Vēl viena suverenitātes daļa – sociālā politika – dalībvalstīm būs jādeleģē Briselei .
Eiropā turpmāk visiem būs viens modelis – vācu aprobētā sociālā tirgus ekonomika, atsaucoties uz Lisabonas līgumu, tā paredz Vācijas Ārlietu ministrijas valsts ministrs Eiropas lietās Mihaels Rots. Domājams, ka gaismā šī politika tiks celta šīs ceturtdienas Eiropadomē.
– Vācieši ir kritizēti par pārlieku zemām algām un tēriņiem, kas citiem eiropiešiem savukārt nedod pietiekamu iespēju nopelnīt. Vai publisko un biznesa tēriņu pieaugums Vācijā ir dienaskārtībā?
Nav šaubu, ka Vācijai ir ne vien jāuzņemas atbildība par savu valsti, bet jāņem vērā arī situācija citās ES valstīs. Ar valsts līmeņa minimālās algas noteikuma ieviešanu Vācijas valdība ir spērusi lielu soli uz priekšu šai virzienā – no 2015. gada Vācijā minimālā alga būs 8,50 eiro stundā. Tas ir labi nodarbinātajiem un stiprina arī sociālo taisnīgumu, un tā ir arī reakcija uz to, ko sagaida mūsu partneri Eiropā.
Svarīgi gan ir norādīt, ka algas jau Vācijā nenosaka valdība. Tās atkarīgas no sociālā dialoga starp arodbiedrībām un uzņēmumiem, un algas Vācijā ir celtas jau pēdējos divus gadus. Tas ir arodbiedrību panākums un ir arī pienesums iekšējā patēriņa kāpinājumam.
– Man par vācu arodbiedrībām ir priekšstats, ka tās visnotaļ saprot korporatīvās loģikas domu gaitu un dilemmas. Bet ko nozīmē šāgada «Lufthansa» streiku sērija – jaunu «Zeitgeist», laikmeta garu sociālajā dialogā?
Tradicionāli arodbiedrībām Vācijā bijusi ļoti konstruktīva loma, un sociālais dialogs ir ne vien Vācijas, bet arī visas Eiropas veiksmes stāsts. Sociālā tirgus sistēma Vācijā ir pienākums; tas ir arī Lisabonas līguma noteikts ES princips.
Mums ir jāuzlabo Eiropas sociālais modelis – tā ir daļa no mūsu eiropeisko vērtību kodola. Krīze Eiropā jauniešu bezdarbu dažās valstīs uzrāvusi līdz ārkārtīgi augstam līmenim. Politiķiem, arodbiedrībām un uzņēmumiem ir jāreaģē uz šo traģēdiju. Bez spēcīga sociālā taisnīguma mūsu Eiropas modelis globalizētajā pasaulē, ko raksturo spēcīga starptautiskā konkurence, zaudēs savu unikālo pievilcīgumu.
– Ja turpinām uz sociālā tirgus nots, es domāju par to, cik liela ir tā nozīme atšķirībās starp vācu ekonomikas politiku attiecībā pret britiem, grieķiem. Cik liela loma šajās atšķirībās ir tieši dažādajām sociālās partnerības tradīcijām Vācijā un Francijā vai Grieķijā? Vai patiesais klupšanas akmens nav tieši vācu «Soziale Marktwirtschaft», sociālā tirgus ekonomika attiecībā pret anglosakšu modeli un pamatīgo kreiso arodbiedrību varu un «lielo valdību», teiksim, Atēnās un Parīzē?
Pamatojoties uz Lisabonas līgumu, sociālā tirgus ekonomika ir visas ES fundamentāls princips.
– Piedošanu, bet cik daudzi ir izlasījuši šo gandrīz 3000 lappušu biezo dokumentu no vāka līdz vākam?
