Sarunā ar «Ziņām» Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune – par iecerētajiem projektiem, kas pašvaldībā aktuāli šogad, arī par neatrisinātajām problēmām.
– Padomju laikos puiši, kuri vēlējās studēt, parasti visādi centās, lai armijā jeb, kā toreiz teica, «krievos» nebūtu jāiet. Jūs gan aizgājāt dienēt, turklāt flotē «nolauzāt» trīs gadus?
Pabeidzis Auces vidusskolu, es gribēju stāties Lauksaimniecības akadēmijā agronomos, taču netiku iekšā. Iestājeksāmenos drusku pietrūka. Pats jau biju vainīgs. Ticis no mammas vaļā, lauku puika pirmo reizi Jelgavā! Dzīvoju pa Pasta salas peldētavu un eksāmeniem pienācīgi nesagatavojos. Domāju nākamajā gadā stāties vēlreiz, bet pavasarī mani paņēma karadienestā. Tas nebija nekas traks. Dienests ne vienu vien izveidoja par normālu cilvēku. Uzdienējos līdz kuģa galvenajam staršinam, man bija pakļauti visi matroži. Tas gan nebija liels kuģis, taču ar raķetēm. Reiz mācībās trāpīgi sašāvām mērķus, un nopelnīju atvaļinājumu.
– Droši vien jums ir iedzimtas priekšnieka, komandiera dotības?
Jā, vienu brīdi tēvs Voldemārs Caune bija kolhoza priekšsēdētājs, bet vecaistēvs Jānis Caune Latvijas laikā Vecauces pagastvecis. Pēdējā dienesta gadā māte atsūtīja mācību grāmatas, un es mērķtiecīgi gatavojos studijām.
– Saskaitot pašvaldību vadītāja un kolhoza «Rosme» priekšsēdētāja darbā pavadīto, kā arī karadienesta un studiju (kad bijāt kursa un vēlāk arī kopmītņu vecākais) laiku, sanāk, ka vadošos amatos esat bijis 40 gadu. Cik ilgi tā var turpināt? Varbūt tomēr pašvaldības vadītājus, tāpat kā Valsts prezidentu, nevajadzētu vēlēt vairāk kā uz diviem termiņiem? Vai nejūtat sevi izsmēlis? Kas palīdz saņemties?
Ja ir enerģija un spēks un cilvēki uzticas, redz padarīto, domāju, ka var turpināt. Daudzi darbi iesākti, un pat divos sasaukumos tos nevar pabeigt. Atpūšos un uzņemu spēkus mežā, dabā, kur ir klusums un miers. Patīk arī medīt. Ja pa dienu esmu saspringti strādājis, dodos dabā un atgūstos.
– Pēdējās pašvaldību vēlēšanās bija zema vēlētāju aktivitāte. Jelgavas novadā balsot aizgāja tikai trīsdesmit procentu. Ko darīt, lai cilvēki būtu aktīvāki?
Grūti pateikt. Atmodas laikā deviņdesmito gadu sākumā nebija interneta, visādu «feisbuku», cilvēki vairāk sadarbojās, arī ticēja valsts un vietējai varai. Varbūt daudziem likās, ka krietni vairāk varam izdarīt uz vietas. Taču patiesībā varam izdarīt tikai tik, cik atļauj likums. Man ir pārmetuši: «Kamdēļ tad tu pašvaldībā sēdi, ja nevari izdarīt to un to!» Ne viens vien ir vīlies. Domāju, ka pie tā ir novedusi visa valsts politika.
– Vakar Jelgavas novada dome pieņēma 2016. gada budžetu. Droši vien tuvākajās dienās tas izvērsti tiks publicēts Jelgavas novada mājas lapā. Tomēr lūdzu raksturot, kas tajā īpašs un atšķirīgs no iepriekšējo gadu budžetiem?
Ieņēmumi plānoti 26 miljoni, izdevumi – 32,7 miljoni. 44 procenti izdevumu, kā ierasts, – izglītības sistēmai. Lielākais projekts – būvēsim Elejā baseinu un sporta kompleksu. Valsts pieņēmusi likumu, ka visiem skolēniem jau otrajā klasē jāmāk peldēt. Ja parēķinām iedzīvotāju skaitu Elejas pusē, pieskaitot Sesavu, Vilci, Lielplatoni un pat Vircavu, kopā sanāk septiņsimt bērnu. Arī pieaugušie varētu šo baseinu izmantot. Latvija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā noslīkušo jauniešu skaita ziņā. Tas mums ir ļoti aktuāli.
