagalmā izveidota sugas suņu novietne. Tas ir saimnieces Mildas Bušas bizness, kas neskaitās lauksaimnieciskā ražošana. Taču turpat aiz kūts buldurē tītars, bet četru hektāru pļavā ganās trīs govis. Tās ir saimnieka A.Buša rūpju lokā, un par to audzēšanu tiek saņemti ES atbalsta maksājumi.Bušu ģimene «Jaunkutēnos» sāka saimniekot 1989. gadā kā Breša zemnieki. Deviņdesmito gadu vidū kūtī bijušas 27 govis, bet piecdesmit hektāros audzēti graudi. Tagad ražošana krietni sašaurinājusies, lielākā daļa zemes iznomāta uzņēmumam «Lielvircava Agro». «Mums neko daudz nevajag, abiem ir pensijas. Bērni, ja kaut kas radikāli nemainīsies, laukos saimniekot nedomā,» stāsta A.Bušs. ES atbalstu laukiem viņš vērtē negatīvi. «Vecajām dalībvalstīm jau tā ir priekšrocības gan klimatisko apstākļu ziņā, gan iestrādēs, piemēram, tehniskajā nodrošinājumā, bet atbalsts mums tiek vismazākais! Tādēļ mūsu zemnieki strādniekiem spiesti maksāt mazākas algas. Ar ubaga tarbiņu plecos daudzi pamet Latviju, taču ārzemnieki ar savu lielo naudu brauc iekšā un izpērk lauksaimniecības zemi,» dusmojas A.Bušs. Viņš domā, ka Latvijai būtu jāstājas ārā no ES. Tad subsidētajām ārzemnieku precēm varēšot uzlikt pietiekami lielu muitu, lai tās nenomāktu vietējos ražojumus. Rūpējoties par māti, izveido saimniecībuLietuvas šosejas malā Elejas upītes krastā atrodas «Āboliņi». Tajā saimnieko trīs māsas piebaldzēnietes – Rudīte un Aina Lasmanes, kā arī Ligita Krūmiņa. Viņas stāsta, ka visas saņem pensiju, taču lauksaimnieciskā ražošana ir nozīmīgs ienākumu avots. Desmit hektāru saimniecībā, kas, apjozta ar žogu, it kā iespiesta starp plašajiem kaimiņu labības laukiem, tiek turētas septiņas slaucamas govis un zirgs. Pienu trīs reizes nedēļā ved uz Jelgavu pārdošanai. «Āboliņos» ir arī neliels ābeļdārzs, kura devums, dažādos traukos čakli salasīts, redzams pagalmā. Pie vārtiem uz grāvja izveidotā auto bedre liecina, ka sīkākus remontus vai, piemēram, eļļas maiņu «Āboliņos» veic uz vietas, lieku latu neizdodot. «Pie mums ir matriarhāts,» pasmaidot saka saimniecības vadītāja Rudīte. Lauku darbi galvenokārt sadalīti starp Ligitu un Rudīti, kura vada saimniecību. Aina ir mediķe un pilnu slodzi strādā Jelgavas slimnīcā. «Āboliņus» Lasmaņu ģimene iegādājās septiņdesmito gadu vidū. Ģimene tajās izmitināja māti, kas no Rīgas un Jelgavas attālajā Jaunpiebalgā bija palikusi viena. Tā izveidojās neliela zemnieku saimniecība, kas tagad gluži vai netīšām esot sasniegusi savu attīstības maksimumu. Vairāk lopiem vietas kūtī neesot. Vajadzību pēc plašākas ražošanas saimnieces nesaskata. Turoties pie krēsliem, dzīvi nesaprot «Āboliņi» saņem ES platību maksājumus par ganībām. Ar ES atbalstu daļēji naturālām saimniecībām 2008. gadā pagalmā pie pagraba uzbūvēta un aprīkota piena māja. Govju skaits, kā paskaidro Rudīte, saimniecībā ir pārāk mazs, lai par tām ES maksātu. Rudīte vaļsirdīgi teic, ka lielsaimnieki bojājot nervus. «Ziņas» jau savulaik vēstīja – 2008. gada oktobrī, kad kaimiņos tika smidzināts rapšu lauks, «Āboliņos» nobeidzās pienīgākā govs Reina. Tās krišanas cēlonis gan toreiz netika noteikts, tomēr palikušas aizdomas, ka vainojamas «indes», ar ko kaimiņos apstrādāts lauks. Rudīti negraužot tas, ka citam pieder vairāk zemes, tāpat nekremt fakts, ka citās ES valstīs ir dāsnāki atbalsta maksājumi. Viņas ir apmierinātas ar to, cik iedod. «Lai dod vairāk, bet arī tagad nav slikti,» saka Rudīte. Viņasprāt, Briseles priekšstāvji, turēdamies pie saviem krēsliem, tā īsti lauku lietas nesaprot. Pienu tirgo no mašīnasŠovasar, kad izslaukums bija lielāks, «Āboliņos» nobriedusi doma mazāku klapatu dēļ pienu nodot pārstrādes kombinātiem. Taču pārāk dārgas (pieci santīmi litrā) izrādījušās piena ražošanas kvotas, ko pārdod citi zemnieki. Tādēļ atliek vien iepriekšējais piena realizācijas variants – Rudīte sēžas automašīnā un trīs reizes nedēļā to ved uz pilsētu, kur viņu gaida