Esiet drošs – šo līgumu esmu izlasījis un neesmu vienīgais! Tas Eiropā ir mūsu aktivitāšu likumīgais pamats un ir saistošs Eiropas institūcijām un visām dalībvalstīm. Saprotams, dažādās Eiropas dalībvalstīs ir atšķirīgas tradīcijas. Šī dažādība nav nekas slikts, tā ir vēsturisks fakts. Un tomēr, ja ņemam vērā aizvien augošo savstarpējo atkarību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs stiprinātu savu monetāro un ekonomisko savienību. Eirozonā mums ir ļoti ambiciozi monetārās politikas saistošie noteikumi un standarti. Mūsu ekonomikas politikā tādu nav. Tieši ekonomiskās savienības stiprināšana un padziļināšana ir viens no lielākajiem priekšā stāvošajiem izaicinājumiem. Esmu pārliecināts, ka šai ziņā būs progress nākamgad.
– Ar ko tas sāksies?
Ekonomiskā savienība nozīmē dalībvalstīm saistošāku koordināciju nodarbinātības, izglītības un sociālajā politikā. Esmu drošs, ka decembra ES Padome (18. decembrī – red.) pieņems šo nākamo speramo soļu grafiku. Mums ir jāsniedz konkrētas idejas.
– Un sociālā tirgus pieeja būs Eiropas kopējā ekonomiskā politika?
Jā. Sociālā tirgus ekonomika nav tikai vācu ideja. Tā ir eiropeiska ideja, kas ietverta ES līgumā. Mums jāuzlabo Eiropas vienkāršo cilvēku ikdienas dzīve. Tie ir visnotaļ vienkāršie cilvēki, kas maksā aizvien nepieciešamo strukturālo reformu cenu. Mēs esam ieviesuši stratēģiju, kas apvieno strukturālās reformas, nacionālo budžetu konsolidāciju un papildu ieguldījumus jaunās darbavietās un izaugsmē. Tieši investīciju pasākumi pašlaik ir mūsu galvenā prioritāte. Mēs atbalstīsim 315 miljardu eiro lielo «Junkera pakotni» ‒ tā ir liela summa. Es ceru, ka šī nauda tiks investēta drīz un konkrētos, uz nākotni vērstos projektos, kur tā ir visvairāk nepieciešama.
– Vācija Junkera pakotnei līdz šim solījusi desmit miljardus eiro – vien nieku no kopējās summas. Ir viedoklis, ka šī pakotne praktiski nozīmē kārtās sakrautus parādus, bet ne īstu naudu.
Tā ir dubulta stratēģija. No vienas puses, ir ES investīciju pakotne. Šī nauda ir jāiegulda tur, kur tā visvairāk nepieciešama, piemēram, Latvijā tā būtu transporta sistēmas uzlabošana, enerģētika un digitālā infrastruktūra. No otras puses, ir atsevišķo dalībvalstu investīciju pasākumi. Vācijā finanšu ministrs izteicis priekšlikumu ieguldīt papildu desmit miljardus eiro mūsu infrastruktūrā, bet tas ir tikai viens no šādiem pienesumiem. Tas nav pietiekams, tomēr tas ir solis pareizajā virzienā.
– Ja atgriežamies pie dažādajām ekonomikas politikas pieejām, cik liela ir iespēja, ka «pax Berliniana», Berlīnes miers vai kāda vēl veida kompromiss Eiropas lielo zēnu starpā vienotas ekonomikas politikas sakarā varētu tikt sasniegts?
Šo terminu es iepriekš nekad neesmu dzirdējis.
– Nav brīnums, jo es to tikko izdomāju. Un tomēr – lūdzu.
Būs «Briseles pax», ne «pax Berliniana». Es ļoti labi apzinos, ka Vācija Eiropā nes visai lielu atbildības nastu, tomēr mēs esam komandas spēlētāji. Ne valsts izmērs ir no svara, bet tās radošums, idejas un vēlme piedalīties tajā, lai ES būtu veiksmes stāsts.
– Braucot uz šo interviju, lasīju «Rīgas Laikā» interviju ar čehu ekonomistu Tomāšu Sedlāčeku, un, viņaprāt, Grieķijas krīzes patiesais jautājums ir par to, vai Grieķija Eiropai ir ģimene vai tirgus? Ja tā ir ģimene, tad tās parāds ir jāpiedod. Vai mēs Eiropā esam viena liela, laimīga ģimene?
Jautājums nav par piedošanu, bet solidaritāti. Solidaritāte ir viens no Eiropas vērtību pīlāriem. Bet šis vienmēr ir divvirzienu ceļš.
