Saņemot aicinājumu piedalīties Eiropas Parlamenta (EP) rīkotajā žurnālistu braucienā uz Andreja Saharova balvas pasniegšanu Eiroparlamenta decembra sesijā Strasbūrā, jau bija skaidrs, ka šis pasākums sakrīt ar Francijā notiekošo ģenerālstreiku. Tas apvienojumā ar tobrīd tuvojošos Ziemassvētku kņadu zināmā mērā traucēja ceļošanu, tomēr šis brauciens sanāca, kā bija plānots. Ik pa laikam sabiedrībā uzjundī diskusija par to, ka diezgan dārgi un laikietilpīgi eiropiešiem ir uzturēt EP divās mājvietās – gan Briselē, gan Strasbūrā, kur tas sanāk uz sesijām dažas dienas mēnesī divpadsmit reizes gadā. Strasbūra atrodas Francijas un Vācijas robežapgabalā Elzasā, kas zināma kā divu pasaules karu strīdus teritorija. Tādēļ jau 1951. gadā, pretkara noskaņās dibinot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (tā ir Eiropas Savienības pirmsākums), dalībvalstis iezīmēja, ka ne tikai Brisele, bet arī Strasbūra, Elzasas apgabala centrs, ir gluži simboliska vieta, kur veidoties ES institūcijām. Par laimi, laikam ritot un ekonomikai globalizējoties, bažas, ka starp Vāciju, Franciju vai Lielbritāniju vai jebkādā citā Eiropas valstu salikumā varētu izcelties vēl kāds karš, izplēn. Vēl jo vairāk jautājums par Strasbūru kā EP otrajām mājām un “vienkāršajiem balsstiesīgajiem” nesaprotamo ES birokrātiju, tās liekajiem tēriņiem aktualizējās pēc “Brexit” un zaļās politikas iniciatīvas pieņemšanās spēkā. Skaidrs, ka EP transportēšana no Briseles un Strasbūru palielina arī oglekļa oksīda izmešu daudzumu atmosfērā. Tomēr pagaidām Francijas valdība ar savām veto tiesībām šajā jautājumā pastāv uz to, ka Strasbūrā Eiroparlamentam sesijās ir jāsanāk. Tas ir izdevīgi Strasbūras viesnīcniekiem, veikalniekiem un daudziem citiem, kas tur strādā apkalpojošajā sfērā. Ja nu vienīgi reiz šo kārtību mainīs Francijas dumpīgie darbaļaudis. Šoreiz vēl ģenerālstreika laikā Francijas dzelzceļa vadībai izdevās no Strasbūras uz Briseli palaist eirokrātu čartervilcienu, kas trijās stundās eiroparlamentāriešus un tos pavadošās personas aizveda turp un atpakaļ uz apmēram tūkstoš kilometru attālo (braucot pa ātrvilciena maģistrāli) Briseli. Šajā eirokrātu vilcienā bija izdevība braukt arī Latvijas žurnālistu grupai. Mēs gan izkāpām pusceļā – Francijas galvaspilsētas Parīzes lidostā, no kurienes “airBaltic” pa taisno aizveda uz Rīgu.
Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk pensionāru
Arī turpceļā no Rīgas uz Strasbūru tik gludi vis negāja. Pēc nosēšanās lidostā nācās mest līkumu caur Parīzi, bet parastiem ļaudīm domātā vilcienā uz Strasbūru nācās sēdēt, kur pagadās, pat uz koferiem. Savukārt Strasbūrā 17. decembra rītā tramvaji piepeši apstājās, un vismaz kādus pāris kilometrus līdz EP ēkai vajadzēja iet kājām. Iemesls – tas pats Francijas darbaļaužu ģenerālstreiks, kura galvenā prasība ir pensiju jautājums. No vienas puses, var jau saprast arī Emanuela Makrona valdību. Labklājīgajā Francijā iedzīvotāju dzīves ilgums ir viens no augstākajiem Eiropā (2016. gadā tas bija 82,27 gadi, par 7,74 vairāk nekā Latvijā). Visiem jāmaksā pensijas, pabalsti… Valdība vēlas maksāt mazāk. Var piebilst, ka dzelzceļa biļetes cena divu stundu braucienam no Parīzes līdz Strasbūrai bija vairāk nekā simt eiro, kas tika apmaksāts no ES naudas. Pašam vien vajadzēja atrast vietu nedaudz virs normas piepildītajā vilcienā, kura galamērķis bija kāda no Vācijas lielajām pilsētām. Trāpījos vietā, kur vienu nodalījumu tālāk sēdošā vācu ģimene visai skaļi (ne tā kā eirokrātu specvilcienā) sarunājās ar kādu jaunu sievieti. Viņa vācu ģimenei stāstīja, ka ir Libānas bēgle, kādā no Eiropas augstskolām ieguvusi maģistra grādu. Sieviete minēja, ka uz kara izpostīto Libānu atpakaļ braukt nevēlas, jo tur neesot darba. Kad libāniete Strasbūrā kāpa ārā, vāciete man pamāja, lai palīdzu tikt galā ar divstāvu vagona ejā iesprūdušo čemodānu. Jaunā sieviete pasmaidot paskaidroja, ka tas sver trīsdesmit kilogramu. Vajadzēja tik mazliet pielikt roku, lai čemodāns ar ritentiņiem iztaisnotos un sieviete pati to dipadu dapadu novilktu pa vagona kāpnēm lejā līdz ārdurvīm.