Otrs lielākais būvniecības objekts ir vecās Svētes skolas ēkas trešā stāva rekonstrukcija. Tad tajā varēs izvietot vēl četras klases un pirmajā stāvā bērnudārzu. Līdzšinējais bērnudārzs domāts astoņdesmit audzēkņiem, bet pieprasījums Svētē jau ir pāri simtam. Līdzīgi kā līdz šim budžetā būs atvēlēti līdzekļi meliorācijai.
– Vai iecere būvēt Elejā peldbaseinu, kas varētu būt liels siltuma patērētājs, ir saistīta ar pašvaldības ideju Elejā iegūt ģeotermālo enerģiju?
Jā. Latvijā, lai cik tas ir skumji, gāzes un naftas lobiji pārņēmuši visu varu. Par ģeotermāliem enerģijas projektiem neviens negrib runāt. Baltijas valstis visā ES ir vienīgās, kur nav nekāda atbalsta šim enerģētikas virzienam. Taču šajā ziņā esmu atradis dzirdīgas ausis Briselē. Kaut pērn itāļu kolēģi izgāza vienu piecu miljonu projektu, kurā mēs arī piedalījāmies, naudiņa ģeotermāliem projektiem ir. Iedomājieties, ja no zemes nāktu ārā 60 grādu karsts ūdens! Tā, protams, pietiktu baseina apsildīšanai, taču galvenokārt tas veicinātu uzņēmējdarbību. Turpat blakus Lielplatones pagastā zemnieku saimniecībā «Līgo» Jānis Vinters ceļ hektāru lielu siltumnīcu, lai audzētu sēklas Francijai. Uzņēmējs dod darbavietas, taču ar biogāzes stacijas saražoto siltumu viņam nepietiek. Siltumnīcu kurina ar šķeldu un degvielu. Tā vietā varētu būt ģeotermālā enerģija.
Arī Liepāja strādā šajā virzienā. Mums ir sabiedrotie. Netrūkst arī investoru, naudas maisi stāv aiz muguras, ja tikai garantē, ka karstais ūdens miljardiem kubikmetru Elejā kilometru dziļā pazemē ir. Zinātnieki veikuši aprēķinus, ka tā vajadzētu būt, bet, lai gūtu 99 procentu pārliecību, vajadzētu šo rajonu skenēt ar aparatūru, kādu es redzēju Islandē. Ar to, līdzīgi kā medicīnā ar ultrasonogrāfu, var noteikt, kas atrodas zemes dzīlēs līdz pat trīs kilometru dziļumam. Šai izpētei nepieciešami trīs līdz četri simti eiro. Kilometru dziļš urbums Eiropā maksā miljonu eiro, bet baltkrievi to pašu piedāvā par 400 tūkstošiem dolāru. Urbj gan Baltkrievijā, gan Vācijā, gan daudzās citās valstīs. Karstais pazemes ūdens, kas nāk ar spiedienu ārā, ir kā mūžīgais dzinējs. Ja jaunajā valdībā finanšu ministre būs Dana Reizniece-Ozola, varētu vieglāk izdoties Elejas termālās enerģijas projektam piešķirt valstiska pilotprojekta nozīmi.
– Kur Jelgavas novadam veiksmīgi izdevies piesaistīt ES līdzfinansējumu?
Esam renovējuši un siltinājuši visus tautas namus, skolas, bērnudārzus. No 36 ciematiem, kas ir novadā, 28 par Eiropas fondu naudu atjaunotas ūdens un kanalizācijas sistēmas. Mums ir ļoti laba Attīstības nodaļa, kā mēs saucam – «projektu meitenes». Viņām lieku sēdēt pie datora un meklēt variantus, kur tikai atveras kāds ES uzsaukums, lai varam piedalīties. Nebūtu ES līdzfinansējuma, nebūtu īstenotas ļoti daudzas lietas.
