Vienvakar internetā uzdūros tekstam par maziem zaļiem cilvēciņiem, kas, ieradušies no kosmosa, nolaupa kādu uz darbu ejošu vīru un ieliek tā vietā savējo. Speciāli apmācītā «ielikteņa» uzdevums bija emulēt nolaupīto, lai neviens nepamanītu maiņu. Tā teikt – zinātniskā fantastika. Bet no rīta skatos – klau, viņi ir klāt! Uz viena, uz otra, uz trešā ielas stūra, ar sniega lāpstām un kaltiem rokā. Augumā un izskatā gan bez sevišķām atšķirībām no pārējiem, taču zaļās vestes…Joks, protams. Jo kurš gan nezina, ka šajā zemeslodes punktā ne jau no kosmosa nolaidusies Skaudrā realitāte ar piedāvājumu bezdarba māktajiem šādā veidā par simts latiem mēnesī uzturēt kaut minimālu dzīves kvalitāti. Bet līdzība ar emulāciju tomēr aizķeras prātā. Kā tur bija teikts? Tā ir kādas iekārtas vai programmas tēlošana, ko veic cita iekārta vai programma. «Vestainie» varētu būt sētnieku dublikāti. Tik daudz gan viņu iepriekš nav redzēts, bet varbūt tāpēc arī apledojums vietām sakrājies pārdesmit centimetru biezumā.Rosībā un meistarībā atšķirīgi, jaunie ietvju kopēji, kā nu prot, kaļas līdz bruģītim, atkarojot to metru pa metram, un, ja tas ir eksperimenta mērķis, iznākums varētu būt pozitīvs. Bet ko tālāk?Labi, pavasara pusē vēl vajadzēs kokus vainagot, vēl ziemā sakaisīto smilti saslaucīt, vēl zem nokusušā sniega atklājušos drazu savākt, un tad? Vai emulācijas organizētājiem nenāks atskārta, ka ar to pašu enerģijas ieguldījumu būtu vērts izvēlēties ko ilglaicīgāku? Ko tādu, kas ļauj novilkt zaļās vestes un iedzīvoties pa īstam?
