Daudzi Eiropas un citu kontinentu valstu apceļotāji ne reizi vien ir saskārušies ar neērtībām, mainot valūtu uz apmeklējamo valstu robežām.
Daudzi Eiropas un citu kontinentu valstu apceļotāji ne reizi vien ir saskārušies ar neērtībām, mainot valūtu uz apmeklējamo valstu robežām. Daudzviet robežu šķērsošanas punktos darbojas tikai viens valūtas maiņas punkts, kurā piedāvātie valūtu kursi ir daudz neizdevīgāki nekā iekšzemē, tāpēc šāda maiņa var iecirst pamatīgu robu mūsu robezšķērsotāju jau tā paplānajos maciņos.
Lielākie cietēji šādu «valūtas operāciju» rezultātā izrādās uzņēmēji. Muitas iestādes var pieprasīt iemaksāt drošības naudu vai galvojumu, kas vēlāk uzņēmējam tiek atmaksāta, taču valūtu kursa svārstību rezultātā reizēm tiek zaudēti simti un pat tūkstoši latu. Vienotas valūtas ieviešanas rezultātā šāda veida zaudējumi jūtami samazinātos, Eiropas Savienības (ES) ietvaros pat izzustu vispār.
Latvijā, kur ES vienotā valūta eiro kopš pagājušā gada sākuma ir skārusi tikai uzņēmēju un banku bezskaidras naudas norēķinus ar ES valstīm, tai ir gan savi piekritēji, gan oponenti. Piekritēji izmanto iepriekš minētos izdevīguma motīvus, bet pretinieki to uzskata par daļēju Latvijas ekonomiskās neatkarības zaudēšanu, un viņi savos maciņos vēlas redzēt tikai un vienīgi Latvijas nacionālo valūtu – latus.
Vēl viens ne mazsvarīgs fak-
tors – eiro beidzot varētu kļūt par valūtu, kas radītu nopietnu konkurenci ASV dolāram. Tā pagaidām nenoliedzami ir valdošā valūta Austrumeiropas valstu savstarpējos norēķinos. Rietumeiropā, par spīti lejupslīdošajam eiro kursam, ASV dolārs tomēr neatrodas šādā statusā. Daudzi Latvijas eksportētāji samaksu par pārdoto produkciju saņem eiro. Tādējādi vismaz daļa mūsu uzņēmēju «ir pazīstami» ar Eiropas nākotnes valūtu, kas, domājams, varētu kļūt arī par Latvijas valūtu.
Īsa priekšvēsture
Idejas par vienotu Eiropas valūtu, tāpat kā par vienotu Eiropas valodu, nav jaunas. Pirmo reizi domā par ekonomisku un monetāru savienību parādījās 1957. gadā Romas līgumā, ar kuru tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK). Tas paredzēja, ka dalībvalstīm jākoordinē to ekonomiskās politikas un ka politiskā biznesa cikli un valūtas maiņas kursu politikas jāuzskata par kopējo interešu jautājumu. Tomēr līdz pat Māstrihtas līgumam (par Eiropas Savienību), kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī, dalībvalstis īstenībā nevienojās par ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu. 1989. gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par ekonomisko un monetāro savienību. Pamatojoties uz šo priekšlikumu, dalībvalstu valdības vienojās par Māstrihtas līguma protokolu par ekonomisko un monetāro politiku.
Ekonomiskās un monetārās savienības struktūra
Kā jau tas atspoguļots nosaukumā, ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) sastāv no divām daļām: viena ir saistīta ar ekonomiskiem jautājumiem, otra – ar monetāro politiku. Viens no ekonomiskās savienības svarīgiem komponentiem jau pastāv dzīvē, proti, brīva personu, preču, pakalpojumu un kapitāla kustība, kā arī kopējā konkurences politika jeb īsumā ES vienotais tirgus, kas tika ieviests 1993. gada 1. janvārī. Vissvarīgākais ekonomiskās savienības priekšnoteikums – tāds pats kā valūtas savienībai – ir neierobežotas iespējas mainīt naudu, brīva kapitāla kustība, pilnībā integrēti banku un finansu tirgi un nemainīgi noteikts valūtas maiņas kurss. EMS mērķis ir iet vēl tālāk: radīt vienoto valūtu, kopēju neatkarīgu centrālo banku un kopēju monetāro un valūtas politiku. Pēdējais solis monetārās savienības virzienā tiks veikts 1999. gada 1. janvārī, kad saskaņā ar 1995. gada decembra Madrides Eiropas samita lēmumiem tiks ieviesta vienotā valūta un izveidota Eiropas Centrālā banka.
EMS ieviešama trīs posmos
Ekonomiskā un Monetārā savienība (EMS) tiks ieviesta trijos posmos. Pirmais tika uzsākts 1990. gada 1. jūlijā, kad tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti visi šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp ES dalībvalstīm. Ekonomiskā un politiskā sadarbība tika nostiprināta, lai veicinātu dalībvalstu tuvināšanos. Otrā pakāpe sākās 1994. gada 1. janvārī, kad Frankfurtē tika izveidots Eiropas Monetārais institūts (EMI). Šajā posmā tika nostiprināta sadarbība starp nacionālajām centrālajām bankām. EMI pienākumos ietilpst dalībvalstu monetāro politiku un tuvināšanās uzraudzības nostiprināšana. Otrā posma laikā dalībvalstis nedrīkst pieļaut valsts budžeta deficītu, aizņemoties naudu no nacionālās centrālās bankas. Trešais, noslēdzošais, posms sākās 1999. gada 1. janvārī, kad iesaistīto dalībvalstu valūtas tika nemainīgi fiksētas. Tajā pašā laikā stājās spēkā rīkojums, kas nodrošināja juridisko pamatojumu vienotās valūtas eiro ieviešanai, kas kopš šā datuma kļūs neatkarīga valūta. Noslēdzošais posms nozīmē arī to, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) pārņems pilnīgu atbildību par kopējās monetārās un valūtas politikas formulēšanu un ieviešanu. Vēlākais 2002. gada 1. janvārī eiro un centu banknotes un monētas tiks ieviestas un tiks lietotas paralēli ar nacionālajām banknotēm un monētām. Nacionālās naudas zīmes pārstās būt likumīgs maksāšanas līdzeklis sešu mēnešu laikā pēc jaunās valūtas ieviešanas.
