Šā gada vidusskolas absolventi eksāmenu laiku noteikti atcerēsies kā lielu brēku. Lai arī «kājās tika sacelta» visa Latvija, eksāmeni paredzētajā laikā notika.
Šā gada vidusskolas absolventi eksāmenu laiku noteikti atcerēsies kā lielu brēku.
Lai arī «kājās tika sacelta» visa Latvija, eksāmeni paredzētajā laikā notika. Kā jau katru gadu, arī šoreiz bija skolēni, kuri izšķirošo zināšanu pārbaudi cerēja veiksmīgi nokārtot, izmantojot dažādas viltībiņas, un bija arī tādi, kas eksāmenus lika godprātīgi. Daži no viņiem – Mikelandželo Rozītis (vārds mainīts),
Līga Skudra un Uldis Gēliņš – dalījās savā pieredzē «Pagrabam».
Uldis: – Regulāri mācījos visus gadus, tādēļ lielu uztraukumu, vismaz salīdzinot ar devīto klasi, pirms eksāmeniem neizjutu. Pēdējās divās nedēļās pirms šā nozīmīgā notikuma centos neko īpaši «neiekalt», jo tam nebūtu nozīmes. Pa šo laiku algebras formulas pašas galvā «sakārtojās». Tie, kuri pēdējā nedēļā mācījās, cik varēja, tāpat neko neieguva.
Arī man tika piedāvāts iegādāties eksāmena uzdevumus, taču negribējās riskēt un galvenais – nebija nekādas garantijas, ka tie būs īstie. Domāju, ka skolēniem, kuri kaut cik normāli mācās, algebras un angļu valodas eksāmena jautājumus nebija vērts pirkt. Latviešu valodā gan: tik stulbi temati sacerējumam laikam gan nav bijuši.
Mikelandželo: – Es uzskatu, ka uz eksāmenu nevar sagatavoties – tā ir laimes spēle. Pat ja tev visu laiku priekšmetā būtu 9, eksāmenā vari saņemt trijnieku. Nekad nevar zināt, kas notiks uztraukumā.
Matemātikas eksāmenam negatavojos. Jā, es gāju uz konsultācijām, bet biju pārliecināts, ka no kāda tāpat norakstīšu. Ņēmu vērā 9. klases pieredzi, kad eksāmenā nopelnīju astoņi, neizpildot ne uzdevumu. Šogad es neceru
uz tik augstu vērtējumu, labi, ka tā…
Cik reāli ir nopirkt eksāmena jautājumus? Pat ļoti reāli! Latviešu valodas eksāmena variantus zinājām iepriekšējās dienas pēcpusdienā.
Ar angļu valodas eksāmenu bija citādāk. Mēs bijām dabūjuši uzdevumus, taču kaut kādi paziņas no Izglītības ministrijas bija teikušas, ka tie tomēr nav īstie. Vakarā pirms eksāmena neviens vairs nemācījās, špikerus izmeta. Eksāmena dienā, ar katru soli tuvojoties skolai, es jutu, ka tie tomēr ir bijuši pareizie varianti. Skolā tas apstiprinājās. Tad nu grābām, ko varējām. Tā kā man angļu valoda nekad nav sagādājusi problēmas, domāju, ka novērtējums varētu būt labs.
Skolā esam vairāki izplatītāji. Mums ir paziņas Rīgā, kas iegūst uzdevumus no vēl kaut kā un… Lai dabūtu pirmavotu, ir «jārokas» ļoti tālu.
Es uzskatu, ka šajā situācijā vainojama valsts un nesakārtotā centralizētā izglītības sistēma. Līdz skolām un skolotājiem taču nonāk niecīgi līdzekļi! Kurš skolotājs negribēs vienā dienā nopelnīt pusgada algu? Haoss izglītības sistēmā radījis iespēju nopelnīt ne vienam vien. Piemēram, angļu valodas eksāmenu jautājumus bija nopirkusi visa Latvija. Matemātikā gan rīcība bija operatīvāka: tika izdoti trīs nepareizi varianti. Tas, kurš pārdeva īstos, tika pieķerts. Tomēr, manuprāt, kopumā eksāmens bija viegls. Mēs pat bijām mazliet pārsteigti, jo «falšajos» variantos uzdevumi bija daudz grūtāki. Tie, kuri bija mācījušies visu laiku, varēja tos atrisināt.
Domāju, ka arī nākamgad būs iespēja nopirkt eksāmenu jautājumus. Cilvēki vienmēr bijuši pērkami, un, ja ļoti vajadzēs, uzdevumus viņi dabūs vienmēr. Varbūt pats arī tos izplatīšu. Tā iespējams iegūt summu, ko tiešām var saukt par naudu.
Kaut arī pārliecinošu mācību vēl neesmu saņēmis, sapratu, ka ir jāmācās. Ne visu tomēr iespējams iegūt nopērkot vai pa «blatu».
Varētu mācīties, taču visus vidusskolas gadus neesmu to darījis. Grāmatas neesmu aizticis kopš 10. klases sākuma. 12. klasē tās pat neizņēmu. Vienmēr mierināju sevi ar domu, ka nākamgad gan mācīšos. Pat iepriekšējā semestrī solījos to darīt, sākoties otrajam semestrim. Kaut kā nesanāca…
Līga: – Manas sekmes ir normālas, taču varētu būt labākas. Visu vidusskolas laiku gatavojos, ka pēdējā klasē vajadzēs daudz mācīties, apmeklēt visas stundas – lietai būs jāpieiet nopietni. Taču sanāca gluži otrādi – iestājās vienaldzība. Tikai tad, kad līdz eksāmeniem bija palikušas pāris nedēļas, sapratu: ir taču kaut kas jādara! Sāku raut, cik varēju, bet tad atkal iedomājos, ka nav taču vērts, jo tāpat tas viss īstajā brīdī kaut kur iesprūdīs un pie manis neatnāks. Pirms eksāmeniem pilnībā paļāvos uz likteni. Liekas, ka dažos priekšmetos tas «nostrādāja». Paldies Dievam, ka šogad nebija uztraukuma par to vien, ka tas ir eksāmens! Uztraucos, vai spēšu tikt ar visu galā.
Tagad saprotu, ka vajadzēja mācīties cītīgāk, lai droši varētu «stāties pretī» pārbaudījumam. Tomēr, ja man būtu iespēja izdzīvot šo laiku vēlreiz, tāpat nekas nemainītos un atkal varētu teikt: «Vajadzēja mācīties…»
