Kad augusta saule, šķiet, atdodot parādu par vēso jūniju un jūliju, sāka karsēt virs trīsdesmit grādiem, par vienu labu brīvdienu pavadīšanas iespēju ģimenei ar bērniem kļuva cieši apjumtu un vēsu muzeju apmeklējums. Tā kopā ar ģimenes draugiem nolēmām doties uz 600 kilometru attālo Polijas galvaspilsētu Varšavu, kur jau piecus gadus darbojas 15. un 16. gadsimtu mijas astronoma, matemātiķa un ekonomista Nikolaja Kopernika vārdā nosauktais zinātnes centrs, ko, pēc vietējām aplēsēm, ik dienas apmeklē ap 5000 interesentu. Kā otro izvēlējāmies Varšavas sacelšanās muzeju. Arī tur ekspozīcijas apmeklētāju blīvums nebija mazāks. Pa vidu vēl sanāca skaista, silta vakara pastaiga Varšavas vecpilsētā, kur pagājušās nedēļas nogalē tūkstoši apmeklēja strūklaku šovu, līdzjutēju simtus aizrāva džeza mūziķu koncerts vienā no laukumiem, bet dažiem desmitiem par prieku uz ielas skatuves mūzikas akadēmijas pasniedzējs Pāvels Pavļiks atskaņoja Frideriku Šopēnu.
Jāpiebilst, ka pagājusī nedēļa Polijai bija zīmīga ar to, ka amatā stājās maijā ievēlētais Valsts prezidents – 43 gadus vecais politiķis Andžejs Duda.
Aizmirstas kriminālā pagātne
Piektdienas vakarā, izbraucot no Jelgavas, mūsu pirmā pietura iznāca degvielas uzpildes stacijā pie Kauņas, kur trāpījāmies tieši pusnaktī, kad Lietuvas radio atskaņo valsts himnu. Taču naktsmājas mūs gaidīja sešu tūkstošu iedzīvotāju Sejni pilsētiņā Polijā. Taisnā līnijā tā atrodas tikai 11 kilometru no Lietuvas robežas. Jau izsenis izveidojies, ka apmēram ceturtā daļa no tās iedzīvotājiem ir lietuvieši. Tādēļ arī 1999. gadā ar trimdas lietuviešu atbalstu Sejni tika izveidots Lietuviešu nams, kurā ir viesnīca ar 14 numuriem.
Ap diviem naktī iebraucot pilsētā, satikām dažas romantiski noskaņotu jauniešu grupiņas, taču kopumā visapkārt miers, kārtība. Nevar pat izskaidrot, kāpēc reģiona centrā Jelgavai līdzīgajos Suvalkos, kam braucām cauri atceļā, policijas ēka ir vismaz trīs reizes lielāka nekā mūsējā. Laiks, kad netālu no Suvalkiem uz Lietuvas un Polijas robežas stāvēja kilometriem garas automašīnu rindas, klīda krimināli nostāsti par poļu autolaupītājiem, palicis vismaz divdesmit gadu tālā pagātnē. Par to, ka Polija šķiet diezgan droša, vēlāk pārliecinājos arī Varšavas centrā, kur bija iekārtotas pašapkalpošanās velosipēdu darbnīcas. Proti, uz ielas nelielā metāla skapītī glabājās uzgriežņu atslēgas, skrūvgrieži, pumpis. Tie gan bija ar trosītēm piesaistīti pie paša skapīša, tomēr jebkurā diennakts laikā ikvienam brīvi pieejami.
Zemnieki parasti dumpojas ziemā
Sestdienas rītā, negaidot, kamēr temperatūra uzkāps līdz prognozētajiem 37 grādiem, pievarējām atlikušos trīssimt kilometrus līdz Varšavai. Pa ceļam acis priecēja zemnieki, kas ar mazjaudīgiem kombainiem un traktoriem (nevar salīdzināt tehniku, kāda ir latviešu lielajiem zemniekiem) vāca šā gada ražu. Zemnieku saimniecības Polijā ir mazākas nekā Latvijā, taču zemnieku ietekme, šķiet, ievērojamāka. Ik pa laikam mediji ziņo, ka poļu zemnieki bloķē ceļus, lai protestētu pret pārtikas importu, kas nomāc pašu ražoto, pret zemes pārdošanu ārzemniekiem un dažādiem citiem problemātiskiem procesiem. Polijā zemnieku protesta akcijas biežāk ir ziemā, kad laukos mazāk darba.
Vēl par Polijas ceļiem jāpiebilst, ka brīvdienās uz tiem neredz kravas automašīnas. Kāds Igaunijas tālbraucējs šoferis, kas dīķītī netālu degvielas uzpildes stacijas centās atvēsināt savu peldēt negribīgo, taču gana izkarsušo ceļabiedru čau-čau šķirnes suni, stāstīja, ka no piektdienas pulksten 14 līdz svētdienas vakaram smagajiem atļauts braukt tikai naktīs. Toties laipni aicināti uz ceļiem ar autobusiem un vieglajām automašīnām ir tūristi un atpūtnieki, ar kuru kustību apgriežas nauda ceļmalas kafejnīcās un veikaliņos. Savs ienākums ir arī vienpatņiem – melleņu pārdevējiem, kas, gaidot pircēju, gulēja zem ceļmalas skābaržiem. Tādus divsimt kilometros līdz Varšavai redzējām kādās piecās vietās.