Vienotās prasības EMS dalībvalstīm
Tiek uzskatīts, ka dalībvalstu ekonomiskā tuvināšanās ir nepieciešama, lai izbēgtu no saspīlējuma, kāds varētu rasties EMS pēdējā posmā. Lai piedalītos trešajā posmā, dalībvalstīm ir jāpilda speciālas prasības, kas vērstas uz ekonomisko tuvināšanos:
inflācija nevar būt augstāka par 1,5% punktiem nekā trijās dalībvalstīs ar visaugstāko inflācijas procentu;
valdības parādzīmju procentu likmes nedrīkst būt vairāk nekā divus punktus augstākas par trīs dalībvalstu ar viszemāko inflācijas līmeni attiecīgajiem rādītājiem;
naudas maiņas kursam ir jābūt bijušam stabilam divus gadus pirms EMS noslēdzošā posma uzsākšanas, kas ir noturēts normālās robežās maiņas kursu mehānismā;
sabiedriskā sektora kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts nacionālā kopprodukta;
valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts nacionālā kopprodukta.
Sākot no otrā posma, dalībvalstīm ir jāiesniedz regulāri ziņojumi par to situāciju attiecībā uz ekonomiskās tuvināšanās prasībām. Valstis pašas izstrādā programmas, kas vērstas uz šo kritēriju sasniegšanu, un izlemj, kā sasniegt uzstādītos mērķus. Šie ziņojumi tiek analizēti, lai novērtētu, kā dalībvalstis darbojas, lai pildītu konverģences kritērijus. Ja valstis atbilstu kritērijiem jau pirms pēdējā posma uzsākšanas, tas nodrošinātu monetārās savienības vieglāku uzsākšanu. Tā kā vājākais punkts valstu tuvināšanā ir valsts budžets, būtiski, lai tās paliktu nemainīgi stabilas arī kopējās valūtas zonā trešajā posmā. Patlaban lielākā daļa valstu pilda minētos kritērijus. 1998. gada martā Eiropas Komisija nosauca 11 ES dalībvalstu, kuras tā rekomendē trešajam posmam: Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija.
Divās valstīs – Grieķijā un Zviedrijā – nepieciešamie nosacījumi netiek pildīti, bet Dānija un Lielbritānija, izmantojot dotās iespējas, izvēlējās nepiedalīties EMS kopš 1999. gada 1. janvāra.
Budžeta disciplīna
Budžeta veidošana dalībvalstīs būs izšķirošais faktors ekonomiskās un monetārās savienības panākumiem un sabiedrības atbalstam vienotajai valūtai. Ir svarīgi garantēt līdzšinējās budžeta disciplīnas nepārtrauktu ievērošanu arī pēc EMS trešā posma ieviešanas. Tādēļ 1999. gadā tika ieviests tā sauktais stabilizācijas pakts, lai nodrošinātu budžeta disciplīnu iesaistītajās dalībvalstīs.
Nākotnes attiecības starp EMS trešajā posmā iesaistītajām un neiesaistītajām dalībvalstīm ir jānosaka pirms trešā posma uzsākšanas. Un pirmām kārtām ir jāapspriež un jāizskaidro valūtas maiņas kursi starp dažādām valstīm. Dalībvalstīm, kas iesaistīsies EMS vēlākā laika posmā, tiks izvirzītas tieši tādas pašas prasības kā valstīm, kas iesaistījušās no sākuma.
Piesardzīgais EMS projekta novērtējums
Monetārā savienība ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks projekts. Daudzi ekonomisti uztver EMS kā ceļu, kas ved uz centrālu supervalsti. Pašreizējās debatēs par EMS tiek minētas gan pozitīvās, gan negatīvās EMS puses. Lielā mērā kritika pret EMS tiek balstīta uz ideju, ka ES nav optimāla valūtas zona. Ar to tiek saprasts, ka dalībvalstu ekonomikas un darba tirgus, algu veidošana, uzkrājumi, investīciju veidi un rūpniecības struktūras ir pārāk dažādas, lai veidotu vienmērīgu savienību. Tradicionāli kā pozitīvs EMS elements tiek minēts tas, ka privātpersonām un uzņēmumiem valūtas zonas robežās vairs nevajadzēs maksāt augstos procentus par naudas maiņu. Pazudīs arī neskaidrības par naudas maiņas kursu attiecīgajām svārstībām.
Latvijai, kad tā kļūs par ES dalībvalsti, būs pienākums piedalīties EMS. Tomēr, ja valstī netiks pildīti nepieciešamie nosacījumi, tai līdzīgi kā Grieķijai un Zviedrijai tiks noteikts pārejas periods līdz pilnai dalībai EMS. Sākot ar 2002. gadu, tas skars katru, kas būs nolēmis doties uz kādu no ES valstīm, jo tajās apgrozībā būs vienotā valūta eiro.
Publikācijā izmantoti Eiropas integrācijas biroja materiāli
