Lai cik norūpējies cilvēks būtu savās ikdienas gaitās, vasara tomēr ikvienam vairāk vai mazāk saistās arī ar atpūtu un ekskursijām.
Lai cik norūpējies cilvēks būtu savās ikdienas gaitās, vasara tomēr ikvienam vairāk vai mazāk saistās arī ar atpūtu un ekskursijām. Kāds par tīkamu uzskata kāpšanu Eifeļa tornī, gozēšanos zem palmas Havaju salās vai gondolā kādā no Venēcijas kanāliem. Taču aizraujošs var būt arī ceļojums tepat Latvijā. Piemēram, nomaļā Liepājas rajona vietā, kurai nezinātājs mierīgu sirdi pabrauks garām, mitinās Latvijā vienīgie mustangi. Turpat netālu ir arī vienīgais purvs Latvijā, kas atrodas tieši jūras krastā, un Papes ezers ar tajā uzstādīto putnu novērošanas torni.
Pēc vairāku gadsimtu prombūtnes atgriezušies savvaļas zirgi
Pagājušā gada jūlijā, realizējot Pasaules dabas fonda (WWF) Latvijas projektu «Papes ezers: dabīgo pļavu atjaunošana», no Holandes tika atvesti 18 ‘Konik’ šķirnes zirgi. Tie savu mājvietu atrada Papes ezera piekrastes pļavās Liepājas rajonā.
Ezera un meža ielokā savvaļas zirgi ganās un no jauna apgūst izdzīvošanas iemaņas. Ja vien nav aizņemti ar svarīgākām darīšanām – ēšanu un rūpēšanos par mantiniekiem –, viņi labprāt priecē arī atbraukušos skatītājus. Skaistie, graciozie dzīvnieki, kas Latvijā atgriezušies pēc vairāku gadsimtu prombūtnes, var laiski snauduļot, jūsu acu priekšā pievērsties mīlas rotaļām un uzsākt «kautiņu», turklāt visas šīs izdarības var arī nosaukt par darbu, jo viņi taču palīdz atjaunoties pļavām.
Zālēdāju trūkums veicina augu izzušanu
– Pape un tās apkārtne ir ļoti interesanta vieta no bioloģiskā viedokļa. Jau kopš 1994. un 1995. gada par to interesi ir izrādījuši arī citu valstu pētnieki, kas Papes ezera austrumu krastu ieteica izmantot noganīšanai. Tā arī pamazām radās ideja aizaugušajās pļavās ielaist lielos zālēdājus – šajā gadījumā savvaļas zirgus, – stāsta projekta vadītāja Ligita Laipeniece.
Latvijā par starptautiski īpaši vērtīgu un aizsargājamu ir atzīts mežs un jūras piekraste. Papes ezera apkārtne ir maz apdzīvota, un zeme netiek intensīvi izmantota lauksaimniecībā. Tādēļ ezers, niedrājs un pļavas ir ekoloģiski bagātas vietas, kur sastopamas daudzas putnu un augu sugas, kā arī aļņi, brieži, stirnas, bebri un pat plēsēji – lūši un vilki.
Latvijā, līdzīgi kā visā pasaulē, dabisko pļavu un prēriju platības arvien samazinās, tādēļ tām raksturīgās sugas izmirst. Viens iemesls šai problēmai ir minerālmēsliem pārsātinātā augsne, kurā dažas «agresīvākās» sugas izkonkurē pārējās. Taču nopietna problēma ir arī lielo zālēdāju trūkums. Gan Eiropā, gan Amerikā senāk dzīvoja daudz lielo savvaļas zālēdāju, tostarp zirgi – tarpani, tauri, sumbri un bizoņi.
Laika gaitā zirgus un liellopus cilvēkiem izdevās pieradināt un izmantot lauksaimniecībā, bet viņu savvaļas ciltsbrāļi tika iznīcināti. Pēdējais meža taurs tika nošauts jau 1627. gadā, bet pēdējais «īstais» savvaļas zirgs tarpans nomira 1887. gadā Maskavas zoodārzā. Sumbri Eiropā un Amerikā pašlaik dzīvo vairs tikai iežogotos dabas rezervātos.
Mustangi palīdz atjaunoties dabai
Daļēji lielo zālēdāju funkcijas spēj veikt mājlopi, taču vietās, kur ar lopkopību nodarbojas ļoti nelielā apjomā, pļavas aizaug un līdz ar tām pazūd arī liela daļa kādreizējo augu, kas vairs nespēj eksistēt. Pļavas zaudē savu ekoloģisko vērtību, un to var saglabāt, tikai atjaunojot lielos zālēdājus.
Daudzkārt izskanējis viedoklis, ka tagadējā Latvijas teritorija pilnībā bijusi pārklāta ar mežiem un pļavas radušās, tikai ienākot cilvēkiem. Taču pētījumi liecina, ka senā Eiropa bija mežu un pļavu «mozaīka». Savvaļas zālēdāji barojās pļavās un neļāva tām aizaugt. Pirms gadu tūkstošiem arī ozoli un lazdas auga daudz lielākā skaitā nekā pašlaik, kaut arī toreiz bija visas tās pašas koku sugas, kas tagad tos izkonkurē. Ozoli un lazdas nespēj atjaunoties zem bieza vainagu klāja mežā. Šiem kokiem piemēroti parkiem līdzīgi apstākļi, kādus pirms cilvēku ietekmes radīja lielie zālēdāji.
