Pavisam nedaudz, taču interesantus faktus zinot par Ivetas un Ulda Cīruļu sadzīvi, šoreiz dodamies uz Elejas mājām “Lauksargi”.
Pavisam nedaudz, taču interesantus faktus zinot par Ivetas un Ulda Cīruļu sadzīvi, šoreiz dodamies uz Elejas mājām “Lauksargi”. Šo to Cīruļu pāris labprāt stāsta plašajai “Ziņu” lasītāju auditorijai, taču atsevišķas lietas Iveta uztic čukstus, vispirms draudzīgi atņemot diktofonu vai vismaz pārliecinoties, ka tas ir izslēgts.
Nesamāksloti un tieši sarunā ir Uldis un Iveta. Viņi izstāsta par sevi, par dzīvi Elejā un, vairākkārt paskatoties viens uz otru, skaļi secina: “Vai, mums te nu nemaz nav garlaicīgi!”. Bet vispirms…
Lauku dzīves ainiņas Elejā
“Mums ir viss, sākot no burkāna un beidzot ar cūciņām,” savu naturālo saimniecību raksturo Uldis. Bet plašāk ar lauksaimniecību Cīruļu pāris nenodarbojas, viņu dzīve tāpat ir raiba kā dzeņa vēders. Tādēļ šoreiz nestāstīsim par saimniekošanas pieredzi, bet gan pievērsīsimies ikdienai laukos, kur, kā zināms, dzīves darbības organizācija spēcīgi atšķiras no pilsētu steigas un drūzmas. Taču nevar noliegt, ka lauki un laucinieki ar savām tradīcijām ir vērtība pati par sevi. Tur cilvēki šķiet sirsnīgāki, brīvāki un nesteidzīgāki.
Uldis un Iveta ir elejnieki kopš dzimšanas, pagasts mīļās mājas bijušas arī abu vecākiem un vecvecākiem. “Šī laikam ir tā īstā vieta. Citur dzīvot negribētos. Rīga man nepatīk. Es turp aizbraucu un jūtos ļo-o-oti slikti. Tur ir šausmīgi daudz cilvēku un neciešama steiga – visi skrien uz autobusiem, trolejbusiem. Te viss ir citādi. Nākot mājās, apstājos uz mirkli, apskatos visapkārt un redzu: o, tie jau novāc kāpostus, šie jau sēj… Man nekur nav jāskrien,” klāsta Iveta. Viņa vaļsirdīgi atzīst, ka pēc vidusskolas tālāk nav mācījusies, bet gan aizgājusi slaukt govis. Pēcāk stārķis atnesis trīs bērniņus.
Agrāk gan Elejā dzīve kūsājusi straujākiem apgriezieniem. Iveta un Uldis atceras, kā abi gājuši uz klubu, teātra izrādēm, apmeklējuši pasākumus estrādē. Tagad tur ļoti maz kas notiekot. Bet abi nolemj, ka tā esot arī iedzīvotāju vaina, jo tie kļuvuši pagalam pasīvi pasākumu apmeklētāji. “Jaunieši uz tādiem koncertiem vispār nenāk. Patiesībā viņi bēg prom no laukiem, jo Elejā nav darbavietu. Kur lai viņi strādā?” it kā pajautā Uldim. Namatēvam atbilde jau gatava: “Pie saimniekiem, pirmsskolas izglītības iestādē, bērnunamā, kooperatīvā “Latraps”, “Pašvaldības servisā”, komunālajā dienestā (kur darbu saglabājis arī Uldis), varbūt vēl kaut kur.” Tomēr Iveta oponē: “Bet cik tad tur ir to darbavietu? Maz. Kas vispār ir mainījies? Dzīves dārdzība, interese par laukiem. Tagad ir “vidjiki”, televizori, senāk tik pieejams viss nebija.”
Dzīvi un bagāti
Iveta kā no 18 gadu vecuma sākusi, tā vēl šodien piestrādā fermā, ko var saskatīt no Lauksargu loga. Tā pieder zemnieku saimniecībai “Ozoliņi”, kuras vadītāja ir viena no Ivetas māsām. “Kad fermu uzcēla, tajā strādāja paps ar mammu un arī mēs – četras māsiņas – Indra, Anita, Virma un es. Un laikam esam vienīgie dzīvi palikušie Elejas pagastā. Savulaik tika privatizēti daudzi lauku uzņēmumi, diemžēl neviena no tiem vairs nav. Bet mēs vēl esam dzīvi,” vēlreiz, neslēpjot lepnumu un iekšēju gandarījumu, uzsver Iveta, “tomēr lopiņu laukos paliek aizvien mazāk…”
Iveta un Uldis ir bagāti cilvēki. Viņiem ir ļoti kupla radu saime. Liela radiņu daļa apgrozās turpat Elejā. Tā katrs izdzīvo savu, kā arī lielās, kopīgās ģimenes dzīvi. “Starp citu, jaunākā māsa man lūdza uzdot vienu jautājumu. Viņa grib atrast sev vārda māsu. Vai jūs nezināt vēl kādu Virmu?” Diemžēl nācās saimnieci sarūgtināt, bet varbūt jūs, cienījamie lasītāji, varat palīdzēt?
Svētku gaidās
“Jāteic, mums ar Uldi jautri gājis. Esam divas reizes precējušies. Gadījās, ka izšķīrāmies, jo pirmajā kopdzīves posmā viņš briesmīgi dzēra. Un es sapratu, ka tādu dzīvi negribu. Uldis laikam takš apdomājās, nokodējās un nedzer vairāk. Pēc diviem gadiem atkal precējāmies. Liktenis neļāva atsevišķi staigāt.”
Cīruļu ģimenē izauguši trīs jūlija bērni – Unija, Ingus un Mārtiņš. Tā kā tuvojas Mārtiņdiena, vairāk parunājam par šai latviskajā vārdā kristīto bērniņu. “Viņš uzņemas atbildību, sargā, uzrauga savas lietas, taču niķi un stiķi ar’ dēlam prātā,” stāsta vecāki. Piemēram, savam cēlajam runcim Mārtiņš nekautrējies ielikt vārdu Stinkijs. “Par laimi, kaķis angļu valodu neprot,” ar smaidu piebilst Iveta.
Tieši Mārtiņdienai par godu visa kuplā Ulda radu saime sanāk kopā, jo Cīruļiem ir savs Mārtiņš, savukārt viņa krusttēvs šai dienā ir jubilārs. Lauksargu saimnieki atminas, ka kādreiz audzējuši zosis, kas bijis neatsverams Mārtiņdienas cienasts, bet tagad (nedaudz sakautrējušies atzīst) pārgājuši uz lielajiem, baltajiem cāļiem.
Turpretī Ivetas radu pulciņš tradicionāli sanāk kopā pie mammas 1. janvārī, kā arī mammītes dzimšanas dienā. Runājot par tradīcijām, Cīruļu pārim ir vēl kāda – svētdienās cept pankūkas.
Tagad droši vien daudzi sirdī jūt Ziemassvētku tuvošanos. “Vai, tie taču ir skaistākie svētki! Tos svinam mājās, eglīte vienmēr līdz šim ir bijusi. Dāvaniņas tiek visiem, visiem. Bet vispirms rakstām vēstules Ziemassvētku vecītim…”
Kad intervija ar Cīruļu pāri beigusies, sarunai negribas likt punktu. Pakavējamies vēl un nobaudām dažus malkus saimnieka pašdarinātā vīnogu – ābolu vīna. Mmm! Gardi!
