Jāni Ķusi dēvē par vienu no Eiropas Savienības «bīdītājiem» Jelgavā. Viņš pats sevi smejoties salīdzina ar diktatoru – maza auguma un ar ūsām. Savukārt studentiem Jānis Ķusis ir pasniedzējs, kura lekcijas ir vērts noklausīties līdz pēdējai minūtei.
Jāni Ķusi dēvē par vienu no Eiropas Savienības (ES) «bīdītājiem» Jelgavā. Viņš pats sevi smejoties salīdzina ar diktatoru – maza auguma un ar ūsām. Savukārt studentiem Jānis Ķusis ir pasniedzējs, kura lekcijas ir vērts noklausīties līdz pēdējai minūtei.
Ir jāstājas ES, citas iespējas nav
Jānis Ķusis ir pasniedzējs LLU, vēstures skolotājs 2. ģimnāzijā, Jauno politiķu klubiņa vadītājs Zinātniskajā bibliotēkā un arī Latvijas Nacionālā konventa par iestāšanos ES dalībnieks. «Esmu skolotājs no galvas līdz kājām un domāju, ka neko citu dzīvē nemācētu darīt. Mana publicitāte ir mani skolēni un studenti,» teic pasniedzējs. Izrādās, arī uz Latvijas Nacionālo konventu Jāni Ķusi uzaicināja, pateicoties viņa aktivitātēm ES jautājumos mūsu pilsētā.
«Biju pārsteigts, kad saņēmu vēstuli, kur bija rakstīts: mēs vēlētos redzēt jūs konventā. Vēlāk atnāca oficiāls uzaicinājums ar Ministru prezidenta un Eiropas kustības Latvijā priekšsēža parakstu. Tā nu es tur tagad darbojos.»
Kaut gan Jānis Ķusis jau vairākus gadus lasa lekciju kursu «ES un Latvija», savu attieksmi pret ES viņš formulējis tikai nesen. «Es esmu eiroskeptiķis, kas balsos par iestāšanos ES, jo alternatīvas nav. ES negatīvā puse ir daudz skandinātie lauksaimniecības jautājumi. Taču jāņem vērā, ka ar savienību vai bez tās, tomēr tik daudz lauksaimniecībā nodarbināto mums nevajag. Tādēļ zemniekam jādomā par netradicionālām lietām. Otrs negatīvais, manuprāt, ir migrācija. Nu negribas pilnu Latviju ar cittautībniekiem! Kaut gan, ņemot vērā iedzīvotāju novecošanas tendenci, var pienākt brīdis, kad mums darbspējīgo iedzīvotāju vienkārši nebūs un bez ārzemniekiem acīmredzot neiztikt. Aktuāls ir jautājums, vai mums izdosies saglabāt kultūras identitāti.
Savienības pozitīvās puses jūtam jau tagad – tie ir reģionālie fondi. Ceru, ka valdība nemelo, sakot, ka no tiem mēs varam saņemt lielāku naudu, nekā to var atļauties iedot valdība. Pluss ir arī robežu sakārtošana, tostarp austrumu. Tas radīs drošības izjūtu. Ja ārzemnieks šeit būs investējis naudiņu, diezin vai viņš to gribēs pazaudēt.
Ar valsti eksperimentēt nedrīkst
Saeimas vēlēšanu iznākums man nav pārsteigums. To sagādāja «Latvijas ceļa» palikšana ārpus borta. Man «ceļinieku» mazliet ir žēl, jo iesākts daudz laba, kas jāpabeidz. Viņu klupšanas akmens bija pārlieku lielā aizraušanās ar ārpolitiku, tā pazaudējot lauku vēlētāju balsis. Lauciniekam Eiropa un NATO ir pārāk tāls un netverams jēdziens. Pārējie to arī izmantoja, jo katras partijas programmā bija kaut kas par ES. Tas pats nākamajās vēlēšanās var piemeklēt «tēvzemiešus», jau šogad viņi tikko pārkāpa piecu procentu latiņu. Ar nacionālo jautājumu ilgi «neizbrauksi». Tiesa, «tēvzemiešiem» ir savi stabilie vēlētāji, kas šoreiz viņus «izvilka». Vai «izvilks» nākamreiz – stipri šaubos.
«Jaunais laiks» vēlētājus «paņēma» ar līderi Einaru Repši. Tikai un vienīgi! Negatīvi vērtēju Repšes sākuma gājienu ar naudas prasīšanu. Ja es būtu uzņēmējs vai «Jaunā laika» fans, es to nedotu – tas nav ētiski. Kā būtu, ja es ietu pie studentiem un teiktu: «Draugi mīļie, ja jūs gribat, lai jums šo lekciju kursu nolasu līmenī, sametiet pa latam, tad es kaut ko darīšu. Pretējā gadījumā man slodzes pietiek.» Vai tas Repši padarīja neatkarīgāku no sponsoriem? Ļoti šaubos! Neticu tiem «jaunajiem laikiem», bet lai jau pamēģina. Arī tas, kā Repše veido valdību, ir īsti kumēdiņi. Tā to nedara! Valdībā vajadzēja būt visām labējām partijām proporcionāli, tostarp arī Tautas partijai. Es noteikti neesmu «oranžists», bet nesaprotu, kāpēc Repše ir pieķēries pie maģiskā cipara – 51 balss. Kāpēc nevarētu būt 74? Tā būtu stabila labējā valdība. Valdības modelis, kas pašreiz tiek veidots, praktiski ir Viļa Krištopana variants pagājušajā Saeimā. Cik ilgi tā noturēsies? Uz alus kasti esmu saderējis, ka kādus septiņus mēnešus. Ar valsti eksperimentēt nedrīkst, un tas, kā Repše ķērās pie valdības veidošanas, optimismu nevieš.
