Ukrainas galvaspilsēta tūristus sagaida rosīga, aktīva un interesantiem apskates objektiem pilna.
Adrese dzīvoklim, kuru esam rezervējuši nakšņošanai Kijevā, tiek mainīta trīs reizes. Pēdējo īsziņu ar jaunu adresi saņemu, jau braucot autobusā no Borispoles lidostas uz Kijevas centru. Izīrētāja pamato, ka sajaukusi adreses un īres piedāvājumā atsūtījusi cita dzīvokļa apskatu. Citādi viss ir labākajā kārtībā – Ukrainas galvaspilsēta darbadienā mūs sagaida rosīga un aktīva.
Līdz nākamajam luksoforam ar taksometru
Viena no mūsu galvenajām prasībām, meklējot naktsmītnes Kijevā, bija, lai tā būtu centrā. Apjautājamies vietējiem iedzīvotājiem, kā nokļūt nepieciešamajā adresē, un atviegloti secinām, ka dzīvoklis, par laimi, atrodas centrā.
Kijeva vizuāli līdzinās jebkurai citai Eiropas lielpilsētai – aktīva un mūsdienīga, tomēr lēmumos un risinājumos ik pa brīdim izspraucas pa kādam īstam padomju stila paņēmienam. Nevarētu teikt, ka tas kaitina, drīzāk piešķir braucienam savu īpašu šarmu.
Pusstundu gaidām norunātajā adresē, lai saņemtu dzīvokļa atslēgas. Saprotam, ka pārliecinoši nokavējam projektā iesaistīto personu sarunu «skaipā», bet maz ko tur varam mainīt. Sieviete ar atslēgām ierodas aptuveni četrdesmit minūtes pēc norunātā laika, stresaini taisnojoties, ka Kijevas ielās šodien ir neredzēti sastrēgumi. Tad viņa strauji klāsta, ka dzīvoklis tomēr būšot citur. Ar vērienu tiek paziņots, ka mūs uz viņas rēķina aizvedīšot ar taksi. Tas liek mulsi pavaicāt, vai dzīvoklis atradīsies ārpus centra. Viņa pamāj ar roku nenosakāmā virzienā, ka tepat vien būšot. Ja jau tas atradīsies netālu, īsti neizprotam vēlmi turp mūs vest ar taksometru, bet laikam jau tas jāuztver kā labas gribas žests par kavēšanos. Krustojumā gaidot taksometru un vērojot satiksmes sastrēgumu, gan neticam, ka brauciens ir laba ideja. Galu galā patiešām ar taksi nobraucam līdz nākamajam luksoforam, kur aiziet būtu varējuši trīs minūtēs. Tā vietā šim procesam esam patērējuši vismaz piecpadsmit.
Saskarsme ar dzīvokļa izīrētājām izvēršas nedaudz sarežģīta arī tālāk. Uz Kijevu esam atbraukuši, lai kārtotu vīzas uz Nigēriju, tāpēc dažādu dokumentu saskaņošanai un saziņai ar citiem projekta dalībniekiem noteikti nepieciešams internets. Mums solīts, ka dzīvoklī pieejams bezmaksas wi-fi. Pirmajā dienā viss ir kārtībā, bet otrajā ap pusdienlaiku internetam pēkšņi vairs pievienoties nevaram. Nolemjam pagaidīt līdz vakaram, mazums gadījies kāds misēklis. Tomēr arī vakarā wi-fi nedarbojas un dzīvokļa izīrētāja uz īsziņām neatbild. Garlaicības mākta, ieslēdzu televizoru, un pēc brīža ekrānā parādās brīdinājums ukraiņu valodā. Tik daudz saprotu – ja netiks samaksāts rēķins, televīzijas kanāli tiks atslēgti piecu dienu laikā. Tas mudina domāt, ka arī par internetu, iespējams, vienkārši nav samaksāts. Par laimi, otrajā dienā izdodas sazināties ar vienu no dzīvokļa izīrētājām, un pēc laiciņa wi-fi pieejams. Laikam jau rēķins samaksāts.
