Vietā starp nomodu un sapņiem es atrados istabā. Tur nebija saskatāmu priekšmetu, izņemot vienu sienu, pārklātu ar mazām atvilktnītēm.
Vietā starp nomodu un sapņiem es atrados istabā. Tur nebija saskatāmu priekšmetu, izņemot vienu sienu, pārklātu ar mazām atvilktnītēm. Tās bija apmēram tādas kā bibliotēkās, kur ir sakārtotas kartiņas alfabēta kārtībā pēc autora vārda vai tēmas. Bet šīs atvilktnītes stiepās no grīdas līdz griestiem, un man likās, ka tās turpinājās mūžīgi. Tām bija pavisam citādi nosaukumi.
Tuvojoties šai atvilktnīšu sienai, manu uzmanību piesaistīja viena no tām uz kuras bija rakstīts «zēni, kas man ir patikuši». Es šo atvilktnīti atvēru un sāku pārskatīt tās kartītes. Es ātri to aizvēru, saprazdama, ka es atpazīstu ikvienu uzrakstīto vārdu.
Un tad beidzot es sapratu, kur atrados. Šī istaba ar visām atvilktnītēm bija kartīšu sistēma manai dzīvei. Šeit bija uzrakstītas katra jau nodzīvotā mirkļa darbības, lielas un mazas, sīkumos, ko es nekad nevarētu atcerēties.
Ziņkāres un baiļu sajūta sajaucās manī, kad es sāku vērt vaļā atvilknītes, pētot to, kas tur iekšā. Dažas kartiņas atsauca atmiņā prieku un mīļas atmiņas; citas, tik stipru kauna sajūtu un nožēlu, ka es atskatījos pāri plecam, lai redzētu vai kāds neskatījās. «Draugu» atvilknīte bija blakus atvilknītei ar nosaukumu «draugi, ko esmu nodevusi». Nosaukumi uz atvilknītēm bija no pašiem ikdienišķākajiem līdz pilnīgi neparastiem. «Grāmatas, ko esmu izlasījusi», «lietas, par kurām esmu melojusi», «cilvēki, zkam esmu ziedojusi savu laiku», «joki, par kuriem esmu smējusies». Citi bija ļoti smieklīgi to tiešumā: «lietas, ko esmu izdarījusi dusmās», «lietas, par kurām esmu murminājusi zem deguna». Mans pārsteigums par to, kas atradās atvilknītēs, nekad nemazinājās. Bieži kādā atvilknītē bija vairāk kartiņas nekā es biju gaidījusi. Dažreiz kādā mazāk nekā es cerēju.
Es biju pārsteigta par savas dzīves tilpumu. Vai tas bija iespējams, ka savas dzīves 17 gados man ir pieticis laiks uzrakstīt katru no šīm tūkstoš vai miljon kartiņām? Bet katra kartiņa liecināja par to. Katra bija uzrakstīta manā rokrakstā. Katra no tām ar manu parakstu stūrītī. Kad es atvēru atvilknīti ar nosaukumu «dziesmas, kuras esmu klausījusies», es sapratu, ka atvilknīte auga garumā visu laiku, lai varētu saturēt visas tai piederošās kartītes. Kartiņas šajā atvilknītē bija cieši saspiestas viena pie otras, un arī pēc diviem vai trīs metriem es neredzēju atvilknītes beigas. Es to aizvēru, kauns ne tik daudz par tās mūzikas kvalitāti vai stilu, bet par milzumilgo laiku, kas bija šai atvilknītē ieguldīts. Kad es nonācu pie atvilknītes ar nosaukumu «iekāres pilnas domas», es jutu skudriņas pārskrienam manu ķermeni. Es atvēru atvilknīti tikai dažus centimetrus, negribot zināt tās īsto garumu, un izvilku vienu kartiņu. Man sametās drebuļi, kad izlasīju to tur viss bija uzrakstīts tik detalizēti. Es jutos tik nelabi par to, ka tāds brīdis vispār bija pierakstīts. Dusmas manī plosījās. Vienīgā doma manā prātā bija: «Neviens nekad nedrīkst redzēt šīs kartiņas! Neviens nekad nedrīkst redzēt šo istabu! Man tā jāiznīcina!»
