Jelgavniecei Elizabetei Rukmanei viss darba mūžs – 50 gadu – aizritējis vietējā laikraksta redakcijā, ar rakstāmmašīnu, pēdējos gados ar datoru pārrakstot manuskriptus.
Jelgavniecei Elizabetei Rukmanei viss darba mūžs – 50 gadu – aizritējis vietējā laikraksta redakcijā, ar rakstāmmašīnu, pēdējos gados ar datoru pārrakstot manuskriptus. Viņa lepojas ar mīļvārdiņu Elziņa, kas iemantots no kolēģiem un draugiem.
Garajos gados mainījušies gan redaktori, gan avīzes nosaukumi, un katrs posms saistās ar savām atmiņām. Laikraksta pirmais nosaukums bija «Zemgales Komunists», pēdējais – «Zemgales Ziņas».
Trauksmju un neziņas pilni bijuši kara gadi: «Sirds vai pušu plīsa 1944. gada jūlijā un augustā. Kad dega Jelgava, bija jābēg projām. Vienīgā iespēja no pilsētas tikt laukā bija ielas, kas veda uz Dobeles pusi. Es, mani vecāki un divas māsas nonācām Glūdas pagastā. Nevienā mājā mums neatteica ne gabalu maizes, ne krūzi piena, ne gultasvietu. Tā dzīvojām līdz janvārim, kad beidzot sadūšojāmies nākt atpakaļ uz Jelgavu. Mani uzaicināja strādāt par kasieri un rēķinvedi jaunajā avīzē «Zemgales Komunists», kam pirmais numurs iznāca 1944. gada decembrī. 1945. gada maijā, kad tika pasludināts miers, vecajā tipogrāfijā, kur tolaik atradās redakcija, man par to paziņoja avīzes atbildīgais sekretārs Oskars Beikmanis. Viņš cieši apskāva mani, un acīs viņam bija asaras. Toreiz redakcijā bijām kādi 16 darbinieki, un avīze iznāca trīs reizes nedēļā,» Elziņa atceras.
Elizabetes Rukmanes darba grāmatiņā ir vairāki ieraksti, kas liecina par viņas amatiem redakcijā: rēķinvede, mašīnrakstītāja, korektore, sludinājumu nodaļas vadītāja, telegrāfiste, bet grāmatiņas pēdējā lappusē – vesela rinda ar atzinības un pateicības ierakstiem.
1994. gads. Toreizējās «Zemgales Avīzes» darbinieki no laikraksta izdevēja sāka pieprasīt godīgus un taisnīgus sadarbības noteikumus. Kad avīzes izdevējs un īpašnieks tam nepiekrita, žurnālisti un citi redakcijas darbinieki no avīzes aizgāja. Aizgāja arī Elziņa. Kāpēc? Paliekošajiem tika solīti zelta kalni, lielākas pensijas…
«Kolektīvs palika kopā, un arī es gāju savējiem līdzi. Viens otrs brīnījās par mani: kas ar tevi nu būs. Bet cilvēkiem, kas strādāja redakcijā, es ticēju. Ticēju, ka būs sava, varbūt pat labāka avīze, būs darbs un prieks par to. Nekļūdījos, kolēģi solījumu ir turējuši, un man ir prieks par «Zemgales Ziņām», kas ar katru gadu aug.»
Šobrīd Elziņai visvairāk sāp sirds par to, ka tagad nav kultūras: «Sit un dauza cits citu, daudzviet ir netīrs un piemēslots. Agrāk naktīs bez bailēm gājām uz ballēm, tagad kā tumšāks – tā žigli istabā. Nevaru noskatīties uz pamestajiem bērniem, invalīdiem, kas pastieptu roku ubago. Lai arī cik smagi mums iet, kultūru un kārtību ielās katrs varam paturēt acīs. Tuvajos Ziemassvētkos cilvēkiem vēlu saticību, veselību, sapratni un labestību citam pret citu. Tas ir daudz. Saviem kolēģiem «Ziņās» vēlu tā turpināt, augt un būt mīlētiem,» no sirds vēl Elziņa.
