Pirms koncerta meitenēm uztraukuma nav, jo Agrita «uztraucas par viņām visām».
Pirms koncerta meitenēm uztraukuma nav, jo Agrita “uztraucas par viņām visām”
Pirms sešiem gadiem bērnu un jauniešu centra “Junda” vadītājai Silvijai Andersonei dzima doma par zvanu ansambli. Tolaik pilsētā šāds kolektīvs, kur spēlēja pieaugušie, darbojās Jelgavas baptistu draudzē. Gadu abi muzicēja vienlaicīgi, līdz šodienai izdzīvojis jauniešu zvanu ansamblis. Tajā spēlē vienpadsmit meiteņu, vadību uzņēmusies Agrita Loca. “Emocionāli un neparasti, tas ir kaut kas īpašs pretstatā pasaules troksnim,” par ansambli teic S.Andersone.
Agrita uzsver, ka uz meitenēm var paļauties. To viņas pierādījušas pērn Ziemassvētku koncerta laikā, kad vadītāja bijusi tālu no Latvijas, bet jaunietes gods godam tikušas galā.
Ar savu noti
Četrus gadus meitenes spēlēja ar čaimiem – zvaniem uz kamertoņa principa –, bet tagad viņu rokās ir zelta zvani no Amerikas. Ansamblis spēlē trīs oktāvu salikumā. Katrai dalībniecei ir sava partija, viņa spēlē trīs vai četrus zvanus. “Ja kāda nav – ir caurums,” saka A.Loca. “Ja nav basu, iztrūkumu tik ļoti nejutīs, bet melodiskajā gājienā atšķirība labi pamanāma.”
A.Loca stāsta, ka sākumā meitenes “savām notiņām” vilkušas apkārt, atzīmējušas, ar kuru roku jāspēlē. Pat skaitīšana lapās bija uzrakstīta. Nu jau ir vieglāk un reti tiek zīmēts.
Jaunajiem skaņdarbiem viņas izburas cauri kopīgiem spēkiem. Arī tiem ir dažādi līmeņi, un ansamblis mēģina sasniegt augstāko, bet vēl jāapgūst vairāki tehniskie paņēmieni.
Atbildīgākie ir zvani, kur skan melodija. Grūtāk esot spēlēt, ja tie jāmaina. Instrumenta izvēli nosaka arī tā lielums. Lielākie zvani jāizvēlas spēcīgākām meitenēm, mazākās tos nevarēs ilgi noturēt.
Dalībniecēm bijušas arī tulznas un noberzumi, pat nelieli zilumi uz atslēgas kauliem. Bet meitenes turpina spēlēt, jo pāri visam ir gandarījums un pozitīvais uzlādējums. Agrita min, ka ideāli būtu, ja varētu krustu šķērsu mainīties un spēlēt jebko. Ir meitenes, kuras stingri turas pie savām skaņām, bet liela daļa ik gadu mainās.
Arī vadītāja spēlē zvaniņus – vismazākos. Labprāt jau gribētu “būt brīva” un tikai diriģēt, bet diemžēl trūkst muzicētāju.
Demokrātija kolektīvā
Meitenes ir labi zināmas, “no malas” nākusi tikai viena dalībniece. “Mēs visas esam personības, bet tādas, kas “līmējas” kopā,” teic ansambļa dalībniece Aija Šeldere. Ja vajag, viņas arī pabaras. Reizi gadā rīko kopīgu pasākumu – spēlē boulingu, slido Ledus hallē, arī “pink party” bijis.
Katrai spēlmanei ir sava partitūra, kurai jāizlaužas cauri, tas ir darbs. “Visas vairāk vai mazāk esam ar muzikālo dzirdi, kaut ko citu spēlējušas,” stāsta Aija. Viņa atklāj, ka galvenais ir redzēt savas notis. Jābūt arī labai koordinācijai. “Nevar šķībi nodziedāt, bet nevietā iespēlēt gan var. Un tad rodas disonējošais akords.”
Meitenes bilst, ka jābūt lielai uzmanībai, nedrīkst ne mirkli novērsties, jo tad ātri iespējams nojukt. Jācenšas arī spēlēt vienā skaļumā ar kaimiņu. “Bez ritma izjūtas neiztikt,” piebilst Lauma Šeldere.
Jaunajiem skaņdarbiem viņas izburas cauri
kopīgiem spēkiem. Arī tiem ir dažādi līmeņi, un ansamblis mēģina sasniegt augstāko, bet vēl jāapgūst vairāki tehniskie paņēmieni.
Zvanu ansambļa vadītāja stāsta, ka šogad Ziemassvētku skaņdarbos tiek izmantoti un apgūti dažādi spēles veidi, piemēram, kaut ko šūpot vai uz galda ar vālītēm paklapēt.
Jebko nevar “zvanīt”
Ansamblis spēlē rudens, ziemas un pavasara sezonā. Visplašākais repertuārs ir Ziemassvētku melodijām. “Esam mēģinājušas spēlēt latviešu tautas dziesmas, bet diemžēl neveiksmīgi,” atzīst gan Agrita, gan Aija. “Tās vienkārši neskan.” Kolektīva nākamā gada iecere ir mēģināt ieviest repertuārā kādu zināmu skaņdarbu, vairāk populāras melodijas, lai cilvēks dzird ne vien specifisko skaņu un zvanu, bet arī mūziku, kas kaut nedaudz, bet pazīstama. Pasaulē ar zvaniem tiek spēlēta ne tikai garīgā, bet arī populārā mūzika.
Meitenes pašas rūpējas par visu aprīkojumu – galdus, koferus ar zvaniem un tērpus nes līdzi uz koncertiem. Pēc katras spēlēšanas ar speciālām lupatiņām rūpīgi notīra zvanus. Tos spēlē ar cimdiem rokās.
Gadās arī tā
Ir spēlēts bērnudārzos, lielveikalā, skolās, baznīcās, virsnieku ballē Latviešu biedrības namā, kā arī citur. Šomēnes vairāki koncerti paredzēti viesnīcās.
Protams, sešu gadu laikā neiztikt bez negadījumiem. Reiz, vēl ar čaimiem, viņas spēlējušas Lielvircavas skolā. Instrumenti salikti uz zema un šaura galda. Ātri mainot zvanus, viens nokrita uz betona grīdas. “Tas ir viss. Ja zvans nokrīt, tās ir bēres. Rodas mikroskopiskas plaisas, un Latvijā nav iespējams dabūt vienu zvanu,” stāsta A.Loca.
Meitenes teic, ka pirms koncerta vienmēr jāizspēlē skaņdarbi, lai negadītos kā reiz kāzās. “Šķiet, mēs visu sajaucām. Pat nezinu, kāpēc tā gadījās. Nebijām izmēģinājušas,” vērtē vadītāja.
Pirms koncertiem uztraukuma gan neesot, jo Agrita “uztraucas par viņām visām”.
Patlaban apstrādes procesā ir zvanu ansambļa ierakstīts disks, kura tapšanas procesā palīdzējis skaņu operators Guntis Šveicers. Mūzikas ieraksts paredzēts kā dāvana, reprezentatīvs materiāls.
