Vecāku ļaunākais murgs ir bērniņa zaudēšana. Grūtniecības laikam jābūt vienam no skaistākajiem brīžiem sievietes un ģimenes dzīvē – tas ir laiks, kad sievietes ķermenī notiek brīnišķīgas pārmaiņas un tiek kalti skaisti sapņi par nākotni. Taču ko darīt, ja notiek nelaime un tik gaidītais bērniņš tiek zaudēts? Kā tikt galā ar savām sāpēm, atgriezties ikdienas dzīvē un nezaudēt ģimeni? Sabiedrība baidās par to runāt, klusībā cerot, ka ar viņiem tā neatgadīsies un nebūs vajadzības par to lauzīt prātus. Tikmēr vecāki, kas saņēmuši šo likteņa triecienu, cenšas tikt tam pāri gan ar saviem spēkiem, gan meklē palīdzību pie sāpju biedriem – citiem eņģelīšu vecākiem. Bet vai šādam zaudējumam var tikt pāri?
Nekad nezūdošas sāpes
Zaudējot bērnu, šķiet, ka visa pasaule nostājusies pret tevi un vēlas tev nodarīt pāri. Tās mātes un tēvi, kas saskārušies ar šīm sāpēm, apliecina: lai arī cik daudz laika paietu, sāpes nekad nezūd. Tās, iespējams, nav tik spilgtas kā pirmajos brīžos, tomēr arī pēc daudziem gadiem sirds sāp un bērna zaudējums joprojām ir jūtams. Ir dažādas situācijas un dažādi ģimeņu stāsti, kuros mazulis aizgājis no šīs pasaules uzreiz pēc piedzimšanas vai arī devies prom pēc ilgāka laika, kad iemīļots, izaudzināts un kļuvis par savu vecāku draugu.
Sabiedrībā izveidojies uzskats, ka, zaudējot bērniņu, sēro tikai mātes, jo viņas ar bērnu bijušas kopā no sākuma, iznēsājot viņu. Tomēr tā nav, par notikušo sēro visi – gan māte, gan tēvs, gan brāļi un māsas. Protams, mātei šāds zaudējums var būt smagāks nekā citiem, viņa nelaimē var sākt vainot sevi un meklēt dažādus iemeslus savos paradumos vai ķermenī. Sāpes un vainas sajūtu izjūt arī otrs vecāks – tēvs, kurš, iespējams, slēpj pārdzīvojumus, jo valda uzskats, ka vīrieši neraud un nepārdzīvo.
Ģimenes psihoterapeiti brīdina, ka turēt tik spēcīgas emocijas sevī ir bīstami un tādā veidā cilvēks nodara sev vēl lielāku kaitējumu. Pat ja vīrietis visu dzīvi ir dzīvojis pēc principa, ka īsti vīri neraud, tad šādā situācijā tik un tā būtu vēlams ļaut vaļu savām jūtām un dusmām. Citādi šie pārdzīvojumi saēdīs cilvēku no iekšas. Īpaši smagi izskaidrot situāciju ir zaudētā bērna brāļiem un māsām. Kā gan lai paskaidro bērnam, ka mazulis piedzima nedzīvs vai ka briesmīga slimība uzvarēja cīņā ar bērnu? Speciālisti iesaka nemelot, bet gan pavisam vienkāršā valodā paskaidrot, ka reizēm pienāk brīdis, kad cilvēkam jāmirst, un diemžēl brālītim vai māsiņai šis brīdis pienāca pārāk ātri. Svarīgi ir sēru laikā neaizmirst par pārējiem bērniem ģimenē, jo arī viņiem ir grūti un, iespējams, viņi sāks sevi vainot, ka otrs bērns nomiris. Svarīgi ir ļaut sērot arī bērniem, tomēr jāatceras, ka viņi to dara citādi, un to nedrīkst ierobežot vai strostēt.
Kur rast mierinājumu?
Pēc šāda likteņa trieciena ir ļoti grūti atkopties un saņemt sevi rokās, lai dzīvotu tālāk, lai rastu jēgu ikdienai un centībai. Arī apkārtējie cilvēki bieži vien nezina, kā reaģēt, kā izturēties pret šiem vecākiem un ģimenēm. Cilvēki baidās pateikt kaut ko nepareizu, padarīt situāciju vēl sliktāku un sāpīgāku. Līdz ar to vecākiem šādās situācijās nav pie kā rast atbalstu un drauga plecu, nav ar ko aprunāties.