Dodoties no austrumiem, piecdesmit kilometru pirms Varšavas izbūvēta autostrāde, pa kuru var braukt ar ātrumu virs 100 kilometriem stundā. Taču vidējais ātrums (ar visām ceļa pieturām) mums bija ap 60 kilometriem. Daudz ātrāk nepabrauksi par oficiāli uz parastajiem ceļiem atļautajiem 80.
Tikšanās vieta pie svārsta
Ar navigatora palīdzību Kopernika zinātnes centru atradām viegli. Kaut cilvēku šajā vietā diezgan biezs, veiksmīgi ierūmējāmies brīvā autostāvietā. Uz trotuāra pie ieejas Kopernika centrā no ugunsdzēsēju hidranta bija palaists auksta ūdens «aizkars», kurā ik pa laikam kāds no garāmgājējiem mazināja savu ādas temperatūru. Pašā centra ēkā, kur ir sava klimata kontrole, temperatūra bija apmēram tāda, lai efektīvi varētu strādāt smadzeņu šūnas.
«Kopernikā», kā poļi saīsināti paši sauc savu zinātnes centru, nav noteikta izstāžu apskates maršruta. Katrs var doties turp, kurp vēlas. Septiņās izstāžu zālēs izvietoti ap 400 eksponātu. Pie visiem var darboties vai vismaz kaut ko padomāt. Vienkārši rēķinot, ja ir nodoms katram eksponātam veltīt vienu minūti, tad viss centrs būs «izkosts» sešās stundās un 40 minūtēs. Bērnu un arī pieaugušo uzmanības noturēšanai tas ir par daudz. Tad nu ikvienam pašam atliek meklēt savu maršrutu. Par tikšanās vietu, lai beidzot atkal sanāktu visa grupa kopā, noder lielais svārsts ar metru trīsdesmit garā trosē iekārtu lodi, kas, šūpojoties un palēnām gāžot nost aplī saliktas vālītes, rāda Nikolaja Kopernika pirmo reizi pausto patiesību, ka Zeme griežas ap Sauli.
Piramīdas cēla, pirms bija izgudrots ritenis
«Kopernikā» nav arī gidu. Taču tur sarkanos T kreklos pa zālēm staigā jauni cilvēki, ko sauc par animatoriem, – viņi palīdz orientēties piedāvāto eksponātu un eksperimentu klāstā. Starp jaunajiem bija arī kāds vecāks vīrs ar īpašām vajadzībām, kurš pārvietojās ratiņkrēslā ar elektrodzinēju un laipni sniedza padomus. Zālē, kas veltīta cilvēka veselībai, vienā no stendiem bija piedāvāts izmēģināt, kā tas ir pārvietoties ar roku vadāmā ratiņkrēslā. Cik vienkārši vai tomēr sarežģīti ir sagriezt riteņus pie pusvirus atstatām durvīm, kāda sajūta ir, pārbraucot virs ielas trotuāra izbīdītu kanalizācijas akas vāku. Nevar teikt, ka pie šā eksponāta stāvēja rinda, taču ik pa laikam kāds no jauniešiem invalīdu ratiņus izmēģināja.
Teorētiskās fizikas students Pēteris, kurš arī bija viens no animatoriem, ieteica sākumā apskatīt senos laikus, par kuriem stāstīja dažnedažādu riteņu kolekcija – sākot no akmens ripām, dzelzceļa tvaika lokomotīves riteni un beidzot ar IT diskiem. Turpat blakus stends, kurā varēja apskatīt, kā darbojas kloķa-klaņa mehānisms, kāds, piemēram, benzīna degšanas enerģiju automašīnas cilindrā pārvērš griezes momentā. «Ritenis tika izgudrots pirms apmēram trīs tūkstošiem gadu. Acteku un maiju tempļi Amerikā, arī Ēģiptes piramīdas ir uzceltas pirms tam,» svarīgi stāstīja Pēteris.
Seno eksponātu izstādē ar skaudību vēroju, kā kāds centra apmeklētājs ar attīstītu inženiera prātu saliek Leonardo da Vinči projektēto tiltu, kurā nav nevienas skrūves vai naglas – konstrukcija turas kopā pati ar savu smaguma spēku. Ieliec tikai kociņus pareizajās gropēs! Galva mākonī uztver labāk
Dažus soļus tālāk – pilnīgas mūsdienas. Uzliekot austiņas, vari klausīties, kā skan populārākie mūsdienu hiti. Pēc tam monitora ekrānā ironiski parādījās trīs teksta varianti, kur nu vajadzēja uzminēt, vai dziesma ir par kartupeļiem, draudzību vai mīlestību. Jāpiekrīt «Kopernikam», ka bieži vien dziesmām, ko ikdienā dzirdam radio un ierakstos, ar vārdu saprašanu «ir, kā ir».