Lielā neprātā es izvilku atvilknīti laukā. Tās garums tagad nebija svarīgs. Man vajadzēja to iztukšot un kartiņas sadedzināt. Bet kad es sagrābu to un situ pret zemi, es neverēju izkratīt nevienu kartiņu ārā no atviknītes. Tad es pavilku vienu kartiņu un centos to saplēst, bet tas arī nesanāca. Es biju izmisusi. Es biju sakauta un bezpalīdzīga. Es atliku atvilknīti atpakaļ, kur tā bija, man bija sevis žēl. Es smagi nopūtos, atbalstot savu pieri pret šo milzīgo sienu. Un tad es to ieraudzīju. Tur bija atvilknīte ar nosaukumu «cilvēki, kam esmu stāstījusi par Jēzu». Šīs atvilknītes rokturītis bija spožāks nekā pārējie. Jaunāks. Gandrīz nelietots. Es atvilku vaļā šo atvilknīti, un maza kastīte, ne vairāk kā sešus centimetrus gara, iekrita man rokās. Es varēju saskaitīt tās kartītes uz saviem pieciem pirkstiem.
Un tad nāca asaras. Es sāku raudāt. Tik dziļas elsas, ka sāpes sākās vēderā un tad pārgāja uz visu ķermeni. Es raudāju no kauna no lielā kauna par šo visu. Atvilknīšu plauktu rindas griezās manu asaru pilno acu priekšā. Neviens nekad, nekad nevar uzzināt par šo istabu. Man ir tā jāaizslēdz un atslēga jānoslēpj. Bet kad es noslaucīju asaras, es Viņu ieraudzīju. Nē! tikai ne Viņu! Ne šeit! Ikvienu, izņemot Jēzu! Es bezspēcīgi skatījos, kā Viņš sāka virināt atvilknītes un lasīt kartiņas. Es baidījos no Viņa reakcijas. Un tad, kad es pacēlu savas acis un paskatījos Viņa acīs, es redzēju dziļākas sāpes par manējām. Viņš intuitīvi gāja pie tām sliktākajām atvilknītēm. Kāpēc Viņam bija katra no kartītēm jāizlasa?
Beidzot Viņš apgriezās un no otras istabas puses skatījās manī. Es redzēju žēlumu Viņa acīs. Bet šis bija žēlums, kas nesadusmoja mani. Es noliecu galvu, aizsedzu savu seju ar plaukstām un sāku atkal raudāt.
Viņš pienāca man klāt un apskāva mani. Viņš varēja pateikt tik daudz, bet Viņš neizdvesa ne vārda. Viņš vienkārši raudāja kopā ar mani.
Tad Viņš piecēlās un piegāja atkal pie šīs sienas. Sākot no viena istabas gala, Viņš sāka vilkt ārā atvilknītes, un uz vienas kartītes pēc otras Viņš sāka parakstīt savu vārdu virs manējā.
«Nē!», es saucu, skrienot pie Viņa. Vienīgais, ko zināju teikt bija: «Nē, nē!», izraujot kartiņu no Viņa rokām. Viņa vārdam nevajadzēja būt uz šīm kartiņām. Bet tur tas bija uzrakstīts tik stingri un redzami sarkanā krāsā, tik tumši un dzīvi. Jēzus vārds aizklāja manu vārdu. Tas bija uzrakstīts ar Viņa asinīm.
Viņš maigi paņēma kartiņu atpakaļ un turpināja parakstīties. Es domāju, ka nekad nesapratīšu, kā Viņš to izdarīja tik ātri, bet nākošajā acumirklī es dzirdēju Viņu aizveram pēdējo atvilknīti un nākam uz manu pusi. Viņš uzlika roku man uz pleca un teica: «Tas ir pabeigts». Es piecēlos, un Viņš izveda mani laukā no šīs istabas. Uz durvīm nebija slēdzenes. Tur būs Vēl daudz kartiņu, kam būs jābūt uzrakstītām…
