Kad garām Metenis jeb Vastalāvis ar cūkas galvas pusi padusē un Sveču jeb Meteņa mēnesis (tas bijis senais februāra nosaukums) tuvojas beigām, dodot vietu Sērsnu mēnesim – martam – , mūsu senči zināja: klāt pavasara laiks.
Kad garām Metenis jeb Vastalāvis ar cūkas galvas pusi padusē un Sveču jeb Meteņa mēnesis (tas bijis senais februāra nosaukums) tuvojas beigām, dodot vietu Sērsnu mēnesim – martam – , mūsu senči zināja: klāt pavasara laiks.
Tos, kuri nobijušies no Sveču mēneša bargajiem saliem, varu nomierināt. Pēc Meteņiem ticējumi vairs bargu salu nesola. Veci ļaudis zina stāstīt, ka šajā laikā Sveču mēnesim no saldēšanas vairs nekas prātīgs nesanākot, jo, kā tas vienā pusē saldējot, tā katls otrā pusē vāroties. Ja nu vienīgi kādam Lūdzamajā dienā (23. februārī) aizmirstas uz sāna apgāzt kamanas un sākt braukt ar ratiem – tad gan pēc Meteņiem mēdzot būt tāds sals, kāds visu ziemu vēl neesot pieredzēts. Reizēm salu atnesot arī Matīss, ja tas 24. februārī ledu uz upēm vairs nemana. Bet, ja vēl Māras dienā esot sals, tad tas būšot arī vēl 40 dienu pēc tam. Viss pārējais gan liecina, ka saule kāpj arvien augstāk debesu kalnā.
Nav jau nozīmes, kad īsti Metenis svinēts. Pēc Mēness saules kalendāra skaitot, tas iekrita devītajā pilnmēness piecu dienu nedēļā pēc Ziemassvētkiem, bet – pēc baznīcas kalendāra septītajā nedēļā pirms Lieldienām (šogad 16. un 17. februārī), kad pēc Pelnu dienas sākas lielais gavēnis. Svarīgi, ka Meteņos ziemai tiek pateiktas ardievas, zeme sāk mosties un cilvēkam jāsāk noskaņoties jaunam darba cēlienam: mūsu senčiem šajā laikā bija sācies jauns gads.
Mūsdienās grūti atšķirt baznīcas kalendāra tradīcijas no senajām saules un mēness laika skaitīšanas sistēmas ieražām. Daļa atzīmējamo dienu baznīcas ietekmē ir zudušas, bet citas sadalījušās pa katoļu svēto dienām. Ir arī tādas, kas, baznīcas svētkiem virsū slāņojoties, pārnestas uz citu laiku. Tāpēc reizēm mums liekas, ka šis tas ir darīts nelaikā. Tomēr seno tautas gudrību lādes vāku ir vērts pavirināt: varbūt atrodam kādu vērtīgu atziņu ikdienai un redzīgāk ieskatāmies dabā. No šodienas līdz Lieldienām palikušas ne vairāk ne mazāk par 44 dienām. Vai saskaitījāt? Vēl var paspēt daudz paveikt un daudz novērot.
Laikā no Meteņiem līdz Lieldienām vairākas atzīmējamās dienas ir tā dēvētās kustoņu dienas: Matīsa diena (šogad 24. februārī), Gregora diena (12. martā), Ģertrūdes diena, Ģērdacis jeb Čūsku diena (vienmēr 17. martā). Benedikta jeb Bindus diena (21. martā) un arī Māras diena (25. martā). Visas tās atbilst katoļu svētajām dienām, taču latviešu tradīcijās lielāku vietu ieņem senākās pagāniskās ieražas. Folkloriste Māra Šterna visas šīs līdzīgās tradīcijas saista ar vienu Kustoņu dienu jeb Kukaiņu dienu, kas, pēc viņas domām, bijusi senāka un baznīcas ietekmē zudusi.
Kustoņu dienās īpaši tika gaidīta dzīvās dabas rosība pēc lielā ziemas sastinguma. Cilvēkam šajās dienās bija ļoti jāuzmanās, lai ļauni kustoņi ap viņu nesavairotos, lai labajiem nedarītu pāri un , galvenais, lai lācis, no migas laukā lienot, viņam neatdotu savu ciešo miegu. Ja nekāds ļaunums nenotika, tad jau viss bija kārtībā un varēja sākt domāt par to, ko no darbiem drīkst un ko nedrīkst darīt.
Pēc Meteņiem meitas vairs nedrīkstēja vērpt, jo bija jāsāk domāt par aušanu. Tāpat nedrīkstēja vairs uguni istabā dedzināt, jo dienas kļuva arvien garākas. Kustoņu dienās sevišķa vērība bija jāpievērš tīrībai, jo tad izdzenājot mušas, utis un blusas, lai tās lopus un cilvēkus nemocītu. Kustoņu dienās nedrīkstēja istabās turēt grozus un no meža kaut ko nest mājās, jo tad čūskas rādoties un citi nelabi kustoņi saviešoties. Nedrīkstēja arī neko ar adatām darīt, citādi spradži un citi mūkšļi vasarā dēstiem lapas caurumojot.
Savas tradīcijas Kustoņu dienās bija biteniekiem, lai bites nāktu kokos. Viņiem bija jāuzmanās no svešiniekiem, lai tie nenāktu viņu sētā aitas cirpt. Cirpējam bites ļoti labi padevušās, bet no tām mājām, kur viņš to kustoņu dienās darījis, bišu laime tika paņemta līdz. Sevišķi vērīgi laiku vēroja arāji, jo pēc kustoņu dienas vēja varēja paredzēt labvēlīgo sējas un dārzeņu stādīšanas laiku.
Līdzīgi kā ar Kustoņu dienu droši vien bijis arī ar seno Kāpostu dienu, kurai vēlāk uzslāņojusies Sv.Marijas pasludināšanas diena.
