Elza Tauriņa dzimusi zemgaliete (1904.g.), viņas šūpulis kārts Aucē, bet dzīves ceļi viņu aicinājuši no pilsētas uz pilsētu.
Elza Tauriņa dzimusi zemgaliete (1904.g.), viņas šūpulis kārts Aucē, bet dzīves ceļi viņu aicinājuši no pilsētas uz pilsētu. Vispirms kopā ar vecākiem uz Krieviju, tad Rīgu, kur E.Tauriņa pabeidza kādreiz slaveno Beķeres ģimnāziju, pēc tam Zeltmata Latvju dramatiskos kursus. Tad viņa apprecējās ar režisoru Gustavu Amolu un devās strādāt uz Rūjienas teātri, bet pēc pāris gadiem pārnāca uz Jelgavu. Taču ilgstoša mierīga dzīve nesanāca. Viņi kādu laiku liktenīgs bija skaitlis trīs: trīs gadi Jelgavā, trīs – Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā, trīs – Latgales teātrī Rēzeknē, līdz 1937.gadā mūsu zemgaliete atgriezās savā pilsētā – Jelgavā.
Klejojuma gados bija briedināta meistarība, un Jelgavas teātrī Elza Tauriņa uzreiz iekaroja skatītāju cieņu un mīlestību. Sezonas atklāšanas izrādē viņa spēlēja Kristīni R.Blaumaņa «Ugunī». Viņas Edgars bija Roberts Mustaps, vešeriene – kādreizējā operešu zvaigzne, vēlākā raksturlomu tēlotāja Emma Ezeriņa, bet Horsta madāmu spēlēja toreiz vēl pavisam jaunā Elza Barūne. Laikam jau arī es šo izrādi redzēju. Vecāki bieži mēdza iet uz teātri un knauķi mājās vienu negribēja atstāt – ņēma līdzi uz teātri. Taču biju pārāk mazs, lai kaut ko precīzāk atcerētos par Elzas Tauriņas Kristīni.
Talanta krāsu bagātība
Elzas Tauriņas lomu loks Jelgavas teātrī bija apbrīnojami plašs, viņa nepazina nekādus ampluā ierobežojumus. Aktrise jau mūža pilnbriedā atzinusies, ka viņai ļoti patīk spēlēt dramatiskas lomas, tāpat viņa labprāt tēlojot bērnu lugās, taču dzīvē iznācis citādi – vajadzējis piedalīties visdažādāko žanru izrādēs. Šī daudzpusība iezīmējās jau Jelgavas teātrī. Ansamblis tajā bija neliels, toties sezonā iestudēto lugu skaits – pamatīgs, tālab darba pietika visiem un bija jāspēlē iedalītā loma, nevarēja aizbildināties ar kaut kādām ampluā robežām. Tomēr – cik atceros, Elzas Tauriņas talanta vadošā šķautne bija izteikti dramatiska, taču daudziem viņas tēliem piemita īsts latviskums, tālab aktrise daudz spēlēja latviešu autoru lugās. Viņas lomu sarakstā rindojas daudzi R.Blaumaņa darbu sieviešu tēli. Aktrise bija jau minētā Kristīne, «Pazudušajā dēlā» tēloja Ilzi, «Skroderdienās Silmačos» – Auci, «No saldenās pudeles» – Mariju. Vairākkārt Elza Tauriņa piedalījusies M.Zīverta lugu iestudējumos. Viņa tēloja galveno sieviešu lomu – Margu – drāmā «Partizāni». Tai sekoja Marjulīte «Zelta zemē» un Lilija «Ķīnas vāzē».
Vienlīdz veiksmīgs bija aktrises tēlojums klasiskajā repertuārā. Jelgavas teātris trīsdesmito gadu beigās un vācu laikā izrādīja daudzu pasaules klasiķu darbus, un vadošas lomas tika iedalītas Elzai Tauriņai. Fr.Šillera traģēdijā «Mīla un viltus» viņa spēlēja Luīzi Milleri, bet viņas sāncense bija Ērika Prindule. Sava veida sacensība viņām iznāca arī O. de Balzaka lugas «Pamāte» iestudējumā, kur E.Tauriņa tēloja pameitu Paulīni, bet Ē.Prindule – pamāti. Šo lugu iestudēja viesrežisors no Rīgas Jurijs Jurovskis. Gan Ē.Prindulei, gan E.Tauriņai palika vislabākās atmiņas no kopdarba ar ievērojamo krievu režisoru.