Kad esmu nikns, roku zemi
Lai arī cik paradoksāli tas liktos, es neesmu sabiedrisks. Darbā man tādam ir jābūt, bet brīvajā laikā cenšos palikt viens vai kopā ar ģimeni. Mana sirdslieta ir dārzs, tur varu darboties bezgala ilgi – stādīt, sēt, pļaut un, protams, notiesāt ražu. Ja mani galīgi nokaitina, dārzs ir vieta, kur izlādēties un relaksēties. Tas noņem stresu, ko uzdzinuši īpaši neatlaidīgākie. Ja Ķusis ir nikns, viņš rok zemi, bet bieži rakt nevajag.
Diezgan daudz laika aizņem mūsu dzīvnieku «ferma». Tas ir suns, kaķis un trusis – visi kopā draudzīgi sadzīvojam divistabu dzīvoklī. Nevarētu teikt, ka esmu liels dzīvnieku mīlis, bet, ja zvēriņu mājās pārstiepj, tad tas jāmīl. Suni pārstiepu es. Man ir foksterjers – suns ar raksturiņu, sākumā visiem nervus pabendēja, kamēr izpratām viņa stiķus un niķus.
Neticu horoskopiem! Nu kā var ticēt, ja katrā vietā raksta kaut ko savu. Es ticu liktenim, un varētu piekrist, ka ceturtdaļu dzīves izlemjam katrs pats, pārējais paliek likteņa ziņā. Ir kaut kāds augstāks spēks, kas mūs vada, pasargā un māca. Neesmu ticīgais, bet uz baznīcu šad tad aizeju – tur ir kaut kas suģestējošs.
Cālis aizlidoja ar visu tējkannu
Studentus vērtēju ļoti augstu. LLU ir visforšākie studenti – ar raksturiņu, viņi māk pastāvēt par sevi un pateikt savas domas. Skumji, ka pazudis studentiskums. Nav vairs tās kopības izjūtas, kas bija agrāk. Pēc mācībām katrs aizskrien uz savu pusi un satiekas tikai nākamajā dienā. Taču tur jaunieši nav vainīgi. Skolā biju paraugskolēns un arī studentu gados dikti mācījos. Alu iemācījos dzert tikai 3. kursā, bet studentu dzīvi izbaudīju visā pilnībā. Students nav īsts students, ja viņš nav dzīvojis kopmītnēs. No studiju gadiem īpaši labi atceros vienu kuriozu. Skatījāmies pasaules čempionātu futbolā. Tuvojās pusdienlaiks, un sāka gribēties ēst. Mums bija nopirkts cālis, ko vajadzēja pagatavot, bet nebija, kas sēž klāt. Varēja jau uzlikt vārīties, bet bail, ka cālim nepieaug spārniņi. Students ir ļoti radoša personība, un mēs izdomājām atrisinājumu – vārīsim cāli tējkannā! Ticiet vai ne, bet to putnu tur iedabūjām, vienīgais – prieki bija īsi, jo pēc kāda laika cālis aizlidoja ar visu tējkannu.
Mans darbs ir mans hobijs
Man ir fantastiska ģimene, uz kuru varu paļauties. Diemžēl pēc skolas prāvu daļu laika ģimenei iznāk nozagt, tādēļ saku lielu paldies sievai un meitai, kas mani saprot. Skološanās nebeidzas ar universitāti vai skolu, tā turpinās mājās.
Esmu romantisks, un man ļoti patīk sapņot. Es varētu nosēsties zaļā zālē un skatīties debesīs, kā slīd mākonīši, klausīties, kā dzied putniņi. Esmu arī diezgan pretrunīgs. Man patīk miers un klusums, bet tajā pašā laikā neatsakos pajārēties.
Esmu laimīgs un nelaimīgajiem varu pastāstīt, ka tad, kad man ir ļoti slikti, atrodu kādu, kuram iet vēl sliktāk. Ticiet vai ne, tas palīdz! Bet, runājot pavisam nopietni, jāatrod sava vieta dzīvē. Mans darbs ir mans hobijs.
Šodien cilvēki pārāk pievēršas problēmām un neredz pozitīvo. Bieži studentiem auditorijā saku – smaidiet! Jūs nemākat smaidīt, teikt komplimentus, pacelt galvu uz augšu un redzēt, ka kokiem ir izplaukušas lapas! Vainīga ir dzīves steiga.
Ir arī cilvēki, kas apkārt staigā smaidīgi un pozitīvi noskaņoti. Arī es esmu kā saulīte, bet bieži vien uz tādiem skatās kā uz ķertiem. Mēs visur meklējam zemtekstus un nespējam pozitīvo pieņemt vienkārši tāpat. Ja cilvēks visur ies ar savām problēmām, nekā laba nebūs. Kā tas izskatītos, ja es katru dienu auditorijā ienāktu saīdzis un izgāztu savu žulti uz citiem? Visi mēs esam cilvēki, visiem ir problēmas, bet tās ir jāatstāj ārpusē. Kad man ir pavisam slikti, eju pa ielu un lamājos. Ja nav cilvēku, tad skaļi, un tas palīdz.
