Eiropas Savienības paplašināšanās ir stratēģisks lēmums, kuru pieņēmušas visas 15 ES dalībvalstis pēc consensus principa, pamatojoties uz Māstrihtas līguma «0» pantu.
Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās ir stratēģisks lēmums, kuru pieņēmušas visas 15 ES dalībvalstis pēc consensus principa, pamatojoties uz Māstrihtas līguma «0» pantu. Tas paredz, ka ES ir atvērta visām demokrātiskajām Eiropas valstīm, kuras nostājušās uz tirgus ekonomikas ceļa. Būtībā ES paplašināšanās ir loģisks risinājums pēc «aukstā kara» beigām un austrumu bloka valstu nostāšanās uz demokrātisku reformu ceļa, bet paplašināšanās procesam raksturīga arī virkne jaunu problēmu. Šoreiz to, cik izdevīga vai neizdevīga paplašināšanās varētu būt pašām ES dalībvalstīm, mēģināšu skatīt no to puses.
Vispirms par iemesliem, kāpēc ES kā organizācijai un līdz ar to arī pašām dalībvalstīm paplašināšanās process ir izdevīgs. Galvenais – deklaratīvais – iemesls, protams, ir ES kā institūcijas ieinteresētība veidot jaunu integrētu Eiropas telpu, jo no tās tuvākā vai tālākā nākotnē būs atkarīga arī tagadējo ES dalībvalstu labklājība un politiskā drošība. Skan pārāk cēli, lai šis iemesls izrādītos patiess, bet to, ka ES valstīm ir zināma interese paplašināt savu organizāciju, apliecina fakts, ka līdz šim vēl neviena no dalībvalstīm nav klaji nostājusies pret paplašināšanās stratēģijas realizāciju tuvākajā nākotnē. Šāda nostāja saistīta ar to, ka ES dalībvalstis paplašināšanās procesā saskata dažus sev izdevīgus blakusfaktorus, jo ES nekādā gadījumā nedrīkst uzlūkot kā labdarības organizāciju. Latvijā tas nereti tā notiek, īpaši jautājumos par ES finansiālo palīdzību. Viens no šiem faktoriem, kāpēc ES valstīm ir izdevīga paplašināšanās, ir ieinteresētība gūt lielāku ekonomisko ietekmi gan Eiropā, gan pasaulē, jo zināmā mērā ES tirgus sevi jau ir izsmēlis un tam vitāli nepieciešama jauna ekonomiskā telpa. Jaunu tirgu pilnībā var apgūt tikai, integrējot kandidātvalstis ES sastāvā. Tāpat ES valstis ir ieinteresētas izlīdzināt cenas Eiropas tirgū, tādējādi izvairoties no lētāku, bet zemākas kvalitātes preču pieplūduma no Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, kurām, neesot ES sastāvā, ir atšķirīga cenu politika un izpratne par tirgus attīstību un prioritātēm. Jāpiemin arī tas, ka, paplašinoties ES austrumu virzienā, tiks atrisinātas ar investīcijām saistītās problēmas, jo būs garantēta ieguldītā kapitāla drošība atbilstoši ES normām un likumdošanas aktiem.
Turklāt ES valstis ir ieinteresētas saglabāt drošu politisko vidi Eiropā, arī tāpēc tās izjūt politisku nepieciešamību uzņemt ES sastāvā atbilstošo līmeni sasniegušās kandidātvalstis. Pastāv taču risks, ka kāda no tām, vīlusies demokrātiskās iekārtas priekšrocībās, var kļūt par autoritāra vai pat totalitāra režīma piekritēju. Līdz ar to pastāv iespēja, ka Eiropā var tikt realizēta antidemokrātiska vai pat agresīva politika, kas ir priekšnoteikums konfliktiem starp valstīm.
ES paplašināšanās ir arī veids, kā aizstāvēt un nostiprināt Eiropas pozīcijas pasaules arēnā, jo īpaši ekonomiskajā un politiskajā ziņā. Paplašinot ES ekonomisko telpu, pavērsies vēl plašākas iespējas konkurēt pasaules mērogā, jo ievērojami palielināsies ES ietekme pasaules tirgū, proti, nebūs jāuzklausa ASV diktāts par atsevišķu preču tirdzniecības noteikumiem. Piemēram, tagad ASV ir uzlikusi 100 procentu nodokli visam ES pārtikas preču importam, kas ievērojami apdraud ES mazos ražotājus, jo ierobežotais vietējais tirgus tiem ir kļuvis par šauru. Toties ES, kura aptvertu jau plašāku reģionu, šādas problēmas vairs nespētu destabilizēt Eiropas ekonomisko vidi. Par plašāku konkurences iespējamību liecina arī tas, ka jau tagad ES valstīs dzīvo aptuveni 370 milj. iedzīvotāju, bet, integrējot savā sastāvā vēl 11 kandidātvalstu, iedzīvotāju skaits pieaugtu vēl par 100 milj., kas par 90 milj. pārsniegtu iedzīvotāju skaitu Ziemeļamerikas brīvajā tirdzniecības telpā. Tā Eiropai zustu tiešā atkarība no ASV tirgus. Jāuzsver arī, ka ES reizē ar sava iekšējā tirgus paplašināšanu varētu vieglāk atrisināt problēmas ar Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO), kura diktē noteikumus Eiropas ražotājam.