– Runājot par uzņēmējdarbību, ir veiksmes stāsti, piemēram, Mežciemā «Amber Wood», kas gatavojas divas reizes palielināt ražošanu. Taču pret nolietoto svina akumulatoru pārstrādi, ko Kalnciemā plāno attīstīt «Eco Lead», iebilst diezgan daudzi Kalnciema iedzīvotāji. Jautājums tiek risināts pat tiesā – to nenosaukt par veiksmes stāstu. Acīmredzot trūkst uzticēšanās arī pašvaldības varai?
Jā, bet cilvēki ir jāpārliecina, ka ar meiseli un āmuru modernā ES uzņēmumā nestrādā. Ja tiks ievērotas visas regulas un uzstādīti prasītie filtri, nekādam kaitējumam videi un iedzīvotājiem nevajadzētu būt. Kalnciemā ir daudz padzīvojušu krievu cilvēku, kam no padomju laikiem, kad Kalnciemā darbojās veselībai ļoti kaitīgs minerālvates cehs, ir traģiska pieredze. Viņi spriež, ka tagad gatavojas būvēt kaut ko līdzīgu. Savukārt mēs pašvaldībā izveidojām komisiju, lai uzņēmējs rīkotos, stigri ievērojot projektā prasīto.
– Vai jums nešķiet, ka Jelgavas novada pašvaldībai pārāk daudz iznāk tiesāties un strīdēties? Pašlaik tiesvedībā ir lieta par Aspazijas Daukšām, ko ar domes lēmumu bija nolemts atpirkt no labticīgajiem ieguvējiem Bratkus ģimenes. Iepirkumu uzraudzības birojā apstrīdēts juridisko pakalpojumu iepirkums. Tāpat Kalnciema lietoto svina akumulatoru pārstādes lieta. Augstākajā tiesā tika zaudēts strīds ar Sesavas pagasta iedzīvotājiem par ideju būvēt Klāvos cūku kompleksu. Šķiet, nevienu brīdi Jelgavas novadā nav valdījis miers. Tepat blakus Ozolniekos beidzamā tiesāšanās pašvaldībai bija 2009. gadā, bet Jelgavas pašvaldībai – 2007. gadā.
Es oponēšu, ka tā gluži nav. Vairākas tiesvedības, kā, piemēram, arī Valgundē par zemēm, ir no pagastu laikiem, pirms 2009. gada teritoriālās reformas. Tās bija jāturpina. Novada laikā sākto tiesvedību mums nav tik daudz.
– Domes opozīcija saka – reāli jūs pašvaldībā vairs neesat pirmā persona. Daudzas lietas nosaka nolīgtie juristi Jēgers un Lagzdiņš, vai tā tiešām ir? Atalgojuma ziņā pašvaldībā patiesi nesaņemat visvairāk – divu cilvēku juristu firmai mēnesī tiek maksāti gandrīz astoņi tūkstoši eiro.
Tās nu ir pilnīgas muļķības. Juristi nestrādās par 200 vai 300 eiro. Apkalpojot Jelgavas novada teritorijā esošos pagastus, mums bija vajadzīgi pieci juristi, bet tagad ir divi, kas strādā vairāk. Kopumā tas iznāk lētāk. Pašvaldības nodaļu vadītāji un arī es ar juristiem esmu apmierināts. Ja vienam deputātam personīgi nepatīk kāds cilvēks, tad tā ir cita lieta. Es deputāta Rimšas kunga uzstādījumu zinu, un tas nemainās. Es arī savu nemainīšu. Šeit strīds ir nevietā.
– Par juristu pakalpojumiem ir iebildumi un sūdzības arī Finanšu ministrijas Iepirkumu uzraudzības birojā.
Cik ilgi Iepirkumu uzraudzības birojs ar mums spēlēsies, nezinu. Neesam vienīgā pašvaldība, kas izmanto juristu ārpakalpojumu. Rīgas domē pat ir ārprātīgs juristu štats, un cik viņi vēl iepērk juridiskos ārpakalpojumus!