Par “Rail Baltica” sadārdzinājumu ES nemaksāšot
ES iedzīvotāju mobilitāte, kas ir ne tikai ekonomiskās labklājības, bet arī miera un cilvēku savstarpējās saprašanās veicinātāja, bija arī temats, ko apsprieda astoņi Latviju pārstāvošie EP deputāti, ar kuriem Eiroparlamenta ēkā Strasbūrā tika sarīkotas divas preses konferences.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem tajās bija “Rail Baltica” projekts, kura ideja ir integrēt Baltijas valstis Eiropas dzelzceļu tīklā. Diemžēl tā attīstība neiet gludi. Par to liecina novembrī publicētā triju Baltijas valstu kopuzņēmuma AS “RB Rail” 62 darbinieku vēstule, kurā teikts, ka dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” projekts ir kritiskā situācijā sliktas korporatīvās pārvaldības un interešu konflikta dēļ. Bažas pastiprina fakts, ka gada nogalē šajā uzņēmumā no amata atkāpies valdes priekšsēdētājs soms Timo Rīhimeki un valdes loceklis galvenais tehniskais direktors igaunis Marts Nilsens (2018. gadā no valdes priekšsēdētāja amata aizgāja Baiba Rubesa). Vēstules parakstītāji aicināja, lai projektu tiešā kontrolē pārņemtu Baltijas valstu premjerministri.
Runājot ar žurnālistiem par “Rail Baltica”, agrākais Rīgas vicemērs tagadējais Eiropas Parlamenta Transporta komitejas viceprezidents Andris Ameriks teica, ka būtu noziegums izgāzt šo projektu. “Visām trim Baltijas valstīm kašķējoties par to, kurš būs līderis “Rail Baltica” realizācijā, esam aizmirsuši, ka šis ceļš nesākas Tallinā un nebeidzas Viļņā, bet gan ir starp Berlīni un Helsinkiem.” A.Ameriks uzsvēra, ka Eiropas Komisija ir akceptējusi šo projektu (neiekļaujot dzelzceļa tuneli Somu jūras līcī starp Tallinu un Helsinkiem), kura kopējās izmaksas tiek lēstas ap 5,8 miljardiem eiro (2017. gada būvniecības cenās). Salīdzinājumam izskanēja, ka Latvijas valsts 2020. gada budžets ir desmit miljardu. Tādā situācijā ļoti liela nozīme ir projekta sadārdzinājumam, kas, ES ekonomikai augot, rodas laika gaitā. “Eiropas Komisija vairāk par šiem 5,8 miljoniem eiro naudas nedos. Sadārdzinājums jāsedz iesaistītajām dalībvalstīm,” vienkāršoti skaidroja A.Ameriks. Viņš diezgan kritiski izteicās par Latvijas valdības rīcībspēju šajā situācijā. Ja šī gada budžetā valdība nevarēja atrast 60 miljonus mediķu algām, tad A.Amerikam ir skepse arī par to, vai būs iespēja atbilstoši reaģēt uz izaicinājumiem saistībā ar “Rail Baltica”.
