Par 2021. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējusies zebrzirnekļu (Salticus) ģinti no lēcējzirnekļu (Salticidae) dzimtas, informē biedrībā.
Svītrains kā zebra
Kā informācijā par gada bezmugurkaulnieku skaidro Entomoloģijas biedrības pārstāve Inese Cera, šīs ģints pārstāvji, kā jau nosaukums liecina, ir ar svītrainu ķermeni. Svītrains šajā gadījumā ir vēders, bet galvkrūtis ir melnas, ar baltiem plankumiem. Kāpēc tieši šie zirnekļi? Bieži tiek pieņemts, ka kukaiņu ķeramos tīklus veido visi zirnekļi, bet tā nebūt nav. Zebrzirnekļi ir plaši sastopami tīklus neveidojoši un aktīvi medījoši zirnekļi. Tie ir mazi, bet cilvēks labi pamanīs, ka kādā brīdī šis mazais zirneklis ir pazudis no viņa redzesloka ar vienu skaistu nemanāmu lēcienu.
Lapseņzirneklis, mārīšzirneklis, nu arī zebrzirneklis – visi kļuvuši par kāda gada bezmugurkaulnieku. Katrs savā laikā ar vēlmi izcelt un parādīt cilvēkiem, ka zirnekļi ir tik dažādi ne tikai pēc izskata, uzvedības, bet arī pēc tiem dotajiem nosaukumiem.
Latvijā no zebrzirnekļu ģints sastopamas trīs sugas: Salticus cingulatus, S. scenicus un S. zebraneus. Gan Lietuvā, gan Igaunijā novērojamas tikai divas no tām, līdz ar to Latvijas teritorijā nav gaidāmas jaunas sugas no šīs ģints. Eiropā no šīs pašas ģints sastopama 21 suga, pasaulē līdz šim aprakstītas 48. Jāpiemin, ka lēcējzirnekļu dzimta ir viena no sugām bagātākajām pasaulē.
Biedrībā skaidro, ka visi zirnekļi ir plēsēji. To barība ir dažādi bezmugurkaulnieki, lielākoties – kukaiņi. Ja zirnekļu tēviņš pārošanās laikā ir neuzmanīgs, tas var kļūt par barību mātītei. Barību lēcējzirnekļi iegūst, aktīvi pārvietojoties un izmantojot nosacīti labo redzi medījuma iegūšanai. Acu lielums un izvietojums norāda arī uz piederību dzimtai. Lēcējzirnekļu acis novietotas trīs rindās, turklāt pirmajā, priekšējā rindā divas vidējās ir stipri lielākas par pārējām, laterālās jeb sānu acis ir nelielas. Tiek uzskatīts, ka lēcējzirnekļiem ir vislabākā redze no visiem pasaules zirnekļiem. Redze ir svarīga gan, lai iegūtu medījumu, gan arī pārošanās laikā, kad tēviņš ar “riesta deju” pievērš uzmanību mātītei.
Vēl zirnekļiem ir raksturīga pārvietošanās lēcieniem, tas ir, tas var nedaudz pamīņāties uz vietas, meklējot pareizo virzienu, un tad aizlec. Zebrzirnekļu fotografēšana varētu būt fotogrāfu pacietības un veiklības pārbaude. Šie zirnekļi dažkārt mēdz izmantot arī tīmekļa pavedienu, lai pārvietotos ar gaisa plūsmas palīdzību, bet biežāk tas raksturīgs nepieaugušajiem īpatņiem. Starp zebrzirnekļu ģintī esošajiem zirnekļiem novērojamas gan izmēra atšķirības, gan dažādi ir arī aktivitātes periodi.
Entomoloģijas biedrība aicina pievērst uzmanību dzīvās dabas neredzamajai un nezināmajai pusei, šajā gadījumā zebrzirnekļiem. Svarīgi ir iemūžināt zirnekli ne tikai no priekšpuses (galvkrūšu priekšpuse), bet jānofotografē arī galvkrūtis un vēders no augšpuses, lai labāk noteiktu tā piederību kādai no sugām. Svītrām ir nozīme! Iegūtā informācija palīdzētu apzināt mūsu dabas daudzveidību un novērtēt sugu sastopamību. Savus novērojumus ar fotogrāfiju iespējams ievietot dzīvās dabas reģistrēšanas vietnē www.dabasdati.lv vai sūtīt uz e-pastu: [email protected].
Pazīstamās spīļastes
Savukārt par 2021. gada kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izvēlējusies spīļastes (Dermaptera), kas ir daudziem labi pazīstami kukaiņi, taču arī gana noslēpumaini un varbūt pat nedaudz biedējoši. Biedrībā, pamatojot savu izvēli, retoriski jautā – vai ir pamats uztraukumam, sastopoties ar spīļasti? Vai no tām ir jāmēģina tikt vaļā savā piemājas dārzā? Cik dažādas spīļastu sugas ir sastopamas Latvijā? “Šie un citi jautājumi būs tie, ko šogad mēģināsim skaidrot, īpaši uzsverot spīļastu lomu dabā un kliedējot mītus par to bīstamību. Un kā vienmēr gada kukaiņu akcijas laikā – ar plašākas sabiedrības palīdzību centīsimies iegūt vērtīgus datus par Latvijā sastopamo spīļastu sugu izplatību,” atzīst biedrībā.
