Gribētos, lai ekslibris kļūtu pazīstamāks, taču vēl joprojām ir vietas, kur nezina, kas tas ir.
«Gribētos, lai ekslibris kļūtu pazīstamāks, taču vēl joprojām ir vietas, kur nezina, kas tas ir. Pirms dažiem gadiem rīkoju izstādi kādā ciematā. Kolhoznieki lasa afišu: «Eh, libris!» un skaidro, ka tur būšot veļas pulveru izstāde…,» deviņdesmito gadu sākumā Platonē pievērsties grāmatzīmju mākslas popularizēšanai domubiedrus aicināja lietuviešu grafiķis Alfons Čepausks.
Salidojumi, ko organizē Dobeles novada grāmatnieku muzeja «Ķipi» vadītāja Aija Štosa, ekslibristu tikšanās tradīciju Latvijā uztur piecpadsmit gadu. Četras no desmit pulcēšanās reizēm (tostarp pirmā un pagājušajā nedēļas nogalē aizvadītā) notikušas Augstkalnē Dobeles rajonā.
Ieradums mazināt ikdienas dzīvē un izdzīvošanā neatsveramu lietu zaudēšanas risku, tās iezīmējot, bijis pazīstams jau kopš laikiem, kad senie Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāji piederības zīmes devuši savām laivām. Grāmatas pastāvēšana nevienas rakstu valodas telpā nav bijusi iespējama bez cilvēkiem, kuru dzīvē līdzīgu nozīmi ieņēmušas vākos iesietu aprakstītu lapu kaudzē smeltās zināšanas, atklāsmes un vērojumi – ne mazāku kā vēlme nezaudēt, saglabāt īpašumā reiz iegūtos uzziņu, pārdzīvojumu un piedzīvojumu avotus, lai atkal no jauna varētu tajos ieskatīties. Liecības par grāmatniekiem un zīmēm, ar kurām tie apveltījuši, viņuprāt, svarīgāko īpašuma daļu, meklējamas jau Senajā Ēģiptē.
Savu pirmatnējo uzdevumu ekslibris saglabāja viduslaikos – palīdzēt smagajām atslēgām un biezajām ķēdēm no pazušanas sargāt ilgi un pacietīgi ar roku pārrakstītos retumus.
Līdz ar drukas iespējām nesamērojami palielinājās gan publisko, gan personīgo grāmatu krātuvju skaits, bibliotēka kā sižeta darbības vieta ienāca daiļliteratūrā, kļuva par atpūtas, darba, citu svarīgu un liktenīgu norišu vietu romānu varoņu un miljoniem lasītāju dzīvē…
Līdz ar grāmatas pieejamību mainījās ekslibra veidols un uzdevums. Galvenais vairs nebija to ielīmēt bibliogrāfiskā retumā vai citādi īpašā un saimniekam tuvā darbā. Nostiprinājās ekslibra kā kolekcionējama mākslas priekšmeta statuss.
Ar grafiķa Riharda Zariņa vārdu saistās ne vien pirmo pazīstamāko latviešu ekslibru tapšana (kuras simtgade apritēja 1997. gadā), bet arī to kolekcionēšanas tradīcija. Ekslibrus viņš lika gatavot savas meistardarbnīcas audzēkņiem Mākslas akadēmijā, pūles atalgodams ar dāvanām – paša veidotajām grāmatu īpašumzīmēm. Viens no centīgākajiem R.Zariņa skolniekiem bija vēlāko gadu ekslibristu kustības aktīvists Pēteris Upītis. Būdams profesors, viņš rīkojās līdzīgi.