Zīle par Amerika bažām smīn
Turpretī viens no pieredzējušākajiem Latvijas eiroparlamentāriešiem Roberts Zīle par politiskā oponenta bažām bija visai kritisks. Viņaprāt, šī projekta finansēšanā nevajadzētu būt lielam apdraudējumam. Taču arī R.Zīle uzsver, ka “Rail Baltica” liktenis lielā mērā ir Baltijas valstu valdību rokās. Novembrī notikusi “Rail Baltica” draugu grupas tikšanās, uz kuru gan nebija ieradušies somu un poļu institūciju pārstāvji, kas agrāk parasti bijuši klāt. “Skaidrs, ka grūtības ir, bet tās nav nepārvaramas,” saistībā ar “Rail Baltica” teica R.Zīle. Viņš atcerējās 2011. gadu, kad satiksmes ministrs bija Uldis Augulis, kurš vairāk runājis par ātrvilcienu uz Maskavu. “Bet tas bija īss brīdis,” piezīmēja R.Zīle. Runājot par neskaidras izcelsmes naudas aprites problēmām Latvijā, ar ko, piemēram, saistās ASV sankcijas pret ietekmīgo Aivaru Lembergu (un sākotnēji arī pret Ventspils ostu), R.Zīle minēja, ka finanšu krīzei Latvijā nevajadzētu būt, ja “izdara pareizos soļus”. Arī sliktākajā variantā, ja Latvija, tāpat kā Islande, nonāktu “pelēkajā” sarakstā, tas nenozīmētu, ka kredītkartes pārstātu darboties un ekonomikā būtu sagaidāms liels kritums. Nav tādas globālās situācijas, kā sākoties ekonomiskajai krīzei 2008. gadā, mierinoši teica R.Zīle.
Pa dzelzceļu brauc zaļie
Saistībā ar zaļo politiku R.Zīle minēja, ka tad, ja ES valstīm izdodas samazināt oglekļa dioksīda izmešus, bet, piemēram, amerikāņi vai ķīnieši to nedara, ES uzņēmēji var kļūt nekonkurētspējīgi. R.Zīle uzsvēra, ka iestājas par videi draudzīgu, bet saprātīgu politiku. Par to, ka zaļajai politikai jābūt sociāli taisnīgai, runāja arī jaunais EP deputāts Ivars Ījabs un agrākā jelgavniece tautsaimniece un Eiroparlamenta deputāte kopš 2004. gada Inese Vaidere. I.Ījabs paredz, ka būs liela strīdēšanās ar vienotajiem poļu ogļračiem, kas nav ar pliku roku ņemami un kam sakarā ar zaļo politiku nāktos samazināt savu nozari. Savukārt I.Vaidere uzsvēra, ka no zaļās politikas nevajadzētu ciest Latvijas iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem, kas nelidos, ja sadārdzināsies lidmašīnu biļetes, un kas arī nevar atļauties nopirkt jaunu, videi draudzīgāku automašīnu. I.Vaidere minēja arī to, ka vēl ļoti daudz pārtikas tiek izsviests atkritumos. “Tās vērtība ir viens Eiropas Savienības gada budžets,” teica deputāte.
I.Ījabs runāja par nākamās septiņgades budžetu, kura ievērojama daļa ir paredzēta inovācijām. “Eiropa vienmēr bijusi slavena ar zinātni, bet diezgan švaki mums iet ar zinātnes komercializāciju,” secināja deputāts.
Žurnālistiem vēl bija iespēja īsi iztaujāt agrāko Rīgas mēru, tagad Eiroparlamenta deputātu un sociāldemokrātu Nilu Ušakovu. Viņš izteicās, ka domes atlaišanai nav precedenta citās Eiropas valstu lielpilsētās un ka tas varētu izraisīt Saeimas atlaišanu. Viņam ir bažas arī par Ventspils un Rīgas ostām, kur sankcijas pret A.Lembergu kaitē biznesam. N.Ušakovs baidās, ka 2020. gads būs smags ne tikai ostās, bet arī dzelzceļam, kas ir ievērojams darba devējs.
Turpretī Sandra Kalniete nākotni uzlūkoja krietni optimistiskāk. Viņa nosauca veselu rindu latviešu, kas veidojuši veiksmīgu karjeru ES un citās starptautiskajās institūcijās un ar savu darbu veicina mūsu valsts starptautisko atpazīstamību.
Vēl bija tikšanās ar Ievu Melbārdi, kas kļuvusi par brīvās preses un mediju aizstāvi, kā arī Tatjanu Ždanoku, kas skaidroja, ka ES valstu iedzīvotājiem ir iespēja uzlabot savu dzīvi ar lūgumrakstiem. Tur gan ir problēma, ka lūgumrakstu gatavotāji neiziet birokrātisko procesu līdz galam un pazūd no politiķes redzesloka.