Spīļastes jeb ādspārņi ir izskata ziņā viegli atpazīstami kukaiņi. To raksturīgākā iezīme ir spīles vēdera galā, kas nereti cilvēkos izraisa bijību un pat bailes no šiem kukaiņiem. Gribētos šīs bailes nedaudz kliedēt. Lai arī spīļaste tiešām ir spējīga šīs spīles kustināt un pat ar tām iekniebt, tomēr tas tiek darīts tikai brīžos, kad kukainis jūtas apdraudēts – tātad aizstāvoties. Kniebiens parasti nav ļoti sāpīgs, un pēc savas funkcijas to varētu pielīdzināt kādu citu kukaiņu kodieniem, kam ir lieli un spēcīgi žokļi (lielākas vaboles, skudras u.c.). Tātad atšķirībā, piemēram, no bitēm un lapsenēm, kuru dzēliens retos gadījumos var izraisīt pat alerģiskas reakcijas, spīļastu kniebiens nav nekādā veidā bīstams ne bērniem, ne citiem cilvēkiem.
Visticamāk, ka gandrīz vai ikkatrs savas dzīves laikā būs sastapies ar visbiežāk Latvijā sastopamo sugu – parasto spīļasti (Forficula auricularia). Tā ne tikai apdzīvo dabiskus biotopus (piemēram, dažādus mežus), bet ir arī biežs viesis cilvēka mītņu tuvumā, kur ļoti bieži ir novērojama, piemēram, dārzos. Tieši spīļastu klātbūtne dārzos bieži vien cilvēkiem rada nepatiku pret šiem kukaiņiem, jo daudzi uzskata tās par kaitēkļiem. Patiesībā spīļastes pēc savas ekoloģijas ir uzskatāmas par visēdājām, un, lai gan tās tiešām mēdz apgrauzt dažādu augu lapas un ziedus, tomēr būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi un to kāpuri – tajā skaitā, piemēram, arī laputis. Tāpēc pareizāk būtu spīļastes uzskatīt par veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu. Spīļastes var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret citiem dārzā mazāk vēlamiem kukaiņiem un ir viens no faktoriem, kas var samazināt vajadzību pret dažādu ķīmisko preparātu lietošanu savā piemājas dārzā. Tikai retos gadījumos būtu izvērtējama nepieciešamība cīņai pret pašām spīļastēm.
Spīļastes ir sugu ziņā neliela kukaiņu kārta – Latvijā līdz šim ir konstatētas tikai piecas sugas. Biedrībā skaidro, ka vienīgi par iepriekš minēto parasto spīļasti ir diezgan liela skaidrība par tās izplatību Latvijā – ļoti bieži, praktiski visur. Pārējo četru sugu sastopamība būtu skaidrojama un precizējama, tāpēc šogad entomologi jo īpaši aicina sabiedrību fotografēt spīļastes, jo vismaz divas no pārējām sugām arī var būt sastopamas cilvēku mītņu tuvumā. Viena no šīm sugām, mazā spīļaste (Labia minor), gan ir izmēros visai neliela – tikai četri līdz seši milimetri. Spīļastes ir naktī aktīvi kukaiņi, tāpēc to fotomedībās ir jādodas vai nu vakarā/naktī, kad tās lien ārā no slēptuvēm un ir viegli ieraugāmas ar luktura palīdzību, vai arī jāmeklē to dienas slēptuvēs, kas parasti ir tumšas un mitras vietas – zem akmeņiem, koka gabaliem, lapu nobiru slānī, arī zem koku mizas u.tml. Biedrībā uzsver, ka sevišķi vērtīgi būtu, ja kādam izdotos atrast īpaši reto piekrastes spīļasti (Labidura riparia), kas apdzīvo smilšainus ūdenstilpju krastus un ir lielākā no Latvijā sastopamajām sugām (var sasniegt pat trīs centimetru garumu). Pēdējos gados šai sugai nav zināmu atradumu, bet ļoti iespējams, ka tā tomēr ir meklējama kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo ir gana bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā.
Par sugu noteikšanu pašiem nav jāuztraucas – ja būs iegūts fotoattēls, tad speciālistiem, visticamāk, būs iespēja sugu atpazīt. Biedrībā sola sezonas laikā publicēt uzskates materiālus, kas atvieglos sugu noteikšanu arī pašu spēkiem. Uzņemtos fotoattēlus var ievietot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv vai arī iesūtīt Latvijas Entomoloģijas biedrības “Facebook” lapā.