Cilvēkiem un notikumiem veltīto grafikas miniatūrdarbu rosīga maiņa un kolekciju salīdzināšana līdz ar nozares entuziastu tikšanās reizēs neizbēgamajiem strīdiem par to, vai ekslibrim jādzīvo grāmatās vai izstāžu zālēs, un citu aktuālu jautājumu apspriešanu pilnā sparā ritēja padomju laikos Grāmatu draugu biedrības Ekslibristu sekcijas rūpīgi plānotajās, plaši atspoguļotajās un kupli apmeklētajās sanāksmēs, taču pirmais starptautiskais salidojums Latvijā notika 1987. gadā.
«Salidojumi sākās Igaunijā,» atmiņās par to, kā radās doma plašākas tikšanās organizēt Latvijā, dalās to rīkotāja Aija Štosa. «Igauņi ir rosīga tauta. 1979. gadā, kad tikām uzaicināti uz viņu otro salidojumu, dažādos Igaunijas novados darbojās vismaz piecas sešas ekslibristu biedrības. Tas notika Kablu ciematiņā, kaimiņos Ainažiem. Bija atbraukuši gan profesori, gan vietējie dalībnieki, viss noritēja ārkārtīgi sirsnīgi un jauki; dziedādami dancojām jūras krastā… Pēc tam viesojāmies vēl vairākas reizes… Un kas toreiz notika pie mums? Nekas! Tieši tāpēc arī to sāku – ne jau aiz pienākuma apziņas vai kā tamlīdzīga. Neesmu ne māksliniece, ne pārlieku aizrautīga kolekcionāre, taču man patīk visur piedalīties: nevar izstāstīt to, ko devusi iespēja apbraukāt visu Igauniju; arvien iepazīsti jaunas vietas un cilvēkus, katrreiz satiec pazīstamus… Tas ir neaprakstāmi. Bet Latvijā neviens pat netaisījās organizēt ko līdzīgu! Man bija kauns!» Kopš pirmās ierašanās Augstkalnē izgaisa jebkuras šaubas par salidojuma norises vietu. Pēc A.Štosas vārdiem, tur netrūkst nekā: ne skaistas apkārtnes, ne poētiskas pagātnes (dzimis un viesojies ne viens vien pazīstams mūzikas, vārda un zīmuļa mākslinieks) un, protams, piemērotu (starp citu, šovasar svaigi sakoptu) telpu.
Katram salidojumam ir sava tēma. Pirmās tikšanās reizes bija veltītas latviešu grāmatai, eposam «Lāčplēsis», māksliniekiem ekslibru veidotājiem. 14. septembrī Augstkalnes pils zālē notika seminārs «Grāmatzīme 20. gadsimtā un tās nākotne 21. gadsimtā». Tā galvenais secinājums – baumas par grāmatzīmes nāvi ir krietni pārspīlētas. Jaunas izstādes atklāj retāk, taču tas notiek. Vieni izmanto iespējas, ko sniedz jauni izteiksmes līdzekļi, citi turpina pārskatīt vecos priekšstatus par atveides tehniku prestižuma hierarhiju. Ekslibru apmaiņas rosīgums apsīcis, vājāki kļuvuši sakari ar tuvām un tālām ārvalstīm, bet desmitā salidojuma kuplais apmeklētāju pulks liecina, cik gaidīta katra jauna tikšanās reize. Retāk nekā agrāk, bet turpina iznākt kokā, tušā un datorgrafikā veidoti miniatūrveltījumi cilvēkiem un notikumiem, gaidot autoru un īpašnieku izšķiršanos: ielīmēt, iemainīt vai atdāvināt…
***
Ekslibristu salidojumi Latvijā (1987 – 2002)
Septiņi no desmit salidojumiem notika Dobeles rajonā (četri – Augstkalnē, trīs – Tērvetē), viens – Jelgavas rajonā (Platonē), divi – Valkas rajonā.
10. salidojumā 14. un 15. septembrī piedalījās vairāk nekā četrdesmit mākslinieku un kolekcionāru no Latvijas un Lietuvas.
Pirmajos salidojumos astoņdesmito gadu beigās pulcējās dalībnieki no astoņām PSRS republikām.
