Visu vasaru Ģederta Eliasa muzejā būs skatāmas jelgavnieces Elitas Šmēdiņas radītās lelles. Izstādē “Lellīšu stāstiņi” aplūkojami gan porcelāna eņģeļi, gan tautumeitas un pat Lāčplēsis, kam māksliniece pati kalusi rotas un ieročus. Izstādē skatāmi arī tēli no grāmatām – gan franču pasakām, kam Elita zīmējusi ilustrācijas, gan pašas radītai grāmatai “Lelles”, kurā katra lelles kustība ir viņas fotografēta.
Īpaša vieta ir tekstila lellēm, kas ir mākslinieces pēdējā laika aizraušanās. Viņa labprāt izstāsta, kā tā sākusies: “Mani nekad nav interesējušas lupatu lelles, bet vienu brīdi kaut kas nostrādāja un es sāku tās veidot. Nevis mīļlellītes bērniem, bet tādas groteskas personības. Pirmā tapa par godu Itālijas dienu izstādei Jūgendstila muzejā. Tā ir Befāna – feja, kas faktiski pilda salaveča funkcijas Itālijā. Viņa nav ragana, taču, iespējams, viņas izskats ir veidojis Eiropā pazīstamo raganu tēlu ar spicām cepurēm un ne sevišķi glītām un mīlīgām sejām. Tai sekoja “māmiņa un tētiņš”.
– Kā jūs nonācāt līdz leļļu radīšanai?
Man bērnībā spēlēšanās ar lellēm galvenokārt bija, kā mamma saka, “vispirms noplēst tās plikas”. Tad es šuvu tām jaunus tērpus. Sevišķi man patika vecie kombinē, ko vilku ārā no mammas skapja dziļumiem, griezu nost špices un taisīju princešu kleitas. Tas ir sākums manai interesei par lellēm.
Vēlāk viens radinieks stāstīja par savu paziņu Vācijā, kurai visa gulta pilna ar lellēm. Tas bija pirmais moments, kad uzzināju par leļļu kolekcionāriem, cilvēkiem, kas lelles krāj un priecājās par tām. Tad es sāku domāt – interesanti, kā pats varētu uztaisīt lelli? Vēlāk tas radinieks man atveda mālā izlietu lelles galvu, taču tā likās smaga un neizmantojama.
Tad vēl pēc kādiem gadiem, jau pieaugušā vecumā, braucām ekskursijā uz Ungāriju un pie Balatona ezera viesojāmies amatnieku ciematiņā. Tur katrā mājā bija izlikts mākslinieku veikums, varēja staigāt pa sētu un izvēlēties, ko nopirkt. Un vienā mājā bija tāds kā mākslas saloniņš, kur uz radiatoriem sēdēja lelles. Tādas pasmieklīgas un citādākas, nekā mēs esam pieraduši redzēt. Es tās pētīju un arī sabildēju. Bet arī šī pieredze nogūla kaut kur prāta plauktos. Vēlāk, strādājot porcelāna muzejā, sapazinos ar Natāliju Laminsku, kura sapņoja uztaisīt leļļu izstādi, un es pieteicos piedalīties. Viņa man iemācīja liet porcelāna formas, pati izdomāju, kā veidot karkasu un šūt to kopā. Tā mēs uztaisījām divas izstādes.
– Tās, kas redzamas izstādē, tapušas arī no cita materiāla?
Jā, ir parādījušās sintētiskās veidojamās masas. Pirmo reizi par tādām dzirdēju no kinostudijas cilvēkiem, kas veido animācijas, bet tad tās vēl nebija nopērkamas. Kad parādījās, es pirku citu pēc citas un skatījos, kā tās uzvedas, vai man patīk vai ne. Tā esmu palikusi pie divām “EFA Plast” masām, viena darbā līdzinās mālam, otra satur celulozi, papjēmašē, ar to ir grūtāk strādāt, bet man patīk tas, ka, nokrītot zemē, nekas nesaplīsīs.