Piemēram, Baltijas valstis un Polija prasa vairāk solidaritātes drošībā. Vācija prasa lielāku solidaritāti negodīgajā nodokļu sistēmu konkurencē. Ir valstis, kurās uzņēmumi par savu biznesu Eiropā nemaksā gandrīz nekādus nodokļus; tas vienkārši ir nepieņemami. Grieķi un citi prasa solidaritāti viņu ekonomiskās un sociālās situācijas stabilizēšanā. Es novērtēju smagos pasākumus, ko Grieķija ir īstenojusi, un vairumam Grieķijas pilsoņu bijis ļoti grūti. Daudzi zaudējuši darbu. Atgūšanās ir garš un bedrains ceļš; ir jāgodā tas, ka Grieķijas valdība šos pasākumus ir veikusi.
Protams, budžetu konsolidācija un strukturālās reformas ir nepieciešamas, tomēr bez sabiedrības akcepta demokrātiskās sabiedrībās šādi reformu procesi nedarbosies. Ir jārīkojas konstruktīvi, lai Grieķiju atbalstītu vislabākajā iespējamā veidā.
– Daudz lielākajā Vācijas ekonomikā 45 procentus no IKP veido imports, kamēr Krievijā tie ir tikai 22 procenti, tomēr Krievija Latvijai ir nozīmīgāks eksporta partneris. Kas ir tas, kas Latvijas eksportētājus neielaiž vāciešu ledusskapjos, publiskajos un korporatīvajos iepirkumos utt.? Vai tam būtu jāmainās? Vai tas mainīsies?
Mūsu valstīm jāstiprina sadarbība ekonomikas laukā. No tā iegūtu kā Latvija, tā Vācija. Liels potenciāls ir tajā, ka abas valstis ir ne vien vienotā tirgū, bet arī eirozonā.
– Atvainojiet, ka sāku lietot tādus vārdus, bet ir gadījumi, kad pret Latvijas uzņēmējiem Vācijā izturējušies kā pret «die Ausländer», kaut kādiem ārzemniekiem, un ir nācies dibināt «vācu» firmas, lai tikai būtu tai jurisdikcijā un tiktu pie iespējas vispār uzrunāt potenciālos Vācijas klientus.
Eiropas iekšējā tirgus pati centrālā ideja ir tā, ka nedrīkst būt atšķirības, vai tā ir vācu vai latviešu kompānija. Mēs esam eiropieši. Produkta kvalitāte ir tas, kas ir no svara. Turklāt eksporta skaitļi dažkārt atspoguļo specifisku tirgus struktūru, un Vācijā ir nudien spēcīga reālā ekonomika. Mums ir spēcīga industriālā bāze, piemēram, nozīmīgā auto industrija. Industriālā bāze ir tā, kas mums palīdzēja krīzes laikā.
– Tas skan jēdzīgi – paskatīties uz mūsu eksporta struktūru un to, kā tā saderas ar vācu industrijām.
Vācijas ekonomika nav atkarīga tikai no lielajām kompānijām. Mūsu ekonomikas mugurkauls ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Daudzi šie MVU ir ļoti atvērti citiem Eiropas tirgiem, ieskaitot Centrālo un Austrumeiropu un Ziemeļvalstis. Tā kā pieredzes un kontaktu apmaiņas uzlabošana ar Vācijas MVU šai ziņā varētu būt noderīga.
– Sarunā ar prezidentu Andri Bērziņu jūs minējāt, ka Latvijas izglītības eksports uz Centrālāzijas valstīm būtu jāstiprina. Vai tas bija tikai atbalstošs komentārs vai arī jūs redzat, kā Vācija šai ziņā varētu kaut kā palīdzēt?
ES labākā prakse ir mācīšanās citam no cita – tas ir mūsu lielais veiksmes stāsts. Attiecīgi mēs salīdzinām arī savas izglītības sistēmas un mācāmies viens no otra.
Vācija šai ziņā ir ļoti daudz mācījusies no Somijas un arī Francijas, kur ir lieliska bērnudārzu infrastruktūra. Ne valsts izmērs ir no svara. Patiesā nozīme ir inovācijām un radošumam. Šai ziņā Latvijai ir daudz, ko piedāvāt.
◆
