Gabriels Gots uzskata, ka cirka mākslai ir jāpielāgojas laikmetam.
“Savs stacionārais cirks būtu ideāli, bet tas nozīmē, ka jāceļ ēka, un šodien man nav tādu līdzekļu. Bet mana ideja ir strādāt tikai ar Latvijas māksliniekiem. Tam jābūt vietējam cirkam, kuru mīlētu. Cilvēki nāk uz izrādēm un saka, ka šovi ir pavisam citādāki nekā klasiskais cirks. Iekšējā sajūta ir tāda, ka nav saspringuma, viņi jūtas kā mājās. Tas man patīk, jo ideju ir daudz un jūtu, ka eju pareizo ceļu,” stāsta ceļojošā cirka “Karabas” saimnieks Gabriels Gots. Viņš ir rīdzinieks, kurš skolas gadus pavadījis Elejā un līdz augusta beigām jelgavniekus uz izrādēm gaidīs laukumā pie ledus halles.
Dzīves ceļš skaidrs 12 gadu vecumā
Dzimtajā Elejā Gabrielu atceras. Viņš šeit pabeidzis vidusskolu, pēc kuras devās uz Rīgu studēt teātra režiju. Bijušie Elejas pedagogi Gabrielu bieži min par piemēru, savukārt kādreizējais audzēknis skolotājus aicina uz savām izrādēm. Cirks “Karabas” ir Gabriela Gota bērnības sapnis un pastāv jau vairāk nekā gadu. Šobrīd mākslinieks ir pārdomās, ka vajadzētu mainīt tā nosaukumu, jo cilvēkiem tas asociējas ar Karabasa Barabasa tēlu no pasakas par Buratino, taču sākotnējā doma bijusi cita. “No franču valodas “Karabas” tulkojams kā ‘melnā valdība’. Tā kā manā cirkā viss ir nedaudz gotikas stilistikā, arī triki, ko rādu, ir diezgan brutāli, izvēlējos tādu nosaukumu,” stāsta Gabriels.
Pirmā interese par cirku Gabrielam radās apmēram deviņu gadu vecumā, kad viņš to pirmo reizi redzēja televīzijā. Savukārt jau 12 gadu vecumā puisis izlēma, ka tas būs viņa dzīves ceļš, un sāka strādāt pie savu mērķu sasniegšanas. Sākot darboties jebkurā jomā, svarīgi ir kontakti, kurus pirms gadiem 20, kad internets nepastāvēja, dabūt nebija viegli. “Ja mani, divpadsmitgadnieku, ieliktu šodienas laikmetā ar mūsdienu tehnoloģijām, viss varētu notikt citādi un ātrāk. Mans ceļš bija garš un grūts. Bija nepieciešams parunāt ar cilvēkiem, kam ir pieredze, kas varētu daudz ko pastāstīt. Kad jautāju, cilvēki negribēja dalīties informācijā. Sevišķi vecākā paaudze – viņi tevi pat var aizvest pa nepareizo ceļu. Bet ar laiku sāku daudz ko saprast, situācija stabilizējās. Runājot par internetu, cilvēki saka – internetā jau viss ir. Nē, nav. Internetā ir tikai maza virsotnīte. Cirka mākslā ir tik daudz sīku nianšu, skatītāji pat nevar iedomāties,” stāsta mākslinieks.
Treniņi līdz asinīm
Kad Gabriels televīzijā bija redzējis žongliera darbu, viņam iepatikās un viņš arī gribēja iemācīties. Nekādu speciālu rekvizītu mājās, protams, nebija. Puika pirmās iemaņas žonglēšanā centās apgūt ar koka klucīšiem. Taču to stūri bija asi, un ātri rokas tika satraumētas līdz asinīm. Katru rītu zēns cēlās septiņos no rīta un trenējās. Tad viņš nolēma izmēģināt arī balansēšanu uz rekvizīta, kas tiek saukts par “Rolla-rolla” – tā ir caurule, kurai pāri pārlikts dēlis. “Aizgāju uz vecāsmātes dārzu, atradu kaut kādu cauruli, nozāģēju sev gabalu, no vecā skapja izņēmu durvis, uzliku virsū un trenējos. Protams, kritu, taču neko nesasitu un beigās iemācījos,” ar smaidu pirmos cirka mākslinieka soļus atminas Gabriels.
Redzot dēla interesi par cirku, mamma ierosināja aizbraukt pie Rīgas cirka direktora. Gabriels ierodas un saka – gribu strādāt cirkā. Direktors jautā – ko tu gribi darīt? Varbūt dresēt? Lai gan žonglēšana ir viena no grūtākajām disciplīnām, puika bijis nelokāms un uzstājis, ka grib žonglēt. Direktors iedeva žongliera Džordža Borro telefona numuru. “Viņš man iemācīja žonglēšanas pamatu. Jau biju iemācījies žonglēt, bet tehniski nepareizi, šķībi. Vēl tagad, kad jau to māku, man vienalga velk uz kreiso pusi. Cilvēki to neredz, bet es pats zinu – tas nepareizā sākuma dēļ. Kā baletā – ja kaut kas ir nepareizi apgūts, pārmācīties grūti.”
Pēc žonglēšanas ķēries pie burvju trikiem. “Tā ir pavisam cita pasaule, ja salīdzina ar žonglēšanu. Tanī laikā interneta nebija, grāmatas nevarēja dabūt, trikus meklēju žurnālos. Ar gadiem tā bagāža papildinājās, vienā brīdī sāku saprast trikus un būvēt pats savus. Bet tas bija jau pēc gadiem desmit,” atminas mākslinieks.
