Apkures sezonas nobeigumā arī es vēlos izteikt dažus secinājumus, kas radušies, šos jautājumus risinot kā mājas vecākajam.
Apkures sezonas nobeigumā arī es vēlos izteikt dažus secinājumus, kas radušies, šos jautājumus risinot kā mājas vecākajam. Iepriekšējā sezonā, kad mājā bija vecais siltummezgls, no februāra, kad pārņēmu siltummezgla vadību, ar ventiļu regulēšanu bez pūlēm panācu, ka jāmaksā bija jūtami mazāk nekā pēc pilsētā noteiktā tarifa.
Vienīgais trūkums bija, ka visi ventiļi bija nolietojušies, tecēja un siltummezglā bija kā mazā pirtiņā. Vasarā mūsu mājā uzstādīja jauno automātisko siltummezglu. Līdz gada beigām mani pie siltummezgla regulēšanas nelaida, jo tas neesot līdz galam pabeigts un nodots ekspluatācijā…
Rēķini, lai gan laiks bija silts, novembrī un decembrī bija lielāki par pilsētā noteikto tarifu. Saskaņojot ar namu pārvaldi, es tos nedaudz samazināju, cerot, ka varēsim samaksāt vēlāk. Pēc kursu noklausīšanās un individuālā līguma noslēgšanas ar siltumtīkliem es beidzot ar lielu cīņu dabūju siltummezgla atslēgas. Janvārī izdevās nosegt iepriekšējo mēnešu parādu un februārī jau dot ekonomiju. Taču tas ir panākts ar komforta samazinājumu: dzīvokļos temperatūra ir no 16 līdz 180C.
Kā ironija skan domes lēmums, ka dzīvokļos, kur temperatūra tiek regulēta ar automātiskā siltummezgla palīdzību, esot paaugstināts komforta līmenis un par to esot jāpiemaksā pie īres divi santīmi par kvadrātmetru. Ekonomiju siltajā ziemā varēja panākt, tikai salstot, un to nu gan nevar saukt par komfortu.
Par automātisku šo jauno mezglu var dēvēt visai nosacīti. Tik un tā katru vakaru ir jāiet lejā salīdzināt rādījumus un veikt korekcijas. Aukstā laikā siltummezgls nenodrošina pietiekamu siltumu, bet siltā laikā jāmaina režīmi, jo kļūst par siltu. Kad mājā vairākkārt radās pārtraukumi elektroenerģijas padevē, tika pārtraukta arī siltumpadeve. Dīvaini arī, ka iepriekšējā ziemā, regulējot ar ventiļiem, caurplūdes skaitītājs uzrādīja lielāku patēriņu, arī temperatūra dzīvokļos bija augstāka nekā šogad, bet jāmaksā ir tikpat daudz. Uzskatu, ka mājās, kur ir samērā neliels siltumpatēriņš un uzstādīti caurplūdes skaitītāji, nav lietderīgi montēt jaunos siltummezglus. Vajag tikai sakārtot tīklu sistēmu, kas var prasīt dažus simtus latu, ne vairāk. Savukārt mēs esam padarīti par jauno siltummezglu ķīlniekiem, izmaksas par tiem īrniekiem jānosedz līdz 2012. gadam. Šaubos, vai līdz tam laikam kāds no tiem vēl darbosies.
Neviens nevar arī atrast kaut cik ticamu skaidrojumu lielajām maksājumu starpībām starp mājām, kurās uzstādīti jaunie siltummezgli. Esmu pārliecināts, ka vaina ir pašos siltumskaitītājos un to sensoros. Arī mūsu mājā vasarā tika nomainīts karstā ūdens guļvads visā mājas garumā, visas caurules pagrabā rūpīgi nosiltinātas, arī to izvadi bēniņos, salikti logi, izremontētas durvis, bet no gaidītās siltumekonomijas nekā. Kas attiecas uz siltumtīklu uzņēmumu, tas vēl līdz šim nav beidzis izolēt maģistrālo siltumcauruli, kas iet cauri mūsu mājas pagrabam. Tas tikai parāda, cik maz viņus interesē zudumi, kas rodas siltumtrasēs.
Par ilgstošajiem nemaksātājiem. Uzskatu, ka jāatceļ attiecīgais domes lēmums un jāļauj šādiem īrniekiem atslēgt centrālapkuri un karsto ūdeni. Tieslietu orgānu darbība ir ļoti neefektīva, tāpēc jāizmanto šādi mēri. Nekāda siltumbilance mājā netiek izjaukta, tikai jāsakārto ventiļu sistēma uz apkures stāvvadiem. Arī šajos dzīvokļos cilvēki dzīvo, atrodot alternatīvu apsildes veidu, un māja no tā necieš.
Kategoriski esmu pretī visādu plombu likšanai karstajam ūdenim. Ja no karstā ūdens atsakās, tas jānoslēdz kapitāli, paredzot tā pieslēgšanu par attiecīgu samaksu, tāpat kā elektrību vai gāzi. Tas obligāti jādara starp apkures sezonām. Pēc savas mājas pieredzes redzu, ka, lai gan daudzi ir atteikušies no karstā ūdens, tomēr tā patēriņš mājā nemazinās. Beigu beigās cieš pārējie īrnieki. Dzīvokļi, kuros būs atslēgta centrālapkure, jāņem atsevišķā uzskaitē. Namu pārvaldes darbiniekiem kopā ar māju vecākajiem tie būtu personiski jāapseko, lai konstatētu, kā tie tiek apsildīti, vai tiek ievērota ugunsdrošība utt.
Runājot par māju vecāko darbu, jāteic, ka tas kļūst arvien nepateicīgāks. Pienākumi un atbildība aug, bet darbs tiek veikts sabiedriskā kārtā. Tie trīs četri lati, kas tiek atlaisti no īres maksas, jau nevar segt to laiku un sevišķi enerģiju, kas tiek tērēti ikdienā. Mēs taču palīdzam darbā gan namu pārvaldēm, gan siltumtīklu uzņēmumam. Taču siltumtīklu uzņēmums savā līgumā mums paredz tikai pienākumus, bet par samaksu ne vārda. Uzskatu, ka ar domes palīdzību šis jautājums būtu jārisina.
