«Jo retāks, jo apdraudētāks kļūst viss, ko cilvēka rokas nav darinājušas, jo dārgāks un vērtīgāks tas mums ir,» sešdesmitajos gados raksta slavenais vācu zinātnieks Bernhards Gžimeks.
«Jo retāks, jo apdraudētāks kļūst viss, ko cilvēka rokas nav darinājušas, jo dārgāks un vērtīgāks tas mums ir,» sešdesmitajos gados raksta slavenais vācu zinātnieks Bernhards Gžimeks. Dažādās dabas aizsardzībai veltītās sabiedriskās kustības, cilvēka rīcību ierobežojošie likumi un arī jauna pieeja zoodārzu veidošanā un darbībā vedina domāt, ka 2000. gada sākumā viņa piekritēju pulks ir krietni audzis.
Lācis zina, ka cilvēks ir dresējams
– Katrs lācis zina, ka cilvēks viegli pakļaujas dresūrai, – saka Rīgas Zooloģiskā dārza ekskursiju vadītājs Andrejs Briņģis, kad apstājamies pie Himalaju lāču mītnes. – Vajag tikai pacelties uz pakaļkājām, un cilvēks tūlīt iedod kādu gardumu.
Joks, protams. Bet, ja tā labi padomā, vai tad dzīvnieks patiesi mūs «nedresē»? Vai viņš uzskatāmi nedemonstrē, cik bīstama ir pašmērķīga rosība, aizmirstot respektu pret to, ko cilvēka rokas nav darinājušas?
Andrejs Briņģis, tāpat kā citi zoodārza darbinieki, cer, ka no bērniem, kuri tagad nāk uz zooloģisko dārzu, izaugs pieaugušie, kas spēs novērtēt dabisku, nesakropļotu vidi un dzīvās pasaules daudzveidību. Kas zinās, ka nav «labo» un «slikto» dzīvnieku un augu, katram ir sava vieta un loma dabā, kaut gan cilvēka ērtībām tas reizēm šķiet traucējoši.
Zoodārzs – entuziastu lolojums
Pirmie zoodārzi Eiropā radušies 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Vīnē, Parīzē, Londonā. Bet pirmo mūsdienīgo dārzu, kur drūmu un aizrestotu krātiņu vietā dzīvniekiem tika piedāvāta gaisma un plašums, 19. gadsimta vidū Štellingenā, netālu no Hamburgas, izveidojis savvaļas dzīvnieku tirgotājs Karls Hāgenbeks.
Rīgā uz zoodārza veidošanu ļaudis sarosījās 20. gadsimta sākumā. 1908. gadā nodibinājās biedrība «Rīgas Zooloģiskais dārzs», un 1911. gadā tika nolemts, ka vieta ezera krastā «atbilst visām prasībām, lai ierīkotu mūsdienīgu zooloģisko dārzu, t.i., parku, kurā dzīvniekiem būtu pēc iespējas lielāka brīvība un apkārtne, kura lielā mērā līdzinātos viņu dzīvei dabā» (no sēdes protokola). Dārzs ar pilsētas valdes atbalstu tika atklāts 1912. gada 14. oktobrī.
Varētu teikt kā pasakā «… un darbojas vēl šobaltdien», taču starp iestādes baltajām dienām nav trūcis arī melno. 1917. gadā no karu pārcietušā zoodārza uz Vāciju aizveda pēdējos dzīvniekus, un tā darbību atjaunoja tikai 1933. Drīz vien sākās nākamais karš un nākamais pārbaudījums.
– Šo laiku zoodārzs izdzīvoja, pateicoties direktoram Arvīdam Vīksnem, – stāsta zoodārza bibliotēkas vadītāja bioloģe Daiga Leimane. – Dzīvniekiem tika slepeni uzkrātas barības rezerves, raktas patvertnes un stiprinātas mītnes aizsardzībai pret bumbām, bet pats direktors sekmīgi izvairījās no tikšanās ar vācu varas iestādēm.
Tā, karam beidzoties, zoodārzs bija gandrīz neskarts. «… lielu prieku rada tas, ka visi eksponāti ir dzīvi,» atsauksmju grāmatā rakstījuši dārza pirmie apmeklētāji 1944. gada novembrī. Toreizējā prieka liecinieks varētu būt arī zoodārza «pensionārs» aligators, kas te, pēc A.Briņģa vārdiem, «strādā» kopš 1935. gada.
Vai aligators tiešām ir priecīgs?
Uzskatu, ka savvaļas dzīvnieks ierobežojumos jūtas nelaimīgs, zoodārza darbinieki visi kā viens atzīst par maldīgu un skaidro, ka dzīvniekam brīvība ir stipri mazsvarīgāka par teritoriju, kur ir viss dzīvei nepieciešamais.
– Dzīvniekam te ir barība, draugs (pāris) un, ja vajag, ārsts. Viņš ir laimīgs, – mūs pārliecina A.Briņģis.
Visbīstamākā savvaļas dzīvniekiem esot garlaicība – ja nav ko saskatīt, paostīt, nav, kur pakāpelēt. Un tikpat nozīmīgs ir arī savs kaktiņš, kur reizēm nolīst no zoodārza apmeklētāju uzbāzības.