Eiropas Parlaments piecēlās kājās
Jau tradicionāli Eiropas Parlamenta decembra sesijā tika pasniegta krievu kodolfiziķa disidenta Andreja Saharova vārdā nosauktā balva, kas materiālā ziņā ir 50 tūkstošu eiro naudas prēmija. Tā tiek piešķirta personām vai personu grupām, kas veltījušas savu dzīvi cilvēktiesību aizstāvībai, domas brīvībai. 1988. gadā Saharova balvas pirmais saņēmējs bija tolaik apcietinātais, bet 1994. gadā par pirmo melnādaino Dienvidāfrikas Republikas prezidentu ievēlētais Nelsons Mandela. 2018. gadā balvu saņēma ukraiņu režisors Oļegs Sencovs, bet 2019. gada laureāts ir Pekinas Universitātes profesors Ķīnā dzīvojošās uiguru tautas aizstāvis Ilhams Tohti. Par iepriekšējo laureātu O.Sencovu bija zināms, ka viņu Krievijā tiesāja par Ļeņina pieminekļa spridzināšanas plānošanu okupētajā Krimā un ka balvas piešķiršanas laikā viņš izcieta sodu Krievijas ziemeļos, Ņemcu nacionālajā apgabalā (pērn septembrī O.Seņcovs tika atbrīvots un atgriezās Ukrainā), bet par I.Tohti zināms mazāk. 2014. gadā, kad viņš kopā ar meitu Džuheru bija ceļā uz ASV, uz valsts robežas abus aizturēja ķīniešu robežsargi. Toreiz 1995. gadā dzimušajai meitai tika atļauts izbraukt uz ASV, kur viņa dzīvo arī tagad. Taču par I.Tohti zināms vien tas, ka divās dienās viņu notiesāja, piespriežot mūža ieslodzījumu par terorismu un separātismu. Kopš 2017. gada ģimenei nekādu ziņu par tēvu nav, kas ir pat komunistiskās Ķīnas likumu pārkāpums (tā tika minēts EP debatēs par uiguru stāvokli Ķīnā). Džuhera Ilhama, kurai ienākot Eiropas Parlamenta zālē visi klātesošie piecēlās kājās, savā runā izteica cerību, ka viņas tēvs ir dzīvs. Viņa bažījas, vai Saharova balva nepasliktinās tēva un viņa likteņa biedru stāvokli tā sauktajās pāraudzināšanas nometnēs, kur, pēc aptuvenām ziņām, ieslodzīti ap miljons uigru, kā arī kazahu, uzbeku, kirgīzu un citu nacionālo minoritāšu pārstāvji. I.Tohti lielākais pārkāpums bijis tas, ka viņš 2014. gada janvārī izveidoja interneta vietni “UighurOnline”, kur uiguru un ķīniešu valodā rakstīja par sociālajiem jautājumiem. Žurnālists Eduards Liniņš minēja, ka atšķirībā no honkongiešiem, kas ar protestiem un rekordaugstu dalību vēlēšanās ir spējuši ietekmēt Ķīnas centrālo varu, par uiguriem mazapdzīvotajā Siņdzjanas Uiguru autonomajā rajonā pasaule zina samērā maz. Savukārt agrākais žurnāla redaktors Vents Zvaigzne minēja, ka, iespējams, par uiguru zemi, kas ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, Pekinas vara cenšas iegūt nekontrolētu uzraudzību. Daudzi lietpratēji uzsver, ka Pekinas varasiestādes iestāsies pret mazākumtautību tiesībām kopt savu kultūru un reliģiju.
Uiguri ir tjurku tauta Centrālajā Āzijā, Ķīnas Sindzjaņas Uiguru autonomā rajona pamatiedzīvotāji. To skaits Ķīnā tiek lēsts no 11 līdz 21 miljonam. Uiguri dzīvo arī Kazahstānā, Kirgizstānā, Uzbekistānā, Sauda Arābijā, Pakistānā, Krievijā un citviet. Uiguru tradicionālā nodarbošanās ir zemkopība un lopkopība. Pēc ticības – lielākoties musulmaņi. Antropoloģiski uiguri pieder pie eiropeīdās rases ar nelielu mongoloīdo piejaukumu. Ķīnas prokuratūra 2019. gada septembrī paziņoja, ka 2017. gadā no visām Ķīnā veiktajām aizturēšanām piektā daļa bijusi Sindzjaņas Uiguru autonomajā rajonā, kur dzīvo divi procenti valsts iedzīvotāju. Neapmierinātība ar uiguru stāvokli aug arī pašā Ķīnā, kur septembrī slepus tika nopludināti dokumenti, kas raksturo tur izvērstās represijas.