To, ka tevi kuru katru brīdi var mazliet paķert uz muļķi, ne ļauni izjokot, bija jāpieņem vai ik brīdi. Daudzviet tika klāstīts arī par ļoti nopietniem procesiem. Simtkārt taču lasīts un skatītas filmas par globālo sasilšanu, taču, ja sižetu par šo tematu skaties monitorā, kas iemontēts no griestiem zemu iekārtā «mākonī», kur tu pats esi iebāzis savu galvu, iespaids ir manāms. Turklāt zemajos «mākoņos», kur galvu varēja ielikt bērni, teksts par šo aktualitāti bija viņiem saprotamākā veidā. Vēroju, kā «Kopernika» piecgadīgie interesenti slapjiem krekliem ņēmās pa stendu, kurā ūdeņus cēla ar Arhimēda spēku. Pēc tam tie uzskatāmi grieza dzirnavu ratus. Četras stundas šajā raibajā kompānijā pagāja ātri vien.
Domājot par Jelgavu kā universitātes pilsētu, atļaujos pasapņot, ka arī pie mums varētu tapt kāda vairāk vai mazāk pastāvīga ekspozīcija, kas aicinātu padomāt par dabas likumiem. Par «Koperniku» mazākais, bet zināmā mērā līdzīgais AHHAA zinātnes centrs Igaunijā, Tartu, sākotnēji 1997. gadā bija tikai vietējās universitātes projekts, iespējams, kaut kas līdzīgs Jelgavā populārajam Zinātnieku nakts pasākumam.
Slapjā pārvalkā salds miegs
No sestdienas vakara pastaigas Varšavas vecpilsētā ieradāmies jauniešiem domātā viesnīciņā, kas izvietojusies pašā pilsētas centrā vienā ēkā ar dažādiem birojiem. Metrus trīssimt no viesnīcas pacēlās piecdesmitajos gados būvētais Kultūras un mākslas centrs. Tieši tāda pati augstceltne tajos gados tapa arī Rīgā, un tur tagad mājo Latvijas Zinātņu akadēmija un Jaunatnes teātris.
Jauniešu viesnīciņā apkalpošana laipna, taču nekādas klimata kontroles kā zvaigžņotos hoteļos. Naktī taisi logu vaļā, cik gribi, – zemāk par 28 grādiem temperatūra nenoslīd. Iemigt nevar. Taču nākamajā dienā atceļš uz mājām un jāizguļas labi. Tad nolēmu izmēģināt paņēmienu, ko latviešu karavīri izmanto misijās siltajās zemēs. Proti, apsedzos ar aukstā dušā samērcētu segas pārvalku. Tas jauki samazināja ķermeņa temperatūru un līdz rītam kļuva sauss. Slapjums nepalika arī uz matrača.
Aizbraucot pajautāju divdesmit, divdesmit piecus gadus vecajai administratorei Veronikai, ko viņa domā par jauno Polijas prezidentu Andžeju Dudu. Veronika atbildēja, ka viņa lolo labas cerības. «Vecais prezidents nedarīja neko jauniešu labā. Es, piemēram, esmu čelliste, pabeidzu mūzikas akadēmiju, bet darba specialitātē man nav. Savukārt orķestros strādā daudz veco mūziķu. Andžejs Duda ir gados jaunāks, viņš varētu mūs saprast labāk,» teica čelliste.
Četri tankisti ar komentāriem
Lai nākamajā rītā nokļūtu no 1944. gada augusta līdz oktobrim notikušās Varšavas sacelšanās muzejā, nācās gandrīz stundu pavadīt rindā. Līdzās stāvošie poļi skaidroja, ka tik daudz tautas sanācis tāpēc, ka svētdienās muzejs apmeklējams par brīvu. Arī Okupācijas muzejā Rīgā vismaz skolēniem viss ir par brīvu, taču tādu interesentu pieplūdumu neesmu manījis. Varšavas sacelšanās muzejā paustajās noskaņās juta daudz līdzības ar to, kā vēsturi saprot Latvijā. Vienā no stendiem ar mūsdienu komentāriem bija skatāma padomju laikos arī Latvijā populārās daudzsēriju filmas «Četri tankisti un suns» fragmenti. Dīvaini, ka šajā padomju laiku filmā nebija ne vārda par poļu tautas armiju, kas Varšavā sacēlās pret vācu nacistu varu divus mēnešus pirms tam, kad Varšavu ieņēma padomju karaspēks. Nacionāli noskaņotie poļi cīnījās pret vācu nacistiem, taču vēlējās savu zemi pasargāt arī no padomju okupācijas. Panorāmas kino skatoties to, kāda 1946. gadā izskatījās nopostītā Varšava, atmiņā nāca Jelgava.
