Tikai normāli būtu, ja algas strādājošajiem tiktu pārskatītas reizi gadā un paaugstinātas, lai segtu inflāciju.
Tikai normāli būtu, ja algas strādājošajiem tiktu pārskatītas reizi gadā un paaugstinātas, lai segtu inflāciju. Pie mums līdz šādai normālas pasaules kārtībai vēl tālu. Tāpat kā līdz Eiropas līmeņa algām. Pagaidām nav ar ko lepoties – Latvijā ES dalībvalstu vidū ir zemākā minimālā alga.
Nupat publiskotais ES statistikas biroja “Eurostat” ziņojums liecina, ka no 18 ES valstīm, kur ir noteikta minimālā alga, viszemākā tā ir Latvijā – 121 eiro (80 latu) –, bet visaugstākā – Luksemburgā – 1403 eiro.
Latvijā ir arī visvairāk strādājošo, kas saņem minimālo algu, – 15,4 procenti. Eksperti skaidro, ka pie mums joprojām izplatītas tā dēvētās “aplokšņu” algas, kad strādājošie oficiāli saņem minimālo algu, bet pārējo atalgojuma daļu – bez nodokļu nomaksas. Nākamais lielākais par minimālo algu strādājošo īpatsvars ir Luksemburgā – 15,1 procents –, kā arī Francijā – 14 procentu.
“Eurostat” ziņojumā salīdzināts arī minimālās algas līmenis pēc pirktspējas paritātes, izsakot to mākslīgā mērvienībā – pirktspējas paritātes standartā. Latvijā šis rādītājs ir 283. Luksemburgā arī pēc pirktspējas paritātes ir augstākā minimālā alga.
“Eurostat” dati liecina, ka Latvijā minimālā alga veido apmēram 35 procentus no vidējās izpeļņas, ko saņem ražošanā un pakalpojumu jomā nodarbinātie. Mūsu valdība apņēmusies minimālo algu valstī pakāpeniski palielināt, un paredzēts, ka 2010. gadā tā sasniegs 140 latu.
Salīdzinājumā ar Eiropas algām un būtisko cenu celšanos tas ir piliens jūrā. No darba ņēmējiem vismaz “Ziņām” nav nācies dzirdēt apliecinājumus par būtisku, cenu kāpumam atbilstošu algu palielināšanu. Gluži otrādi, kāda neliela uzņēmuma pārstāvji, kas nevēlējās atklāt firmas nosaukumu, teica, ka pēdējos mēnešos esot jāsamierinās ar samaksas pazemināšanos. Īpašnieks apgalvojot, ka alga augšot tikai pēc ieņēmumu pieauguma. Viņš neesot vienīgais uzņēmējs, kas algas pazeminājis. Protams, to palielināšana uzņēmumam nozīmē izmaksu pieaugumu, tomēr algu samazināšana ir pēdējais līdzeklis, pie kā uzņēmējam jāķeras ekstrēmos gadījumos. Vispirms jāveic citi iespējamie pasākumi. Algas samazināšana darbiniekam var būt kā zīme, ka darbs netiek novērtēts vai tiek prasīti zemāki rezultāti. Tas var izraisīt ķēdes reakciju – mazināsies motivācija strādāt, sliktāki kļūs darba rezultāti, kas pašam uzņēmējam vēlāk nāks par sliktu. Taču tā vai citādi tuvākajos gados lielākajai daļai nodarbināto būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas un algas līmenis nebūs tāds, lai apmierinātu visas materiālās vajadzības.
LLU Ekonomikas fakultātes asociētā profesore un zvērināta revidente Gaida Kalniņa atzīst, ka darba devēju attieksme pret algu palielināšanu darbiniekiem ir pozitīva un neviens ļaunprātīgi uz strādājošo rēķina ekonomēt necenšas. Katrs vadās pēc savām iespējām. Izmaksas ir jālīdzsvaro ar ieņēmumiem, kas atkarīgi no realizācijas. Lielajos pilsētas uzņēmumos tās par zināmu procentu aug katru gadu.