Elza Tauriņa bija Marianna Ž.B.Moljēra komēdijā «Skopulis», Mirca Fr.Grillparcera lugā «Dzīve – sapnis», Berta Fr.Šillera traģēdijā «Fiesko», bet īpašs notikums Jelgavas teātra dzīvē bija K.Goldoni komēdijas «Melis» iestudējums Ž.Kopštāla režijā. Šo izrādi brauca skatīties teātrinieki no Rīgas, jo satiksme bija ērta un turpat līdzās Latviešu biedrības namam Poruka ielā atradās toreizējā autoosta. Par šo izrādi apgāds «Zelta Ābele» 1940.gadā izdeva skaisti iesietu monogrāfiju. Tā, protams, glabājas arī manā grāmatu plauktā. Monogrāfijā atrodam aprakstus par toreizējo ievērojamo izrādi. Galveno lomu – meli Lelio – tēloja Ēvalds Mercs, bet viena no dāmām – Rozaura – bija Elza Tauriņa. Par viņas veikumu prasīgais teātra kritiķis Kārlis Strauts šai grāmatā rakstīja: «No doktora meitām lielākā loma piekrita Elzai Tauriņai, kas šo enerģiskāko un uzņēmīgāko no līgavām parādīja aizrautīgi, tēlojot dzirkstošu, skatuvisku interesi pret savu pielūdzēju Lelio.»
Neaizmirstams notikums Jelgavas teātrī bija vācu rakstnieka G.Hauptmaņa lugas «Pirms saules rieta» iestudējums. Bija vācu laiks. Jelgavā mājokli atrada izcilais latviešu režisors O.Glāznieks, kas ilgus gadus nostrādāja slavenajā Vahtangova teātrī Maskavā. Viņš šai izrādē tēloja traģisko Klauzena lomu, bet viņam līdzās Betīnu Klauzenu spēlēja Elza Tauriņa.
Tikai atmiņas
Svešatnē Elza Tauriņa par Jelgavas gadiem stāstījusi: «Ir bijis skaisti, esmu tikusies ar brīnišķiem cilvēkiem un esmu sevišķi laimīga, ka liktenis mani noveda Jelgavas teātrī, kur J.Zaķis ar savu vitalitāti un sadarbība ar šī teātra direktoru dr. A.Dargevicu un māksliniekiem Arvīdu un Margu Spertāliem mums ļāva dzīvot mākslai. Un kur tad brīnišķi skaistie brīži Spertālu mājās kopā ar Ubānu, Toni, Dambergu, kad «dienests» bieži ieilga līdz rītausmai.»
Un tad kādā dienā tas viss sabruka: Jelgava dega.
Rindas no Elzas Tauriņas 1992. gadā rakstītās vēstules: «No Jelgavas laikiem man nekas nav līdzi paņemts. Jelgavu atstājām liesmās, līdzi paņemts tikai tas, kas bija mugurā.» Jelgavā palika fotouzņēmumi, albumi, lomu eksemplāri, avīžu izgriezumi ar kritiķu recenzijām. Tur viss pārvērtās pelnos. Līdzi varēja paņemt tikai atmiņas.
Trīne, grāfiene un hercogiene
Sākās bēgļu gaitas, kas aktrisi aizveda uz Austriju. Tur dzīvodama, viņa saņēma vēsti, ka Dienvidvācijas pilsētā Eslingenā nodibināts Latviešu teātris, un pārcēlās uz turieni. Viņai radās izdevība spēlēt kopā ar latviešu teātra slavenībām Kārli Veicu, Jāni Lejiņu, Liliju Štengeli… No kādreizējiem jelgavniekiem teātrī strādāja Ance Rozīte un Valfrīds Streips. Eslingenā E.Tauriņa skatītājus pārsteidza ar ārkārtīgi dažādām lomām. Nu kaut vai divi pretstati: R.Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos» viņa tēloja Kārlēnu, bet «Trīnes grēkos» titullomu – Trīni. Par E.Tauriņas Kārlēnu rakstnieks un teātra kritiķis Pēteris Ērmanis rakstīja: «Pirmo reizi redzēju Elzu Tauriņu. Viņas Kārlēns visai labs, kustīgs kā atspere, balsī un stājā īsti zēnisķīgs.»