– Man vienmēr licies, ka lelles nav tikai rotaļlietas vien, ka tās ir mazdrusciņ dzīvas…
Nu ir jau tā. No brīža, kad, taisot lelli, iekrāso tai acis, tu sāc ar viņu runāt. Ir atšķirība, vai leļļu gatavošana ir bizness, lai kaut ko nopelnītu, vai tikai hobijs. Taisot mīļlellītes bērniem, tāpat tiek ielikta mākslinieka sirds un dvēsele, bet, veidojot sev, tu pats vari spēlēties un taisīt savu teātri. Es lellēs ielieku savu fantāziju. Piemēram, Barselona izmet tēmu par citplanētiešiem vai tēmu izvirza kāds cits, tad es par to domāju, meklēju īsto tēlu. Vai, piemēram, ejot pa ielu, ieraugu kādu dikti labu tipāžu. Pēdējais, ko pavisam nesen redzēju Rīgā, – sēž uz soliņa parkā briesmīgi apaļš vīrietis, mazām kājiņām un galviņu, un, eleganti atšāvis mazo pirkstiņu, skrollē telefonu. Man tagad tā lelle stāv acu priekšā visu laiku. Tie ir tādi momenti.
– Idejas par lellēm parasti atnāk pašas?
Jā. Bet beigās iznāk tā, kā iznāk, jo lelles pašas arī nosaka to, kādas būs. Tu vari izdomāt, kāda tā izskatīsies, kā apģērbsi, bet nekas nesanāk. Un tad tu vienkārši ļaujies, strādā ar tiem materiāliem, kas ņemas rokās, un iznāk kaut kas pilnīgi cits. Tad saproti, ka lelle nepieņēma to, ko gribēji uzspiest, tai vajadzēja kaut ko savu, citu.
– Cik ilgi top viena lelle?
Vismaz mēnesi. Vispirms es uztaisu galvu, rokas, kājas, tad tās apstrādāju ar smilšpapīru un krāsoju. Tikai pēc tam šuju kopā un gatavoju tērpu.
Kādreiz ir tā, ka kāda lelle nesanāk. Bet tad es to pārveidoju tik ilgi, kamēr man patīk. Parasti problēma nav iekš galvas, bet iekš koptēla. Ja vienkārši taisu tāpēc, ka man patīt taisīt, tas ir viens, bet, ja taisu ar mērķi un nesanāk, tad strādāju pie nākamās vai mēģinu pārģērbt. Taču tas notiek reti. Ir lelles, kas ilgāk stāv nepabeigtas, piemēram, Zilais eņģelis ilgi stāvēja nesaģērbts, nebija laika vai īstā noskaņojuma. Tikai tuvojoties šai izstādei, tas beidzot ieguva savu tēlu.
– Kādas sajūtas, noskaņas vai vide ir nepieciešama leļļu radīšanai?
Taisot lelles, pašam ir jābūt līdzsvarotam, tādam harmoniskam, nevar atnākt uzskrūvējies. Man sevi ir jānoskaņo, jāiedzer glāze vīna vai jāieiet dušā, tad iestājas līdzsvars un miers, kaut kas sakārtojas. Jānoslēdzas no tā, kas ir uz ielas vai blakus, un tad var strādāt. Varu uzlikt mūziku vai filmu, kuru nemaz neskatos, tā iet fonā kā tāda raidluga. Brīžam es to nemaz nedzirdu, bet tas rada nomierinošu atmosfēru un vidi.
– Kā jūsu lellēm veidojas sejas? Lielākoties tās ir mazliet kariķētas un groteskas.
To, ka skaistules nav mans, es zinu. Ja taisītu klasiski skaistu lelli, tad tā nebūtu vienkārši princese, bet, piemēram, kāds meža gars, kas saplūst ar dabu, bet vienkārši skaistuli man nav gribējies veidot. Taču, ja vajadzētu, es droši vien varētu uztaisīt, un domāju, ka pat sanāktu diezgan labi. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dzejniekiem, viens raksta skumju dzeju, cits priecīgu vai humoristisku. Ja tas būtu mans pamatdarbs, tad droši viens es mēģinātu taisīt skaistules, lai visiem tās patīk un visi gribētu pirkt.
– Jūsu lelles lielākoties dzīvo mājās vai ceļo pa izstādēm un pie jauniem saimniekiem?
Agrāk pie manis reti kura bija, jo tās nemitīgi ceļoja. Tagad vairāk mājās pieturas. Ceļojušas tās ir daudzkur – uz Baltkrieviju, Krieviju, Čehiju, Spāniju, Somiju, Austriju, Ameriku. Pabijušas Igaunijā vairākās vietās un, protams, Latvijā visos novados.
– Kādi ir tie cilvēki, kas pērk un krāj lelles?
Es daudz neesmu ar viņiem satikusies. Taču atceros, ka pirmos pārdevu porcelāna eņģeļus meitenei, kura tos veda dāvanā uz Ameriku. Viņa nezināja, ko vest, jo tur cilvēkiem viss ir un nekā netrūkst. Tā jau arī saka, ka lelle ir dāvana cilvēkam, kam viss jau ir, sevišķi portretlelles, kas taisītas pēc līdzības vai amata.
