Elejnieks Jānis Vinters, kas sporta līdzjutējiem pazīstams kā viens no labākajiem Enduro krosa braucējiem, 18. jūlijā aizsūtīja pieteikumu pasaules prestižākajam rallijreidam Parīze – Dakara. Tagad mums būs savs motociklists «dakarietis».
Elejnieks Jānis Vinters, kas sporta līdzjutējiem pazīstams kā viens no labākajiem Enduro krosa braucējiem, 18. jūlijā aizsūtīja pieteikumu pasaules prestižākajam rallijreidam Parīze – Dakara. Tagad mums būs savs motociklists «dakarietis».
Pats sportists stāstīja, ka ar domu mest izaicinājumu smagākajam un prestižākajam rallijreidam Parīze – Dakara viņš «mocījies» veselu gadu: «Par to man galva sāp jau veselu gadu, jo tas nenozīmē nopietnu treniņu procesu vien, daudz nopietnāka ir finansiālā puse. Izdevās iegūt līdzekļus nākamā gada KTM LC4 660 kubikcentimetru motociklam, kas īpaši pielāgots tuksneša sacensībām. Varenais spēkrats būs pirmais Latvijā, un tas atceļos jau novembrī. Vēl lielāki tēriņi jāparedz tehniskajam nodrošinājumam, sadzīves sīkumiem un citām lietām, bez kurām nav iespējams izdzīvot tik ekstremālos apstākļos. Lielāko daļu naudas jau aizsūtīju, un nu vairs atpakaļceļa nav. Esmu pilnībā iekšā tajā tuksneša ellē.»
Iemācījos pareizi ēst
Gatavošanās sacensībām ritējusi jau gadu. Līdztekus fiziskajiem treniņiem, kuros tiek precīzi testēta visas muskuļu grupas pie Latvijas Olimpiskās vienības mediķa Ivara Čākura, Jānis apguvis arī ļoti svarīgu izdzīvošanas māku – pareizu ēšanu. «Treniņi un spēku pieplūdums man nav jaunums, bet sajūtas pēc sabalansētas pārtikas lietošanas ir īsts atklājums. Biju pārliecināts, ka pēc mačiem nav nekā labāka par kārtīgu kartupeļu un gaļas porciju. Nu atklājies, ka tā ir tikai sportiskās formas graušana. Tagad manā ēdienkartē ienācis tāds jauninājums kā dažādas putras un uzturvielām bagātināts ūdens. Citi varētu domāt, ka tuksnesī slāpju veldzēšanai var izlīdzēties ar negausīgu «minerālīša» pumpēšanu. Patiesībā tādā veidā var ātrāk panākt vienīgi organisma atūdeņošanos.
Dažus mēnešus pirms rallija katru dienu treniņiem veltu trīs stundas. Vai nav pārāk grūti? Negribu uz tik nopietnām sacensībām doties nesagatavojies un izstāties pēc trešās dienas,» ir pārliecināts J.Vinters.
Tīt rullīti gan vēl nemāku
«Nepārtraukti cenšos ievākt iespējami daudz informācijas par dažādām niansēm. Man paveicies, ka tepat Igaunijā mīt pieredzējis «dakarietis» Marts Lajals. Pēc regulārajām vizītēm pie sportista mani nepārsteigs tāda lieta kā trases leģendas rullītis uz stūres. Igaunis atklāja, ka šis tīstoklītis ir nepārtraukti pašam ar roku jāpārtin, turklāt gaitā. Nezinu, kā to paveikšu (smejas – red.). Paralēli jāpagūst sekot līdzi satelītnavigācijas ierīcei. Esmu informēts, ka tuksneša smiltis ir smalkas kā milti, tādēļ tajās nav ieteicams apstāties. Pretējā gadījumā motocikls iegrims tik dziļi, ka pat ar lāpstu būs grūti līdzēt. Jau sāku nobriest temperatūras maiņām. Pa nakti parasti tajā gada laikā temperatūras stabiņš noslīd līdz -10, bet dienā paceļas līdz +25 grādiem. Marts pastāstīja arī par tādu svarīgu sīkumu kā pareiza aizsargbriļļu stikliņu izvēle.