Pils aptieku tīkla īpašniece un labklājības ministres Dagnijas Staķes padomniece Dina Kurzemniece skaidro, ka algu paaugstinājums lielā mērā atkarīgs no nomaksāto nodokļu apmēra. “Uzņēmējiem jābūt godīgiem un jāmaksā nodokļi no visas algas,” viņa uzsver. Diemžēl ne visi tā dara. Tomēr līdz ar ES finansējumu nomaksāto nodokļu īpatsvars varētu augt, jo, startējot uz ES projektiem, dubultā grāmatvedība nebūs iespējama.
Privātajā sektorā algu apjoms atkarīgs no situācijas nozarē. D.Kurzemnieces pārstāvētajā farmācijas biznesā situācija ir stabila un strādājošajiem tiek nodrošinātas pieņemamas sociālās garantijas. Pils aptieku tīklā desmit pastāvēšanas gados atalgojums palielināts būtiski.
“Jelgavas maiznieka” valdes priekšsēdētājs Einars Grigors saka, ka algas ir atbilstošas Jelgavas līmenim, Rīgā strādājošie saņem vairāk. Protams, augstākā līmeņa menedžeriem tās ir pienācīgā līmenī. Uzņēmumā algas katru gadu tiek palielinātas par dažiem procentiem, bet, kad varētu notikt to pietuvināšanās Eiropai, E.Grigors atturas prognozēt. Uzņēmuma īpašnieks tāpat vien nevar palielināt darba samaksu, tas atkarīgs no produkcijas pārdošanas ieņēmumu pieauguma.
Par Mašīnbūves rūpnīcu izplatījies viedoklis, ka tajā ir zemas algas. Rūpnīcas un SIA “Madara” direktors Pēteris Bila uzsver, ka tā noteikti nav. “Madarā” no jūnija atalgojums paaugstināts par 44 procentiem. Līdzīgi esot Mašīnbūves rūpnīcā. Metinātājiem vidējā darba samaksa mēnesī sasniedzot 300 latu, bet labākie nopelnot 600 – 700 latu. “Madarā” esot augstākās algas nozares uzņēmumu vidū Jelgavā – metinātājiem darba stundas likme ir divi lati, automatizēto darbgaldu operatoriem tā augusi līdz trim latiem. Šādas algas pašlaik nemaksājot pat Rīgā.
Jelgavā metālapstrādes uzņēmumos atalgojums turpināšot strauji augt, jo strauji attīstās jauni uzņēmumi, kas nopietni konkurē darbaspēka ziņā. Taču pagaidām neviens, izņemot “Madaru” un Mašīnbūves rūpnīcu, neizrāda interesi par speciālistu sagatavošanu. “Uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu piesola “piecas kapeikas” lielāku algu un pārņem speciālistus jau sagatavotus,” stāsta P.Bila. Viņš teic, ka ārzemniekiem pietrūkst izpratnes par šejienes situāciju un to, ka pašiem darba devējiem jādomā par kadriem, nevis jārada darbaspēka deficīts. Kad tas noticis, algas strauji palielinās. Tas, protams, ietekmē konkurētspēju – pašizmaksa kļūst lielāka un mazāk pievilcīga, produkcijas pārdošana – apgrūtināta. Ārvalstnieku, kas šeit ienākuši zemo darbaspēka izmaksu dēļ, pārcelšanos uz bieži pieminēto Baltkrieviju P.Bila vērtē skeptiski, jo komunistiskās valstīs ar nopietniem valdniekiem neļaujot “uzvārīties” uz tautas rēķina.
