Izdots ansambļa «Rūta» jaunais disks «Apstīgoju zelta kokli, nodziedāju skaņu dziesmu».Diskā ar ansambļa dibinātāju un vadītāju Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagoģi Birutu Derumu vienojušies domubiedri: koklētājas Vita Pinne, Vita Paulāne, Inese Sudrabiņa, Gundars Grasbergs (bass), Gundars Lintiņš (sitaminstrumenti). Skaņu režisors Guntis Šveicers, dizainu veidojusi Linda Rasnača-Mražika. Jaunajā «Rūtas» diskā apkopoti 12 skaņdarbi – latviešu tautas dziesmu apdares, ko veidojuši grupas dalībnieki, kā arī oriģinālmūzika.
«Tas ir jau trešais albums, ko ansamblis «Rūta» dāvā Jelgavai,» pēc jaunā diska prezentācijas pastāstīja B.Deruma. (Pirms tam bija «Margrietiņa» un «Aicinājums».) «Jauno disku sākām rakstīt pagājušās vasaras sākumā, ieraksti turpinājās līdz oktobrim, gatavs tas ir tagad, kā reiz uz Pilsētas svētkiem, priecājas «Rūtas» vadītāja. «Tā ir mūsu dāvana pilsētai, jo 1000 disku nenonāks pārdošanā, bet gan kalpos kā Jelgavas prezentācijas materiāls,» atklāj B.Deruma.
– Vispirms bija kokle un tad «Rūta»?1987. gadā tika atjaunota kokles klase Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Pirmās absolventes tad arī veido ansambli «Rūta». Tās ir Vita Pinne, Vita Paulāne un Inese Sudrabiņa. Pašlaik «Rūtā» ir arī Gundars Grasbergs un Gundars Lintiņš. Visus mūs vieno Jelgavas Mūzikas vidusskola, esam tās absolventi.Un mūzika – man šķiet, ka tā ir neatņemama sastāvdaļa, kas cilvēkam vajadzīga kā ūdens un gaiss. Atklāti sakot, pēc koncerta ir grūti runāt, jo emocionālais pacēlums ir tāds, ka jūtu uzplūdumā varu arī ko būtisku nepateikt.
– Nu tad atgriežamies pie «Rūtas» pirmsākumiem.Mēs sākām ar ziņģi. Piedalījāmies pašā pirmajā Raimonda Paula vadītajā Latvijas ziņģē deviņdesmito gadu sākumā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Atceros, toreiz no skatītājiem vajadzēja savākt kartupeļus – kas savāca visvairāk, tie arī vinnēja.Tas viss ir ļoti organiski, arī tas, ka manas koklētājas dzied, nav tā, ka tikai spēlē instrumentus. Dziedāšana un kokles spēle ir kā dvīņu māsas, kas nav atraujamas viena no otras. Protams, kokle savās iespējās ir attīstījusies, un tagad ar to var nospēlēt jebkādus skaņdarbus. Mēs varam spēlēt gan tautas dziesmas, gan Bahu un Mocartu. Bet pats skaistākais ir tas, ka koklei ir īpaša enerģija, dvēseliskais pieskāriens stīgām. Tas cilvēku uzrunā ļoti intīmi, tāpēc, koklējot lielās telpās, vajadzīga īpaša apskaņošana. Vai arī jāizmanto elektroniskā kokle, ko iespējams spēlēt arī lielās zālēs. Tādu spēlē arī Megija Bruce, bet tas jau ir cits stāsts.
– Nepavisam ne, jums kā skolotājai droši vien ir daudz ko teikt par Megiju?Kokli Jelgavas Mūzikas skolā viņa spēlē četrus gadus. Megija Bruce ir talants ar apbrīnojamām darba spējām, maksimālu koncentrēšanos muzicējot. Viņai ir patiess uzstāšanās prieks – Megija grib būt uz skatuves. Tā ir liela balva skolotājam, ja var strādāt ar tik apdāvinātu bērnu. Nesen atgriezāmies no Sanktpēterburgas, par šo pilsētu mums vispār ir «divu posmu stāsts». Megijas uzvarai starptautiskā jauno talantu konkursā, kur meitene ieguva Zelta kausu, sekoja uzaicinājums spēlēt otrreiz, jau ar Krievijas Valsts tautas instrumentu orķestri. Šim nolūkam pat tika veidota speciāla orķestra instrumentācija. Tā nu 12. maijā, tieši savā desmitajā dzimšanas dienā, Megija uzstājās slavenajā Smoļnija katedrālē Sanktpēterburgā. Savukārt šopavasar piedalījās Sergeja Rahmaņinova festivālā «Jaunā gadsimta zvaigznes» Rīgas Lielajā Ģildē, kur izpelnījās starptautiskā Vladimira Spivakova fonda atzinību un ielūgumu uz Maskavu, kur būs jāspēlē cara Alekseja Mihailoviča pilī. Pateicoties šai balvai, no 13. līdz 26. jūlijam Megijai būs iespēja koklēt Holivudā.Viņa spēlējusi arī ar klasisku kamerorķestri, piemēram, pavasarī Jelgavas Mūzikas vidusskolā diriģenta Aigara Meri vadībā koncertā «Vārds jaunajiem Jelgavas mūziķiem» izpildīja solo partiju Viļņa Salaka skaņdarbā «Ūdentiņis, akmentiņis».