Māsīca – asistente
Nākamais, ko topošais cirka mākslinieks, tobrīd vēl padsmitnieks, vēlējās iemācīties, bija nažu mešana. “Dabūju kaut kādus nažus. Sākumā iemācījos vienkārši mest, lai tie iedurtos sienā. Samācījos un domāju – viss, tagad vajag tur cilvēku nolikt. Mana pirmā asistente bija māsīca. Ilgi lūdzos, kamēr viņa piekrita,” smejot atceras Gabriels. Viņš jau taisījies mest pirmo nazi, kad māsīca pārdomājusi un mukusi malā. Gabriels atkal ņēmies pierunāt, un, lai māsīca neko neredzētu, viņai galvā uzlikuši spaini. Viss beidzies veiksmīgi – naži izmesti, un cietušā neviena. Tad māsīca jautājusi, vai brālēns var trāpīt nazi noteiktā punktā. Mēģinājis, taču tas atsities un rikošetā viegli ievainojis viņas roku. Lai māsīca pārstātu raudāt un nenosūdzētu viņu mammai, Gabriels radiniecei apsolīja konfektes. Šodien abi šo gadījumu atceras ar smaidu. Lieki piebilst, ka vecāki par to neko nav zinājuši. “Ja zinātu, man būtu mājas arests,” smej Gabriels.
Tuvojoties sapņa īstenošanai, Gabriels ņēma privātstundas pie māksliniekiem, kas tobrīd tika uzskatīti par meistariem. “Viņi man iedeva bāzi, sāku sevi attīstīt. Līdzīgi kā mūzikā. Kad apgūsti septiņas notis, sāc komponēt pats savu mūziku. Tā tas ir visur – mārketingā, zīmēšanā.” Gabriels iepazinis cirku no visām pusēm – strādājis par apgaismotāju, uniformu (skatuves darbinieks, kurš palīdz māksliniekam priekšnesuma laikā), tirgojis biļetes. Darbojies arī ar plēsoņām – palīdzējis dresētājiem, barojis un staidzinājis dzīvniekus. Tik ļoti viņi iepatikušies, ka arī pašam sagribējās mājās kādu. Gabriela sapnis ir piepildījies, un nu viņam ir mīlulis – gadu vecs lūšu puika Gregs. Viņš netiek izmantots priekšnesumos, to arī neļauj nesen Latvijā pieņemtais likums par savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirka izrādēs. Gabriels atbalsta izmaiņas likumā, jo tikai daži dresētāji ir tādi, kas savu dzīvnieku mīl un dresūrā neizmanto fizisku ietekmēšanu vai spīdzināšanu. Viņš redzējis gan to, kā dzīvnieki tiek sisti, gan to, kā kaķis starp izrādēm tiek barots ar kāpostiem, gaļu dodot tikai priekšnesuma laikā.
Nedrīkst apstāties
Mamma no tuviniekiem vienīgā atbalstīja dēla izvēli un ticēja, ka viņa sapņi piepildīsies. Apkārtējie pret puikas nākotnes plāniem bija skeptiski noskaņoti. “Man teica – ej labāk celtniecībā strādā, ko tu te nodarbojies ar muļķībām. Šodien, kad man ir šis viss, neviens vairs tā nesaka. Attieksme ir mainījusies. Bet tā jau ir jebkurā biznesā. Sākumā neviens netic, bet, kad cilvēks gūst jau pirmos panākumus, daļa būs tādi, kas teiks – mēs vienmēr esam bijuši kopā ar tevi, otra daļa pat nerunās ar tevi, jo viņiem skauž. Es to uztveru kā dzīves mācību, kas mani padara stiprāku. Jo vairāk problēmām es iziešu cauri, jo garīgi spēcīgāks kļūšu,” pārliecināts sirsnīgais puisis.
Ideju par to, kādam jābūt viņa cirkam, Gabrielam ir daudz. Vieglāk tās būtu īstenot, ja atrastos kāds atbalstītājs, taču tāpēc viņš nesēž, rokas klēpī salicis. “Karabas” atšķiras no klasiskā Latvijā pierastā cirka, tas vairāk iet Eiropas cirka virzienā. Gabriela šovu novērtē skatītāji, kas atbrauc no ārzemēm, jo Eiropā šādas izrādes ir pierastas. Latvijas skatītāju gaume atšķiras – daļai patīk, daļa gaida ko citu. “Cirka pamats un seja esmu es – tā tas paliks vienmēr. Arī tad, ja vairs nestrādāšu kā mākslinieks, es vadīšu vakaru. Mākslinieki izrādēs mainās, un es arī cenšos pamainīt viņu priekšnesumus gan vizuāli, gan muzikāli. Man nepatīk tādi vecā stila naftalīna numuri – kad tērps ir ar spīdumiem, skan lambada. Laiks iet uz priekšu. Jaunā paaudze ir citāda, mums kā māksliniekiem jāpielāgojas mūsdienām. Ir mākslinieki, kas numuru ar tādu mūziku, tērpu un trikiem radīja pirms desmit gadiem un arī šodien tā strādā. Māksla ir mirusi, ja tu sasniedz griestus un tālāk vairs nav kur,” stāsta Gabriels.