Citādi par iespējām pārcelt ražošanu tālāk uz austrumiem domā šūšanas uzņēmumu pārstāvji. Viņi arī ir visskeptiskāk noskaņoti par iespējām paaugstināt atalgojumu. “Saimnieks ir no ārzemēm, tāpēc grūti ko garantēt. Cenas, par kādām slēdzam līgumus par darbu izpildi, diezin vai to ļaus.” Par vienīgo iespēju tiek minētas iekšējās rezerves, taču arī ar tām nav ko lepoties – elektrība, gāze un degviela sadārdzinās, nodokļi nesamazinās, darbs brīvdienās jāapmaksā… Līdz ar to algu palielinājums, uzņēmumu pārstāvju vārdiem runājot, ir šķobīgs un kutelīgs jautājums.
SIA “KLLT” ražošanas direktore Aina Ūtena stāsta, ka uzņēmums spēj nodrošināt augstas kvalitātes prasības un līdz ar to var pieņemt pasūtījumus par daudzmaz normāliem izcenojumiem. No pavisam lētajiem firma atteikusies. Tas ļaujot noturēt līdzšinējo algu līmeni, bet esot nepietiekami, lai tās palielinātu. Cik ilgi šo līmeni izdosies noturēt, pateikt nav iespējams. Korekcijas var ieviest mainīgie apstākļi, sezonas beigas, cenu izmaiņas jaunajiem pasūtījumiem. Par pārcelšanos uzņēmums gan nedomājot.
Arī kādā citā šūšanas uzņēmumā, kas atklāti nevēlas paust informāciju, pašreizējo stāvokli sauc par pliku eksistenci un uz turpmāko raugās ar pesimismu. Ja valsts gribot saglabāt uzņēmumus ar ārvalstu kapitālu un darba vietas, arī tai būtu jāiesaistās jautājuma risināšanā, atvieglojot nodokļus vai kā citādi. Tā kā Latvijā jau tā nodokļu īpatsvars ir viens no zemākajiem ES, uz to būtu naivi cerēt. Vēl viena iespēja, ko likt vietā uzņēmumiem, kas šeit ienākuši tikai kā lētā darbaspēka izmantotāji, – noieta meklējums savas pilna cikla šūtās produkcijas ražošanai, ko varētu pārdot Krievijā un citās NVS valstīs. Rietumos diezin vai kādam mūsu izstrādājumi būs vajadzīgi. Taču jāšaubās, vai valsts brīvā tirgus apstākļos šinī virzienā ko darīs – galu galā katram uzņēmējam jāatbild pašam par sevi. Kā vēl viens iespējamais šo uzņēmumu saglābšanas variants tiek nosaukta iespēja ne vien pārcelties, piemēram, uz Baltkrieviju, bet arī ievest no turienes strādniekus, kas būtu priecīgi saņemt mēnesī simts ASV dolāru.
A.Ūtena uzskata, ka valstij jābūt prasīgākai un jāievieš stingrāki likumi, lai nepieļautu situāciju, ka šūšanas uzņēmumos trūkst darba roku, bet daudzas šuvējas stājušās bezdarbnieku uzskaitē un saņem pabalstus. “Kādēļ nodokļu maksātāju nauda tiek izlietota nelietderīgi?” viņa jautā. Lielāku lietderību un efektivitāti viņa vēlas sagaidīt no daudzajām statistiskajām atskaitēm, taču acīmredzot galvenais ir iesniegt, pēc tam neviens analīzi neveic un secinājumus neizdara.
Aptaujātie uzņēmēji arī atzīst, ka šopavasar audzis peļņas nolūkā uz ārzemēm aizbraukušo strādnieku skaits. Visvairāk prom devušies gados jauni cilvēki. Speciālisti, kas saņemot lielākas algas, tomēr baidoties zaudēt darbu un ienākumus. “Bet jaunajiem vienalga, viņi daudz neskatās uz to, kas būs jādara. Ka tik labi maksā! Un lai pēc tam uz kādu laiku var apmierināt savas materiālās vajadzības.