ap piecdesmit kunžu. Cilvēki nākot pēc piena ar saviem traukiem. Tiešā tirdzniecība notiekot videi draudzīgā veidā, piena reisi parasti esot pēcpusdienās. Ziemā ap to laiku aizputinātie ceļi parasti jau ir iztīrīti. Ja tomēr tas nav izdarīts, «Āboliņos» ir mazais traktors, kuram var pielikt šķūri.Brīvajā laikā māsas ceļo. Piemēram, Jaunpiebalgas pakalnos augušajai Ligitai patīk slēpot. Tagad viņa katru gadu braucot uz Alpiem. Ceļot patīk arī Ainai, kas ieguvusi tautas dziednieces diplomu, un Rudītei, kas brīvajā laikā noņemas ar numeroloģiju un zīda apgleznošanu. Kaimiņu kūtīs klusumsLielplatones pagasta «Dārzniekos», kur saimnieko Maija un Andris Zemgaļi, kūtī ir divas govis un cūkas, bet laukā noņemti kartupeļi un briest bietes. Kaut gan saimnieki ir vecumā pie septiņdesmit, par dīku pensionāra dzīvi viņi nedomā un strādā tālāk, kā to darījuši senči. «Krievu laikā, kaut arī skrējām kolhozu darbos, visiem bija govis, visi savus kartupeļus audzējām. Neviens nespēja iedomāties, ka lopus varētu likvidēt. Taču tagad tuvākajā apkārtnē govju nevienam nav!» pukojas Maija Zemgale. Viņa piebilst, ka daudzi pensionāri audzē kartupeļus, taču turpat līdzās dzīvo trūkumcietēji, kas, viņasprāt, nevēlas īsti strādāt. Vieglāk esot iet uz pagastu un prasīt Eiropas pārtikas pakas.Padomju laikā ilgus gadus viņa kopā ar vīru strādājusi Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijā. Deviņdesmito gadu vidū, atgūstot mantotos 15 hektārus, abi nodibināja «Dārznieku» zemnieku saimniecību, kurā audzēja graudus un kopa lopus. Tagad lielākā daļa zemes iznomāta lielražotāja Jāņa Vintera zemnieku saimniecībai «Līgo». Taču daži hektāri atstāti pašiem, par ko tiek saņemti platību maksājumi un iegādāta bezakcīzes degviela. 2003. gadā «Dārznieki» pieteicās projektam «Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai». Tā gaitā kūtij tika uzlikts jauns jumts, kā arī nopirkti sivēni un kultivators mazajam traktoram. Projekta nosacījums bija tāds, ka piecu gadu laikā saimniecības ražošanas apjomu vajag palielināt par 30 procentiem. «Mīļais Dievs! Tas taču sīkums! Izaudzē vairāk sivēnu, un ražošanas pieaugums nodrošināts!» saka M.Zemgale. Viņa teic, ka vēl jau mazajiem zemniekiem esot visādas iespējas. Taču Maijas kundzei esot kauns ES vairāk uzbāzties. Saimniece lopkopību sauc par savu sirdsdarbu un priecājas, ka lauki patīk arī meitas ģimenei, mazdēliem, kuri ir labi palīgi vecvecākiem nedēļas nogalē. Pagājušā ziemā «Dārzniekos» sivēni piedzimuši pašā aukstākajā spelgonī. Vecāmāte tos zili pārsalušus priekšautā ienesusi no kūts istabā. Vectēvs dusmojies, ka sivēnu vīkšķēšana neļauj gulēt. Taču mazdēls Rūdis pa telefonu sacījis, lai liekot tos kaut bērnistabā. Vecāmāte domā, ka viņš varētu savu nākotni saistīt ar laukiem. Atbalstam piesakās neliela daļaMārtiņš Cimermanis, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Pēc statistikas, mazās zemnieku saimniecības, kādas Latvijā ir ap 80 tūkstošiem, ļoti maz piesakās ES atbalstītajiem modernizācijas Atbalstam piesakās neliela daļa projektiem, kas ir saistīti ar ražošanas attīstību. Liela daļa saņem vienīgi vienotos platību maksājumus. Tam parasti par cēloni ir kredītresursu nepietiekama pieejamība, zināšanu un tālākas perspektīvas sajūtas trūkums. Klāt nāk atdalītie maksājumiJānis Vilmanis, Lauku atbalsta dienesta pārstāvis Latvijas zemnieki, salīdzinot ar kolēģiem vecajās ES valstīs, saņem mazākus platību maksājumus. Taču tiem klāt summējas atdalītie maksājumi. Piemēram, šogad zemnieki saņem naudu par produkciju, kas tika ražota 2006. un 2009. gadā (pat tad, ja šogad nekas netiek ražots). Tas daudzmaz izlīdzina atbalsta lielumu. Mazo zemnieku skaits sarūkZemgalē (agrākajā Bauskas, Jelgavas, Dobeles rajona teritorijā) 2004. gadā ES atbalsta maksājumus saņēma 2296 zemnieku saimniecības, kuru apstrādājamā platība ir zem desmit hektāriem. 2011. gadā to skaits bija 1727.