Pirmais brauciens ar taksometru Kijevā izvērtās visai rāms, ņemot vērā, ka jātiek vien līdz nākamajam luksoforam, turklāt sastrēguma laikā. Toties nākamie parāda, ka taksometru vadītāju vidū Kijevā ir pa šerpam braucējam. Tas, ka viņi visi pilnīgi mierīgi braukšanu apvieno ar skatīšanos navigācijā telefona ekrānā, kartes pētīšanu un sērfošanu internetā, kļūst skaidrs ātri vien. Taču kāds vadītājs gadās īpaši kolorīts. No sākuma viņš pie sevis burkšķ, ka esam nokaulējuši tādu cenu, ka nemaz nav vērts braukt (tā gan ir augstāka par maksāto citam taksistam šajā maršrutā), pēc tam gari un plaši sūdzas par dzīves dārdzību un nepieciešamību pēc iespējas saīsināt brauciena maršrutu, lai ietaupītu degvielu. Tas izpaužas, spēji nogriežoties uz zemes celiņa (kas diez vai vispār domāts autobraucējiem), pa teju bezceļa apstākļiem kratoties pa milzu bedrēm un nesmādējot braukšanu arī pa zālienu. Sasniedzam saīsinātā ceļa posma finišu, kur kādā dzīvojamā zonā iebraukšana norobežota ar barjeru, bet arī tas mūsu šoferīti nekavē nemaz – mēs to veikli apbraucam un dodamies tālāk. 20 minūšu braucienā līdz centram, šķiet, tiek pārkāpti visi iespējamie satiksmes noteikumi, tostarp braukts pie sarkanās gaismas luksoforā un piedevām pa pretējo joslu, kā arī ceļš saīsināts, izmantojot milzīga tirdzniecības centra pagraba stāvlaukumu. Tam visam īpaši kolorītu piešķir šofera nemitīgā runāšana ar akcentu, kur pilns ar izteiksmīgām «h» skaņām. Tiesa, kopumā viņš ir ļoti labvēlīgi noskaņots pret mums, īpaši, kad uzzina, ka esam no Latvijas. Vecītis atzinīgi uzteic latviešus un mūsu valsts attīstību jautājot: «Jums jau nav mafijas, vai ne?» Skaidrojam, ka gan jau ir, bet maziņa, ņemot vērā valsts lielumu. Viņš piekrītoši māj ar galvu, apstiprinot: «Jā, mums ir liela. Jūs redzat, ar kādām mašīnām te visi brauc? Džipi, tikai jaunākie džipi.»
Ja nav džipa, neesi cilvēks
Dažādu marku džipi patiešām ir galvenais transportlīdzeklis Kijevas ielās, ne velti Ukrainā daudz tiek runāts par korupciju un tās apmēriem. Nelielas un vecākas automašīnas mana reti. Ielās pie namu fasādēm daudz redz izkārtnes, kas liecina, ka tur atvērtas notāru un advokātu prakses, uz sludinājumu dēļiem arī pārsvarā plīvo lapiņas, kurās piedāvā advokātu pakalpojumus. Acīmredzot kaut kā tie jauniegūtie džipi jālegalizē.
Tomēr, ja džipa un pat citas automašīnas Kijevas apciemojuma laikā nav, visu ērti un lēti var sasniegt ar sabiedrisko transportu. Galu galā arī taksometru pakalpojumi nav dārgi. Brauciens ar sabiedrisko transportu, piemēram, metro ir arī sava veida piedzīvojums. Metro stacijās un tuneļos jūtama īsta lielpilsētas dzīves duna – tiek tirgotas visas iespējamās preces – ziedi, avīzes, skaistumkopšanas priekšmeti un pīrāgi.
Īpašs šķiet gājiens caur ejām uz centrālo dzelzceļa staciju. Tur tirgošanās sasniedz apogeju – uz blakus galdiņiem tiek tirgoti ādas zābaki, jēlas vistu rīklītes un adīti cimdi, pāris galdiņus tālāk cepumi un bulciņas. Absolūti lietainajā dienā te sajaucas slapja betona, jēlas gaļas, konditorejas un ādas apavu aromāti.
Tās, protams, ir īpašas sadzīves ainiņas, Kijevā ir tikpat lieli un vēl lielāki tirdzniecības centri kā pie mums un citur Eiropā. Ir plaša ēdnīcu, kafejnīcu un restorānu izvēle katra vēlmēm un maciņa biezumam, turklāt ēšana ārpus mājas pamatā ir lētāka nekā pie mums un nebūt nejūt padomju laiku «kvalitātes». Ēstuvēs klientu apkalpošana ir līmenī – tiec aptekalēts un aprūpēts no visām pusēm. Man Kijevas apmeklējums saistīsies arī ar ļoti labiem ēdieniem. Pirmkārt jau slavenais borščs – tas katrā vietā tiek pasniegts citāds, bet visur garšīgs. Pamēģināju slaveno ukraiņu zupu nobaudīt trīs vietās un nevienā nevīlos. Ēdienkartē manīju arī tādu variantu kā zaļais borščs, ko gan nepamēģināju. Tikpat garšīgas šķita Ukrainā populārās «deruny» – kartupeļu pankūkas ar dažādiem pildījumiem. Nemaz nerunājot par kafiju, ko Kijevā dzer visur un visi. Pat ielas malā sagatavota «latte» ir fantastiski garšīga un pēc klienta vēlēšanās tiek pārkaisīta ar rīvētu šokolādi vai kanēli.