Latvijā nav vietas, kur cilvēks nebūtu mainījis dabu. Tādēļ šeit un arī citur Eiropā ir jādomā ne tikai par dabas saglabāšanu, bet arī par tās atjaunošanu. Papes ezera projekts demonstrē alternatīvu dabas aizsardzības stratēģiju, kas ir daudzpusīga un labi saskaņota ar vietējiem apstākļiem. Projekta teritorijā dzīvnieki ir minimāli atkarīgi no cilvēka atbalsta.
Latvijā Papes ezera projekta ietvaros tiek izmantoti tarpāniem līdzīgie ‘Konik’ zirgi. Tie saglabājuši senās īpašības, kas palīdz izdzīvot savvaļā.
Zemnieki palīdz atjaunot savvaļas zirgus
Ligita Laipeniece stāsta, ka Latvijas mustangiem līdzīgi zirgi ļoti lielā daudzumā mitinās Polijas nacionālajos dabas parkos. ‘Konik’ šķirnes zirgi jau apmēram desmit gadu tiek izmantoti arī Holandē, kur mustangu galvenais uzdevums ir noganīt upju ielejas.
Šos zirgus selekcijas rezultātā ir izdevies izveidot līdzīgus tiem savvaļas sugasbrāļiem, kas dzīvojuši pirms vairākiem gadu simtiem. Lielā mērā to izdevies izdarīt, pateicoties zemniekiem. Agrākos laikos Polijas laukstrādnieki zirgus izmantoja tikai pavasarī, vasarā un rudenī, kad bija nepieciešams apstrādāt laukus, bet ziemā, lai nebūtu papildu tēriņi par zirgu uzturēšanu, tie tika palaisti mežos. Pavasarī tos ar laso noķēra un atkal nodarbināja. Protams, šie zirgi labprāt draudzējās ar īstiem savvaļas zirgiem tarpaniem. Viņu draudzības rezultātā dzima kumeļi, kas pārmantoja gan savvaļas, gan arī pieradināto vecāku īpašības. Kad pēdējie tarpani izmira, no jaukteņiem izdevās izveidot jaunu zirgu šķirni, kas pēc savām īpašībām ļoti līdzinājās savvaļas zirgiem.
Arī aplokos dzīve rit kā savvaļā
Savvaļas dzīvnieku ietekme uz vidi vairāk līdzinās dabiskiem procesiem. Dzīvojot savvaļā, zirgiem izveidojas sava sociālā struktūra. Bars sastāv no viena ērzeļa un apmēram desmit dažāda vecuma ķēvēm. Jaunie ērzeļi pēc gada tiek izdzīti no bara. Vairāki ērzeļi, sagājuši savā grupiņā, cīnās par tiesībām veidot jaunu «harēmu», piesaistot jaunas ķēves no citiem bariem. Izveidojot šādus barus, zirgi krāj dzīves pieredzi, ko nodod no paaudzes uz paaudzi un no bara uz baru. Barā zirgi spēj atrast labāko barību un aizsargāties no vilkiem. Tādēļ arī uz Rucavas pagastu tika atvesti jau izveidojušies zirgu bari.
Papes zirgi nebija un arī pašlaik nav pilnīgi savvaļas dzīvnieki. Tie dzīvo aplokā, un nemitīgi tiek uzraudzīti. Dažādu dabas «untumu» – liela sala, plūdu vai bada – apstākļos cilvēks zirgiem palīdzēs izdzīvot. Vairošanās periodā bari tiek uzraudzīti, lai pēc iespējas izvairītos no radniecisko indivīdu krustošanās. Tomēr galvenokārt Papes tarpani dzīvo kā savvaļas zirgi. Viņi arī ir sadalījušies divos baros – katrā no tiem ir pa vienam vadonim un lielāks vai mazāks «dāmu» harēms ar mazuļiem. Lai arī dzīvnieku skaits tiek kontrolēts, pašlaik Papē ezera krastā jau mīt 27 zirgi.
Kurzeme var kļūt par mustangu dzimteni
– Ar jaunajiem zirgiem varēs uzsākt līdzīgus projektus citur. Iespējams, ka apmēram desmit gadu laikā Latvijā parādīsies vēl kādas vietas, kur lauksaimniecībā neiz- mantojamās pļavas «apsaimniekos» tarpani. Taču ticamāk, ka arī nākamie šāda veida projekti risināsies Kurzemē, kur ziemas tomēr ir maigākas un savvaļas zirgiem piemērotākas, – stāsta L.Laipeniece.
Viens no projekta mērķiem ir izveidot pilnvērtīgu ekosistēmu, kas ir minimāli atkarīga no cilvēka iejaukšanās. Tāpat svarīgi ir sabiedrībā veidot izpratni par dabas resursu izmantošanu. Lauksaimniecības samazināšanās rada unikālu iespēju zemi «atdot» dabai. Ar laiku Papes apkārtnē varētu izveidoties alternatīvas saimniekošanas iespējas – dabai draudzīgs tūrisms, dabas zinību vai izglītības centri. Tūristus varētu piesaistīt arī kultūrvēsturiskās vērtības – senatnīgas ēkas un tradicionālie zvejniecības rīki, kas saglabājušies Papes apkārtnes ciematos.
Pirms došanās ceļā ieteicams piezvanīt Ligitai Laipeniecei, kas izstāstīs, kā nokļūt pie savvaļas zirgiem. Tālrunis 9113269.