– Esot parastas kokles un koncertkokles. Megija Bruce, ansamblis «Rūta» un citi lieli mākslinieki droši vien izmanto koncertkokles.Jā, šīs ir koncertkokles. Ar slēdzīšiem, kas maina stīgas augstumu. Plus vēl iebūvēta elektronika, kas ļauj spēlēt ar orķestri. Koncertkokle ir instruments ar ļoti lielām iespējām. Arī ļoti grūts – jāpārvalda 31 – 33 stīgas. Iedomājieties – tās visas jāaptver ar acīm, jāpārvalda ar nieka desmit pirkstiem.
– Varbūt tāpēc ne tik daudzi izvēlas spēlēt kokli?Kokle tomēr ir ekskluzīvs instruments. To jūtam kaut vai tajos daudzajos festivālos, kur pēdējā laikā nācies piedalīties kopā ar Megiju. Tieši tā arī pateica Spivakova fonda pārstāvji: «Jums ir tik ekskluzīvs instruments.»Bet Megija Bruce jau nav vienīgais talants. Varu pastāstīt arī par Rūtu Ziemeli, kas tūlīt beigs Mūzikas vidusskolu. Viņa gan vairāk tendēta uz skaistu dziedāšanu – atcerieties, jau teicu, ka kokle un dziedāšana ir kā dvīņu māsas. Bet pavisam mūsu skolā pašreiz kokles spēli apgūst seši cilvēki.Esmu ļoti laimīgs cilvēks, ar prieku eju uz darbu un ar prieku uz mājām. Un, kad ir šī absolūtā harmonija un līdzsvars, tad var arī lieliski mācīt bērnus, būt ar viņiem labestībā un sirsnībā un radīt brīnumu mūzikā. Man ir ļoti paveicies ar to, ka pretī nāk talantīgi audzēkņi, ar kuriem varu īstenot savas radošās idejas. Bet aiz audzēkņiem ir lieliski vecāki, kas atbalsta bērnu izaugsmi mūzikā.Un ar «Rūtu» nekas nebeidzas – jau radies ansamblis «Zelta stīdziņas», kurā muzicē mani jaunie audzēkņi.
– Arī ansamblī «Rūta» valda absolūtā harmonija? Tiešām nestrīdaties?Nav jau par ko. Es gan nezinu, ko darītu cita vadītāja manā vietā, ja uz tik atbildīgu notikumu kā diska prezentācija kāds ierastos ar piecu minūšu nokavēšanos. Ar mums tā šodien bija, un vai tāpēc izjuka pasākums? Bet mēs jau visi esam tādi – lidināmies nedaudz virs zemes, vairāk domājam par to radošo brīnumu.
– Atgriežoties tuvāk zemei – kādas tad ir tā saucamās etnogrāfiskās kokles?Tas faktiski ir pavisam kas cits, ar piecām stīgām.
– Mūziku, ko jūs atskaņojat, arī nenosauksi par etnogrāfisku.Nē, tā ir ansamblī radīta, mēs pašas veidojam apdares. Es rakstu mūziku arī saviem audzēkņiem, ar Megiju Bruci top cikls «Megijas pasakas», domāju, drīz varēsim izdot krājumu.Ar etnogrāfistiem mums nekas nav jādala, esam vokāli instrumentālais ansamblis «Rūta», un katram ir sava niša. Bet Dziesmu svētkos piedalīsimies, gan ne koklētāju konkursā, mūsu artava būs solokoncerts 1. jūlijā Rīgas Latviešu biedrības namā.Jelgavnieki «Rūtas» mūzikas instrumentu un dziesmu skanējumā vēl varēs ieklausīties Pilsētas svētku laikā. 26. maijā pulksten 13 un 15 vokāli instrumentālais ansamblis «Rūta» muzicēs Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. Koncertos būs iespēja dzirdēt gan dziesmas no jaunā albuma, gan citas kompozīcijas. ◆