Ar domu par «bēdīgo dzīvnieku» cieši saistīta arī apmeklētāju tieksme tos pabarot. Dod, protams, to, ko paši ēd, – popkornus, čipsus. Tā dzīvniekiem rodas vielmaiņas traucējumi, viņi nevairojas – vai ik dienu to skolēnu ekskursiju grupām skaidro zoodārza informācijas un izglītības nodaļas darbinieki. Vai attieksme mainās? Daiga Leimane atzīst, ka lēni, bet – jā. Sākotnēji egoistiskās paķircināšanas, dalīšanas «labos» un «sliktos» vietā pamazām ienāk cieņa pret dzīvnieku kā indivīdu, kā savas sugas pārstāvi. Arī zoodārza modernizācijas un pārbūves gaitā arvien vairāk tiek gādāts par iespēju dzīvniekiem saglabāt savus instinktus un dabisko uzvedību. Darbā ar īpaši retām sugām te palīdz arī ciešā sadarbība ar citiem zoodārziem.
Vienotā solī ar Eiropu
Zvērudārzs, šķiet, ir viens no tiem retajiem fenomeniem, ko vāji spēj ietekmēt politiskā iekārta. Tāpēc Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijā rīdzinieki tagad var pilnībā justies līdzvērtīgi. Uz līdzīgiem pamatiem noris arī darbība Apdraudēto sugu vairošanas Eiropas programmā. Labās sadarbības rezultāts ir daudz jaunu dzīvnieku, kas parādījušies un iedzīvojušies Rīgā, un arī daudz mazuļu, kurus savukārt var piedāvāt citiem zoodārziem. Apmaiņa lielākoties ir bezmaksas, ieguvējam ir vienīgi jāgādā par atvešanu. Vai tas nozīmē, ka rīdzinieki varētu par velti tikt pie jebkura dzīvnieka? Un kāpēc tad mums nav žirafes?
– Apmaiņa var notikt tad, kad mums dzīvnieku ir, kur likt, – skaidro zoodārza Informācijas un izglītības nodaļas darbinieks Māris Lielkalns. – Žirafei, piemēram, nepatika dzīvot kopā ar nīlzirgu. Viņai vajadzīgs sauss gaiss. Jāuzbūvē piemērota māja, un tad būs arī žirafes. Ir jau sarunātas.
Drīz vien sāks celt māju mazajiem pandām. Tie esot vēl izvēlīgāki dzīvnieki, tādēļ līdzās būšot jābūvē speciāla siltumnīca, kur audzēt viņu iemīļotos bambusus. Bet koalu Māris Lielkalns raksturo par tik «cimperlīgu», ka mūsu zoodārzs to vēl ilgi nevarēšot atļauties. Tas, lūk, ēdot tikai noteiktu eikaliptu noteikta vecuma lapas.
Katru dienu kas jauns
Kad jautājam par zoodārza jaunumiem, Andrejs Briņģis ved mūs pie Lauku sētas. Tā ir mājdzīvnieku mītne, citiem vārdiem – kūts ar līdzās izbūvētiem aplokiem. Var jau iebilst – kurš gan nav redzējis cūku, teliņu, zosi, aitu vai kazu? Taču zoodārza darbinieki apgalvo, ka bērnu interese par šo mītni ir liela. Tur ekskursijas vadītājs atļauj iekāpt aplokā, tur drīkst dzīvniekus pamielot ar šim nolūkam sagatavotu barību un tur varot arī izbaudīt, kāda ir sajūta, kad ieknābj zoss. Mājdzīvnieku mītnes «īstumu» apliecina arī pažobelē iemitinājies bezdelīgu pāris.
Bet, turpinot par jaunumiem, – zoodārzā tas acīmredzot ir dažādi skaidrojams jēdziens. Jaunums, piemēram, ir 1998. gadā par ziedojumiem uzbūvētā tīģeru māja. Jaunums ir pašlaik topošā augu māja. Bet tikpat nozīmīgs jaunums ir Japānas makaku mazulītis, kas mūsu apciemojuma dienā bija tieši vienu dienu vecs. Un, kad esam izstaigājuši gar ziloņiem, tīģeriem, lemuriem, lauvām, vilkiem, kazām un citiem zvēriem, aplūkojuši gan milzu putnus, gan pavisam sīkus susuriņus, Andrejs Briņģis apgalvo, ka šodien atkal redzējis zoodārzā interesantus jaunumus.
Protams, vienkāršs zoodārza apmeklētājs nebūs tik vērīgs, lai katru pārvērtību pamanītu, bet tiem, kas grib par dzīvniekiem uzzināt ko vairāk, zoodārza darbinieki piedāvā dažādas iespējas. Vispirms jau – ekskursijas zinoša gida pavadībā interesentu grupām, skolu klasēm un citiem kolektīviem.
Mācību gada laikā sestdienās dārzā darbojas jauno naturālistu pulciņš, kurā, kā apliecina Māris Lielkalns, var iesaistīties ne tikai rīdzinieki. Tiek rīkoti arī dažādi konkursi (atcerēsimies, ka «Putnu dienās 2000» ar panākumiem piedalījās sesavnieki) un izbraukumi ar dzīvniekiem uz skolām (nesen zoodārza «ceļojošā grupa» ciemojās Bērnu svētkos Elejā).
Vasarā zoodārzā darbojas arī trīs dienu nometnes skolēniem (par tām gan jāinteresējas jau ziemā) – bērni pavada trīs interesantas un izziņas bagātas dienas kopā ar zoodārza darbiniekiem, piedalās lekcijās un praktiskajos darbos, vakarā pulcējas pie ugunskura, bet nakšņo Saulesdārzā.
Bet par tiem apmeklētājiem, kuri pagaidām nav iesaistījušies nevienā no kolektīvām grupām, zoodārzā gādā, radot arvien vairāk vizuāli pievilcīgu dzīvnieku uzturēšanās vietu un izvietojot pēc iespējas pilnīgāku informāciju.
Tātad – Rīgas zoodārzā ikviens ir gaidīts, turklāt 363 dienas gadā, jo dārzs, kā laipni atgādina tā darbinieki, esot slēgts tikai Jaungadā un Jāņos.