M.Zīverta drāmā «Cilvēks grib dzīvot» E.Tauriņa spēlēja Māru, bet J.Raiņa traģēdijā «Mīla stiprāka par nāvi» – krogus meitu Grietu, par kuru kritiķe Irma Liepsala atstājusi šādu vērtējumu: «Skaista un pavedinoša krogus meita Elza Tauriņa, kas šai lomā parāda visai dzirkstīgu temperamentu, brīnumpārliecinošu spēli.»
Elzai Tauriņai Eslingenā laimējās piedalīties arī divu tikko tapušu latviešu oriģināllugu pirmuzvedumos. A.Eglīša liriskajā komēdijā «Galma gleznotājs» viņa tēloja hercogieni Beatriči, bet T.Zeltiņa lugā «Donžuāna pēdējā mīlestība» – grāfieni Lauru. Starp citu, no šīm izrādēm Elza Tauriņa atsūtījusi pāris necilus uzņēmumus, pie tam aktrise Lauras kostīmā nofotografēta kaut kur ārpus teātra.
Līdz… nākamai reizei
Eslingenā pavadītais laiks nebija ilgs – tikai kādi pieci gadi –, un atkal – ceļš zem kājām, šoreiz ilgs un tāls – Elza Tauriņa nonāca Amerikā. Vispirms viņa apmetās uz dzīvi kādā nelielā pilsētiņā Aiovas štatā, bet kopš 1952.gada dzīvo Milvoki. Mēdz teikt – kur kopā trīs latvieši, tur arī teātris. Izrādījās, ka Milvoki kopā sanākuši veseli seši mācīti teātra spēlētāji: Elza Tauriņa ar savu pirmo vīru G.Amolu, kā arī ar otro – J.Mintiku, kādreizējais jelgavnieks, operešu varonis V.Krūmiņš ar kundzi, arī aktrisi, A.Lauri un Ē.Leimanis. Viņi visi kopā nodibināja latviešu teātri, to pieticīgi nosaukdami par Milvoku aktieru kopu, un darbību uzsāka ar R.Blaumaņa drāmas «Indrāni» iestudējumu, kurā Elza Tauriņa jau spēlēja Indrānu māti.
Atkal darbs, atkal lomas. Pa dienu Elza Tauriņa strādāja slimnīcā par medicīnas māsas palīdzi, bet vakaros bija mēģinājumi viņas un tuvāko radu kopīgi nopirktā mājā. Par dienas ritumu Amerikā aktrise savā skatuves darbības 30 gadu jubilejā sacījusi: «Amerikā jau esmu iedzīvojusies tāpat kā mēs visi. Nekas arī nav pret darbu, ko strādāju, bet teātri, lai cik nogurusi, spēlēju. Pēc katras lugas gan saku – tā nu ir pēdējā reize, bet taisnība laikam ir manam dēlam Jānim – līdz… nākamai reizei. Ir taču jāspēlē! Kaut arī šajos apstākļos nevaram sasniegt pilnvērtīgas mākslas līmeni, taču ir ļoti svarīgi, ka ar šo darbu piesaistām sev jaunatni; tā viņi pietuvojas latviešu sabiedrībai, tās centieniem, un tas viņiem paliks atmiņā uz mūžu.»
Jubilejas reizē Elza Tauriņa vēlreiz nospēlēja Beatriči A.Eglīša lugā «Galma gleznotājs». Pamazām gan aktrise pārgāja uz vecāku sieviešu lomām. M.Zīverta «Minhauzena precībās» viņa tēloja Irmi, bet R.Blaumaņa drāmā «Ugunī» kļuva par Horsta madāmu.
Vēl gribu citēt rindas no Elzas Tauriņas 1992.gadā rakstītās vēstules. «Līdz 1989.gadam Milvoki esmu sagatavojusi septiņus uzvedumus jauniešiem ar tautas dziesmu tēmām, pati sakārtojusi materiālus un iestudējusi. Ieguvums ir – laba latviešu valoda mūsu jauniešiem. Viņi paliks latvieši. Ar patiesu cieņu, Jūsu Elza Tauriņa.»
Tālu no dzimtenes mūsu jelgavniece Elza Tauriņa turpināja kalpot teātrim un Latvijai.
Nu gan no viņas sen nav bijis vēstules. Gadu skaits taču dižens.
