Otrā pasaules kara kauju laukos Austrumu un Rietumu frontē hitleriskās Vācijas pusē karoja vairāk nekā miljons tās okupēto PSRS apgabalu un republiku iedzīvotāju.
Otrā pasaules kara kauju laukos Austrumu un Rietumu frontē hitleriskās Vācijas pusē karoja vairāk nekā miljons tās okupēto PSRS apgabalu un republiku iedzīvotāju. Kas bija šie cilvēki – nodevēji, kas pārdeva sevi par karavīra rūgto maizes šķēli, vai patrioti, kas izmisīgā pārliecībā cerēja glābt savas tautas no boļševisma?
Vislielāko Hitlera atbalstu izpelnījās Kaukāza un Vidusāzijas tautas, musulmaņi, cerot uz Turcijas palīdzību. Jau 1941. gada novembrī tā sāka organizēt četrus nacionālos leģionus no Turkmēnijas, Gruzijas, Armēnijas un Kaukāza tautām, kas 1942. gada pavasarī tika izmantoti kaujās pret padomju partizāniem un Sarkano armiju.
Laikā no 1941. līdz 1945. gadam aktīvās kaujās pret regulāro armiju un partizāniem Vācijas armijas vienībās piedalījās
70 000 kazahu, turkmēņu, uzbeku un citu Vidusāzijas tautu, 40 000 azerbaidžāņu, 25 000 Ziemeļkaukāza iedzīvotāju, 20 000 armēņu, 12 500 Volgas tatāru, 10 000 Krimas tatāru, 7 000 kalmiku.
Kā pirmais jāatzīmē Turkmēnijas bataljons, vēlāk – 881. bataljons, kas tika iesaistīts
444. sardžu divīzijā jau 1941. gada 15. novembrī. Sevišķa vienība bija «Bergmans», kas izveidota 1941. līdz 1942. gadā ar 2 300 vīriem, kurus frontē nosauca par spāņu baskiem vai Bosnijas musulmaņiem un izmantoja kā diversijas un trieciendaļas svarīgos frontes sektoros. 1943. gadā tapa «Jaunās Turkmēnijas» SS divīzija, 1. Austrumu musulmaņu SS pulks. Visas šīs vienības bija pakļautas SS augstākajai virspavēlniecībai. Varonīgi cīnījās Kalmiku kavalērijas korpuss 3 600 vīru sastāvā. Kazahu vienības sāka organizēt 1941. gadā. Lielākās bija Panvica kazaku divīzija ar 18 555 kazakiem un 15. SS kavalērijas korpuss ar 25 000 vīriem.
Visu minēto Vācijas armijas daļu liktenis bija traģisks. Lielākā daļa karavīru ar kaujām izlauzās, lai kristu angļu gūstā Austrijā. Bet, pamatojoties uz 1945. gada 11. februāra Jaltas vienošanos, viņi tika izdoti PSRS. Augstākos virsniekus tiesāja un sodīja ar nāvi pakarot, zemākos nošāva bez tiesas, bet daudzie tūkstoši instruktoru un kareivju papildināja Gulaga nometnes, no kurām reti kāds atgriezās.
Divu lielvalstu nodevība (pēc Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanas sadalīja Eiropu) un pasaules lielvalstu neizprotamā nostāja, bezatbildība par Otrā pasaules karā ar varu ierauto tautu likteņiem (Teherānas un Jaltas konferencē) atnesa neiedomājamus upurus, ko nedrīkst aizmirst.