Ja iespējams, vecākiem noteikti vajadzētu saņemt speciālista palīdzību – psihologa, kurš spētu uzklausīt un paskaidrot to, ka sēras ir svarīgas un nepieciešamas, lai pilnībā sadziedētu zaudējuma brūces. Geštaltterapeite Zane Lobānova uzsver: «Atvadīšanās no dzimuša vai nedzimuša bērniņa ir svarīga. Var veikt kādu rituālu – izdedzināt sveci un labus vārdus teikt, izveidot dāvanu un palaist jūrā vai sadedzināt.» Speciāliste uzskata, ka atvadas var veidot jebkādā veidā, galvenais ir to izdarīt. Ja negribas veikt rituālu, var, piemēram, uzrakstīt bērniņam vēstuli, kurā pateikties par viņa īso klātbūtni. «Es iesaku meklēt mierinājumu, lai kur tas būtu – pie cilvēkiem, baznīcā vai citā svētvietā,» skaidro Z.Lobānova.
Daudzi vecāki, kuri zaudējuši bērnus, apvienojušies tādās kā savstarpējās atbalsta grupās un cenšas cits citam palīdzēt. Latvijā arī izveidojušies dažādi interneta portāli, piemēram, «Alisbetas sirds» un «Dvēseļu dārzs», kuros ģimenes jebkurā laikā var meklēt padomu, aprunāties vai arī dalīties ar stāstiem par saviem eņģelīšiem. ◆
Kā tuvinieki un draugi var palīdzēt sērojošiem vecākiem
◆ Esi gatavs vecāku emocionāliem kāpumiem un kritumiem – būs brīži, kad viņi šķitīs saņēmušies, bet pēc tam atkal var sabrukt.
◆ Negaidi, ka bēdas pēkšņi pāries. Šīs bēdas ir uz visu dzīvi. Tas nav kas tāds, kam var tikt pāri. Pieņem to, ka nav konkrēta laika perioda rāmja, ko uzlikt sērām. Esi tas, kurš netiesā, nepārmet, nemāca un turpina būt ar šiem vecākiem! Tavu atbalstu šajā laikā vecāki atcerēsies ļoti ilgu laiku.
◆ Atļauj vecākiem runāt par zaudēto bērnu. Atļauj raudāt, bļaut, būt dusmīgiem. Vienkārši atļauj viņiem just visas viņu jūtas – tās ir viņu tiesības.
◆ Ja tev nav ko teikt, tad arī nesaki, vienkārši klausies. Vecākiem nav nepieciešami mierinājuma vārdi. Ja nezini, ko teikt, tad tā arī pasaki – tas ir labāk nekā pateikt ko nesakarīgu un potenciāli situāciju pasliktinošu!
◆ Nebaidies runāt par zaudēto bērnu. Katrs vecāks grib just, ka viņa bērns nav aizmirsts.
No www.alisbetassirds.lv
Uzziņai
◆ Biedrība «Alisbetas sirds»
(www.alisbetassirds.lv)
Dibināta ar mērķi sniegt emocionālu, garīgu, praktisku un finansiālu atbalstu vecākiem pēc bērna nāves neatkarīgi no atvases vai pašu vecāku vecuma. Biedrībā pieejamas 5–10 bezmaksas psihologa konsultācijas, uzticības un atbalsta personas un tikšanās ar citiem vecākiem, kas zaudējuši bērnus.
◆ Biedrība «Dvēseļu dārzs»
(www.dveseludarzs.lv)
Vairāku cilvēku kopīgs projekts, kas radīts ar vēlmi atbalstīt vecākus pēc bērna zaudējuma. Savā pieredzē dalās ģimenes vai sievietes, kuras ir piedzīvojušas gan agrīnu grūtniecības pārtraukšanos, gan nedzīvi dzimuša bērniņa zaudējumu, kā arī zaudējušas mazuli pēc tā dzimšanas.