Mazliet biedē gaidāmā cīņa ar motociklu. Vai domājat, ka ir tik vienkārši valdīt 200 kilogramu smagu rīku pa smiltīm? Tam būs jāpieliek ne mazums pūļu. Latvijā «mocis» būs tikai nepilnu mēnesi. Šajā laikā centīšos to iebraukāt, bet diemžēl tādu smilšu kā Dakarā tuvumā atrast nevar.»
Brāļiem būs grūti sadzīvot
Par mehāniķi J.Vinters nolēma līdzi ņemt savu brāli Aivaru, kuram motociklu «ķīlēšana» nav sveša lieta. «18 dienu laikā būs jāveic 10 000 kilometru, no kuriem 6000 pavadīšu ātrumposmos. Naktīs būs jāstrādā ar motociklu, bet man taču vajadzēs kārtīgi izgulēties. Tādēļ neredzu labāku komandas biedra mehāniķa variantu par savu brāli. Aivars jau daudzus gadus pats brauc enduro, un tajā viņam «galva strādā». Atzīstu, ka brāļiem būs grūti sadzīvot (joko – red.), bet tas, manuprāt, ir optimālais variants. Uz katru nākamo posmu Aivars pārbrauks kopā ar citu Latvijas ekipāžu. Viņam būs atvēlēta vieta Jāņa Nagļa komandas atbilstoši T – 1 kategorijai aprīkotajā «Toyota» visurgājējā. Rezerves daļas pārvadās MAZ furgons. Ar tā īpašnieku Robertu Elbakjanu vienojāmies, ka tajā tiks atvēlēts viens kvadrātmetrs manām vajadzībām. Vēl jāparēķina, kā tajā mazumiņā ietilpināt 36 riepas un tikpat daudz porainās gumijas (kameru aizstājējus). Varētu kameru aizstājējus uzreiz ielikt riepās, bet tas nav ieteicams. Pa vidu tam jāatrod vieta dažādiem dzelžiem,» rēķina J.Vinters.
Gan jau «ielauzīšos»
J.Vintera debija rallijreidā Parīze – Dakara notiks īsti pieredzējuša sportista – 32 gadu – vecumā. Viņš stāsta, ka tas esot ierastais motociklistu vecums, kurā tiek sperti pirmie soļi smagākajā spēku un iemaņu pārbaudē: «Šādu lēmumu parasti pieņem trīsdesmitgadnieki, kuriem jau aiz muguras neskaitāmas sacensības. Tuksnesī vajadzēs daudzas enduro iemaņas. Ne velti gandrīz visi «dakarieši» ir arī enduro braucēji. Turklāt ar vairumu no viņiem jau ar līdzvērtīgiem rezultātiem esmu sacenties. Tas vieš optimismu. Visgrūtākās noteikti būs pirmās trīs dienas, kad būs jāiemācās «tīt to leģendas rullīti». Rezultātu labāk neprognozēšu, jo vēsture rāda, ka pat līderi pēkšņi saļimst un izstājas.
Kā pievilināt veiksmi? Man nav kaut kāda noteikta talismana kā citiem – visādu zaķīšu un kaķīšu. Noteikti paņemšu līdzi kaut ko mazu, bet ļoti vērtīgu. Tā būs manas meitiņas fotogrāfija,» noslēdza Jānis un steidzās tālāk kārtot nepieciešamās formalitātes, kas saistītas ar gaidāmo piedzīvojumu.
***
Vinteru tuksneša brigāde Sacensību protokolos varēs lasīt šādu informāciju:
braucējs – J.Vinters, mehāniķis – A.Vinters, komanda (galvenais sponsors) – z/s «Vinteri».