Politiskās nozīmības palielināšanās paplašinātā ES izriet no reģiona ekonomiskās stabilitātes, kas savukārt saistīta ar Eiropas ekonomiskās telpas paplašināšanu. Pasaules politiskajā arēnā 26 labi attīstītas Eiropas valstis, apvienotas ES, jau varēs runāt daudz ietekmīgāk nekā pašreizējās 15 un sevi pieteikt kā daudz plašāka reģiona politisko līderi. Tie ir iemesli, kas nosaka ES ieinteresētību paplašināties.
Pastāv arī viedoklis, ka ES valstis tuvākajā laikā vēl nebūs gatavas paplašināšanās procesam un tajā nav īpaši ieinteresētas, bet pašlaik realizētā politika ir tikai pienākums pret pārējo vēsturisko Eiropas daļu.
Šo viedokli var saprast, jo, atskatoties uz ES veidošanās vēsturi, jāatzīst, ka tā ir diezgan sarežģīta, proti, no sākotnējās muitas savienības tā pārtapusi par ekonomiski politisku organizāciju ar ievērojamām saistībām no dalībvalstu puses un 50 gadu laikā izaugusi no 6 līdz 15 valstu savienībai. Jāņem vērā, ka katras jaunās dalībvalsts integrēšana bija saistīta ar virkni institucionālu un ekonomisku problēmu, kaut arī pārsvarā visas jaunuzņemtās valstis tolaik bija sasniegušas augstāku attīstības līmeni nekā tagadējās (tai skaitā arī Latvija). Par to liecina arī nemitīgi pieaugošais ES problēmu loks, kopš šai organizācijai pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Tāpēc iespējams, ka pašlaik ES ir sasniegusi maksimāli pieļaujamo valstu daudzumu tās sekmīgai funkcionēšanai. Īpaši tas attiecināms uz tuvāko nākotni, jo ES pastāv virkne funkcionālo un ekonomisko problēmu, kuru paplašināšanās process tikai saasinās. Atļaušos minēt dažas no tām.
Kā zināms, ES pārvalda milzīgs birokrātiskais aparāts, kura izmaksas un funkcionēšana jo īpaši neapmierina ietekmīgākās dalībvalstis. Piemēram, kopš 1995. gada ir palielinājusies mazo valstu ietekme ES padomē, kur Vācijai ir tikai piecas reizes lielāks balsu skaits nekā Luksemburgai, kaut arī tai ir 200 reižu vairāk iedzīvotāju. Arī lēmumu pieņemšanas process ir apgrūtinošs, jo daudzi no tiem jāapstiprina vienbalsīgi. To pierādīja ES neefektīvā darbība Dienvidslāvijas krīzes laikā, kad vēl 12 dalībvalstis nespēja saskaņot savu rīcību kopējās ārējās un drošības politikas jomā. Tādēļ, paplašinoties ES, vienbalsīgo lēmumu pieņemšana kļūs tikpat kā neiespējama. Tāpat pastāv bezdarba, sociālās apdrošināšanas, lobisma un ES pilsonības jautājuma problēmas, kurām pašlaik netiek piedāvāts konkrēts risinājums.
Apsverot ES ekonomisko neieinteresētību paplašināšanās procesā, kā galvenā problēma jāatzīmē budžets, proti, pēc 11 kandidātvalstu integrācijas šai organizācijai radīsies 30 procentu budžeta deficīta, bet paredzētā iemaksu paaugstināšana (uz ko dalībvalstis raugās visai skeptiski) varētu segt tikai nedaudz vairāk par pusi no visa deficīta. Vajadzētu arī ievērojami sašaurināt kopējās lauksaimniecības un strukturālās politikas līdzekļus, no kuriem līdz šim visvairāk tika Grieķijai, Portugālei un Spānijai. Paplašināšanās process prasīs resursu pārdali par labu jaunajām dalībvalstīm, kas negatīvi ietekmēs tagadējo ES agrāro valstu ekonomiku.