Interesanti, ka lelles kolekcionē diezgan daudz vīriešu, viņi tās ne tikai pērk, bet arī gatavo. Reiz kādā leļļu gadatirgū Tallinā pie blakus stenda, kur bija iespēja pašiem uztaisīt savu tīto lupatiņu lellīti, pienāca ģimene un vīrietis rosināja pagatavot lellītes. Sievai un meitai tas īsti neinteresēja, un viņi aizgāja, taču vēlāk vīrietis atgriezās viens un uzmeistaroja lellīti.
– Pārsvarā kāda veida lelles ir aizgājušas pie cilvēkiem?
To jau var redzēt pēc bildēm pie sienas izstādē, dažas esmu paspējusi nobildēt. Ir tautumeitas, piemēram, uz Austriju aizceļoja Trikātas Līziņa ar īsto tautas tautastērpu, izšūtu vestīti un lakatiņā ietītu kliņģeri kā ciemakukuli.
Kolekcionāri savukārt labāk pērk pārīšus. Man bija, piemēram, tango pāris, divi tango dejotāji. Kad tos taisīju, izpētīju, ka tango kā deja aizsākusies 1914. gadā, un tādos tērpos viņi arī bija. Man patīk veidot pārus, tad starp lellēm var vērot attiecības. Kolekcijās jau neviens ar tām nespēlēsies, tās stāvēs. Tad lai vismaz ir viņu sasvstarpējā saspēle, lai pašām nav garlaicīgi.
Pie saimniekiem ir devušās arī vairākas manis veidotas raganas.
– Tam jābūt stipram cilvēkam, kas pieņem sev mājās raganu.
Tur ir īpašs stāsts – raganai ir rokā līgums, ar to viņa apņemas aizsargāt šo māju, kurā viņa dzīvo. Tā ir ragana ar uzdevumu, ar savu darbu. Tas ir tāpat kā Āfrikā taisa tās šausmīgās maskas, ko kar mājā pie sienas. Jo briesmīgāka, zvērīgāka un nepatīkamāka, jo gars, kas tajā mīt, ir spēcīgāks un aizsardzība lielāka.
– Kā tad īsti ir – lelles ir vairāk bērniem vai pieaugušajiem?
Bērniem piemērotākas būtu tekstila lelles, bet man pagaidām nav sanācis tām vairāk pievērsties. Taču es gribu teikt, ka lelles vispār nav bērnu lietas. Vēsturiski pētot to rašanos, ir noskaidrots, ka to pirmā funkcija ir aizsardzība. Jā, tās aizsargā arī bērnus, bet spēlēšanās ar tām ir otršķirīga funkcija. Piemēram, ēģiptiešu lellīte, sievietes figūriņa, kas viegli iegulstas plaukstā, ir dieviete, kas palīdz dzemdību laikā. Šī funkcija ir tā pirmā.
Arī krievu oberegus vai motkas taisot, tās apvārdo, lai pildītu savu funkciju, aizsargātu māju vai bērnus, dotu auglību. Mātes no saviem veciem priekšautiem vai brunčiem taisīja motku un lika bērnam šūpulī, tā bērnam mātes aizsardzība bija visu laiku klāt. Bērns var satīt savu lellīti un turēt zem spilvena. Tās ir lelles, kas iemieso kaut ko konkrētu.
– Un kā ar greznajām porcelāna lellēm? Tām droši vien ir vairāk statusa, ne aizsardzības nozīme.
Tās smukās porcelāna lelles 19. gadsimtā pildīja modes žurnālu funkciju. Piemēram, dāmas pasūtīja lelli, kas atnāca ar veselu garderobi – dažādiem apģērbiem līdz pat cimdiem un saulessargiem. Viņas izvēlējās apģērbu un deva ziņu uz Parīzi, kur šuva pēc izmēriem izvēlētos tērpus un sūtīja uz mājām.
Lelles bijušas arī kā modes lieta, līdzīgi kā tagad mazie klēpja sunīši. 20. gados bija modē nēsāt sev līdzi tā saucamās salonu jeb buduāru lelles. Mājā tās tika sasēdinātas uz dīvāniņiem, un, kad nāca draudzene, viņa atnesa līdzi arī savu lelli, līdzīgi kā mūsdienās sunīti.