Kijevā nedrīkst laist garām arī iespēju nogaršot slaveno «Kyivska perepichka», ko tirgo mazā lodziņā netālu no Kreščatika. Pēc «perepichkas» (eļļā cepts cīsiņš mīklā) stiepjas varena rinda. Kur to tirgo, atrast ir viegli, jo pa Kreščatiku pretī nāk cilvēki ar aizkostiem pīrādziņiem – atliek vien pavērot plūsmu. Pēc vietējo stāstītā, tur jau kopš padomju laikiem aiz lodziņa vienmēr ir tantuks, kas kosmiskā ātrumā sarēķina izdodamo naudu un iesaiņo vēlamo daudzumu pīrāgu. Rinda virzās ātri, un visi gaidītāji tiek pie karstiem pīrāgiem. Jau gadiem vietējā sabiedrībā nerimstot diskusijas, ka šāds eļļā vārīts pīrāgs ar cīsiņu vidū noteikti nav dēvējams par veselīgu. Tomēr, spriežot pēc rindas, tas interesentus neatbaida. Galu galā diez vai citās Eiropas lielpilsētās tirgotie frī vai desiņas ir vērtējami kā daudz veselīgāks ēdiens.
Vienā reizē neaptverama
Lai arī Kijevā pavadām gandrīz nedēļu, visu apskatīt vienā reizē nav iespējams. Mūsu braucienā viens no svarīgākajiem mērķiem ir vīzas kārtošana, tomēr starplaikus var veltīt lielās pilsētas iepazīšanai. Izņemot divas pēdējās dienas, arī laikapstākļi ir izcili – spīd saule, un laiks rudenim silts. Ideāli pastaigām pilsētā.
Ar ukraiņu paziņām pasmejamies par atšķirīgo kartes nolasīšanas sajūtu Rīgā un Kijevā. Oļegs un Jūlija Rīgā krietni pārrēķinājušies, gājienam līdz mērķim pilsētas centrā atvēlot četrdesmit minūtes, tā vietā to sasniedzot septiņās. Man Kijevā ir pilnīgi otrādi. Kartē viss liekas tik netālu – viens kvartāls, otrs… Dzīvē tas izrādās krietns gājiens, un pastaigās katru dienu pavadu stundas četras. Bet tas arī ir tā vērts. Kijevā netrūkst skaistu apskates objektu – baznīcu, pieminekļu, muzeju. Atpūsties var gan mazākos skvēriņos, gan plašos parkos. Tajos ir daudz skaistu elementu – piemēram, Tarasa Sevčenko parkā secinu, ka šeit ir aptuveni desmit dažādu soliņu veidu. Var novērot, ka cilvēki arī mīl atpūsties parkos. Jau minētajā Sevčenko parkā, kas atrodas blakus vairākām universitāšu ēkām, studenti sarunājas, ēd, dzer kafiju. Parka šaha galdiņus iecienījuši seniori. Netrūkst arī ielu muzikantu, kas atpūtai parkā dod pavisam īpašu noskaņojumu. Sevčenko parkā var pasēdēt un paklausīties pūtēju priekšnesumus, bet pie viena no slavenākajiem Kijevas tūrisma objektiem – Zelta vārtiem – baudīt kāda balāžu dziesminieka uzstāšanos.
Pilnīgi noteikti Kijevā jāapmeklē Kreščatiks, kas darbadienās dun no satiksmes, bet tradicionāli brīvdienās tiek slēgts autobraucējiem, un gan tūristi, gan vietējie steidz pastaigāties pa ielas braucamo daļu. Kā stāsta vietējie, tā izvērtusies par iecienītu tradīciju, cilvēki mīlot brīvdienās šeit vienkārši atnākt, iedzert kafiju, jaunieši skrituļo un brauc ar riteņiem.
Iecienīts apmeklējumu objekts ir Maidana jeb Neatkarības laukums. Noteikti vērts apmeklēt arī skatu platformu pie sadraudzības pieminekļa (ukraiņi paši gan smīkņā, ka nekāda draudzība ar lielo brāļu tautu vairs nesanākšot un pieminekli vajadzētu likvidēt), var izbraukt ar funikulieri un uz Kijevu nolūkoties no augšas. Apskates objektu Ukrainas galvaspilsētā patiešām netrūkst. Lai arī nereti valda stereotipi par tūrisma kvalitāti Kijevā, tie ir visai maldīgi. Kijeva nav sliktāks ceļojumu galamērķis kā daudzas citas Eiropas pilsētas. Turklāt ir patīkami, ja vietā, uz kuru esi atbraucis, tā mīl latviešus. Lielākoties, uzzinājuši, ka ciemiņš ir no Latvijas, ukraiņi atplaukst platā smaidā, apjautājas, kā mums klājas, un izsaka komplimentus par mūsu valsti. ◆