– Domājot par dzīves grūtdieņiem, dažkārt pretrunīgi tiek vērtēts Jelgavas novada pašvaldības lēmums, kas stājās spēkā 1. janvārī. Proti, vairākkārt pacelta īres maksa par pašvaldības dzīvokļiem. Saprotams, ka tādējādi īrnieki tiek aicināti privatizēt savus dzīvokļus. Bet vai tāds mudinājums būtu vēlams? Vientuļš pensionārs, kura pēcnācēji nevēlas iegūt viņa dzīvokli, diez vai gribēs to privatizēt.
Dzīvokļu politikā virzījāmies uz to, lai samazinātu pašvaldības dzīvokļu skaitu. Kopā mums to ir 1200, bet vajadzētu, maksimums, kādus divsimt. Cilvēkiem, kuri nevarēs samaksāt par dzīvokļa īri, palīdzēsim ar pabalstiem. Budžetā tam nauda ir paredzēta. Kalnciemā vienā no daudzdzīvokļu mājām nākamgad taisīsim sociālo īres namu, kur varēs dzīvot tie cilvēki, kuri nevēlas savus dzīvokļus privatizēt. Vienu stāvu tajā gribam paredzēt jaunajām ģimenēm. Pašlaik pašvaldība šajā ziņā nevar palīdzēt jauniem cilvēkiem. Mums arī, piemēram, pēc likuma jānodrošina ar dzīvokli bijušie cietumnieki. Janvārī 150 pašvaldības dzīvokļi nodoti privatizācijai.
– Ziemassvētkos ciemojos Vācijā, un tur, staigājot pa pilsētiņu, kas ir apmēram trīs Kalnciemu lielumā, man neviļus gadījās uzmest aci, kā dzīvo vietējais mērs. Mājai nav sētas, logiem priekšā nav aizkaru… Ko jūs nebūtu pretī pastāstīt par savu privāto dzīvi?
Arī mani kaimiņi redz. Mājai apkārt arī nav sētas. Suns gan ir liels sanbernārs, bet labsirdīgs un draudzīgs. Dzīvoju pie Mazlauku ciema, agrāk kolhoza «Rosme» centra. Ja braucot pa ceļam satieku kādu cilvēku, pavedu līdzi, izrunājos. Nav problēmu. Kopā ar dēlu Jāni apsaimniekoju zemnieku saimniecību, kur 150 hektāros audzējam rapšus un labību. Vasarā kulšanas laikā pats sēžos pie kombaina stūres, ziemā ar traktoru šķūrēju sniegu. Izšķūrēju arī ciematu un Bodnieku galu. Vakarā skatos Latvijas televīzijā ziņas, lasu avīzi, kādu žurnālu. Tagad zemnieku saimniecībā palīgā vēl nāk znots.
– Ļaudis pamanījuši, ka jūs pagājušajā gadā esat pamatīgi nometis svaru.
Jā, es paklausīju gudriem dakteriem, kuri teica: «Ja gribi dzīvot, svars ir jāsamazina.» Tad nu arī to nopietni ņēmu vērā. Lai paliek, cik kilogramu esmu nometis, bet tas nebija maz. Ar stingru raksturu, ievērojot ierobežojumus uzturā un arī kustoties, to var izdarīt.
Komandē un rīko četrdesmit gadu
◆ Dzimis 1956. g. 10. janvārī Aucē
◆ 1974. g. beidzis Auces vidusskolu
◆ 1975.–1978. g. iesaukts PSRS obligātajā karadienestā Ziemeļu flotē, uzdienējis līdz galvenajam staršinam, kurš kuģa komandā atbild par visiem obligātā dienesta karavīriem.
◆ 1979.–1984. g. studējis LLU Agronomijas fakultātē
◆ 2005.–2009. g. studējis maģistrantūrā LLU Sociālo zinātņu fakultātē
◆ 1984.–1992. g. kolhoza «Rosme» priekšsēdētājs
◆ 1992.–2009. g. Vircavas pagasta padomes priekšsēdētājs
◆ No 2009. g. Jelgavas novada domes priekšsēdētājs
◆ Astoņas reizes ievēlēts par pašvaldības deputātu un padomes vai domes priekšsēdētāju
◆ Kopā ar ģimeni saimnieko Vircavas pagasta zemnieku saimniecībā
