Sestdien, 4. oktobrī, pulksten 12 uz gadskārtējo, bet šogad jo īpašo «Zemgales rudens» maratonu visus pašreizējos un bijušos airētājus aicina smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta klubs «KC».
Sestdien, 4. oktobrī, pulksten 12 uz gadskārtējo, bet šogad jo īpašo «Zemgales rudens» maratonu visus pašreizējos un bijušos airētājus aicina smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta klubs «KC». Klubs – tā ir vadītāja un trenere Ilze Bome, tā ir trenere Maija Actiņa un, protams, tā ir trenere Elza Krūmiņa, kas šajā dienā droši vien gribētu redzēt Pasta salā visus savus piecdesmit darba gados «pieredzētos» audzēkņus, kolēģus un labvēļus.
Jā gan, smaiļošanai un kanoe airēšanai Jelgavā – 40, bet Elzai Krūmiņai šis ir piecdesmitais darba gads. Tas bijis 1957., kad Vissavienības skolēnu spartakiādes programmā pirmoreiz iekļauta smaiļošana un kanoe airēšana, turklāt šīm sacensībām jānotiek Rīgā. Elzai Krūmiņai tolaik apritējuši desmit gadi fizkultūras skolotājas amatā pilsētas 2. vidusskolā, kad viņa saņēmusi komjaunatnes uzdevumu – izveidot airētāju grupu un pašai kļūt par treneri. Pilsēta nopirkusi četras laivas – divus «vieniniekus» un divus «divniekus». Kur likt?
«Mēs tolaik dzīvojām Elektrības ielā, tuvu upei, un arī šķūnīši tepat. Pa vidu tāds gaitenis, uz katru pusi ieejas šķūnīšos. Iekārām laivas gaiteņa griestos. Bērni pārģērbās pie manis istabā. Vienudien ejam pēc laivām, skatos – vienai caurums. Kā tas var gadīties? Paveros riņķī – skaidrs. Kaimiņš, uz bluķa malku skaldīdams, tā plašāk ar cirvi atvēzējies.»
Tāds Elzas Krūmiņas atmiņās ir pats sākums. Laiva, protams, salabota, un, kā redzat, airēšanai Jelgavā ir jau 40 gadu turpinājums. Bet pirmie panākumi bijuši klāt jau tajā pašā rudenī. Viena sportiste pat tikusi Savienības sacensību finālā. Un trenerei ar to pašu gadu uzticēta Latvijas izlases vadība. Nākamajā – 1958. gadā – nodibinājusies airēšanas sekcija pilsētas sporta skolā un sācies Elzas Krūmiņas treneres maratons: līdz pēcpusdienai skolā un pēc tam līdz vakaram uz upes vai ar airētājiem sporta zālē. 1962. gadā viņai likts izvēlēties – skolu vai sporta skolu.
«Īsti neatceros, var jau būt, ka to skolu mazliet pametu novārtā,» Elzas kundze tā nepārliecinoši novelk.
Izvēle tātad palikusi pie airēšanas. Piecgadīgajai meitiņai Ilzei gan nekādas izvēles nebija – jāšūpojas vien mammai līdzi laivā. Un vai kāds brīnums, ka tāds laivā izšūpots bērns vēlāk pats kļūst par Latvijā pazīstamu airēšanas treneri. Tad jau neparastāka varētu likties dzīvesbiedra aizraušanās ar šo sporta veidu tiktāl, ka no viņa iznācis augstas kvalifikācijas tiesnesis.
«Ja viņš šīs lietas nesaprastu un neatbalstītu, tad jau es tā nevarētu strādāt un nekas nebūtu iznācis,» saka Elza par savu Pēteri, kas, atstādams nopelniem bagāto kundzi korespondentu ziņā, tobrīd pilnībā pievērsies jaunākajai TV informācijai par basketbolu.
Tādi, pašu Lielupes izšūpoti, ir visi nākamie jelgavnieku airēšanas treneri. Visaugstāk no Elzas Krūmiņas audzēkņiem pirmā pakāpās Rūta Šauberga. 1965. gadā viņa izcīnīja bronzas medaļu Eiropas junioru sacensībās. Turpinot aktīvas sportistes gaitas, Rūta sāka treneres darbu pilsētas sporta skolā, kur savukārt izaudzinājusi ne vienu vien augstas klases sportistu un pat vēlāko treneri. Bet augstākos pakāpienus uz pasaules sacensību pjedestāla sasniedza Aleksandrs Avdejevs. «Četrkārtējs pasaules meistarsacīkšu zelta medaļnieks komandu laivā, bet Savienības čempions – «bez jēgas»,» skaitīšana acīmredzot trenerei prasītu paprāvu laiku.
Audzēkņu panākumus un citus faktus no Jelgavas airētāju dzīves viņa centusies kopā ar fotogrāfijām apkopot dažādos albumos un dienasgrāmatās. Daļa no tiem gājusi zudībā, daļa glabājas un papildinās klubā «KC», kur viņa kopš aiziešanas pensijā strādā nu jau sesto gadu. Vēsturi varēs pētīt pēcnācēji, bet Elzai Krūmiņai, liekas, šis uzskaitījums vairs nav pats svarīgākais. Viņa daudz labprātāk stāstīs, kādas blēņas savulaik dažādās treniņnometnēs darījuši viņas spriganie puikas un šķelmīgās jaunkundzes. Kā no maziem laivās sabirušiem puišeļiem un meitenītēm izauguši nopietni, cienījami vīri un sirsnīgas ģimenes gādnieces. Bet, kad ierunājamies par upes mūžīgo tecējumu, citkārt sarunās lietišķā un mērķtiecīgā Elzas kundze kļūst pavisam romantiska: «Upe gan laikam ir tā galvenā, un airēšana tikai tāda «piekabināta». Ūdens ar visu dzīvo radību! Tie bija grūti gadi, kad piesārņojuma dēļ viss izmira. Pat meldri iznīka. Tagad pirmie pie Pūcīšu salas parādījušies. Un pīles atkal sāk perēt uz saliņas. Sevišķi skaista Lielupe ir rudenī. Ūdens dzidrs, visas debesis tajā var redzēt.»
