Pēc meža apmeklējuma noteikti jāpārbauda, vai nav piesūkušās ērces. Izrādās, ka pasaulē ir sastopami aptuveni 45 000 ērču sugu, savukārt mūsu mazajā Latvijā ir konstatēts ap 700 ērču sugu.
Pēc meža apmeklējuma noteikti jāpārbauda, vai nav piesūkušās ērces. Izrādās, ka pasaulē ir sastopami aptuveni 45 000 ērču sugu, savukārt mūsu mazajā Latvijā ir konstatēts ap 700 ērču sugu.
Ērces ir parazīti, kas pārtiek no mugurkaulnieku asinīm. Zoologi tās iedala vienā klasē ar zirnekļiem un skorpioniem. Šie kukaiņi ir ne tikai asinssūcēji parazīti, bet arī ērču encefalīta vīrusa, Japānas encefalīta vīrusa, Laima slimības izraisītāja un citu patogēnu mikroorganismu pārnēsātājas.
Ērces ir ļoti sīki dzīvnieki, to garums parasti nepārsniedz vienu milimetru, tikai dažas sugas sasniedz piecus milimetrus. Galva ērcēm ir saplūdusi ar ķermeni. Tās priekšgalā ir mutes orgāni barības satveršanai vai sūkšanai, kukainim ir četri kāju pāri. Priekšējā ērces daļā jeb galvā atrodas orgāni, kas regulē sajūtu, kustību un barošanās funkcijas. Priekšgalā ir divi kāju pāri, kas tiek lietoti barības satveršanai vai sūkšanai. Pārējie četri kāju pāri ir ejkājas.
Ērces dzīvo sešus gadus, dzīves laikā izejot cauri trim attīstības stadijām: kūniņa, kāpurs, nobriedusi ērce. Ērču eksistencei un aktivitātei nepieciešami noteikti klimatiski apstākļi: relatīvajam gaisa mitrumam jāpārsniedz 92 procenti un gaisa temperatūrai jābūt augstākai par +7° C. Tādēļ dabiskie infekcijas perēkļi parasti nav sastopami apvidos, kas atrodas augstāk par 1300 m virs jūras līmeņa. Ērču populācijas blīvumu ietekmē laika apstākļi: mitrās vasarās un it īpaši pēc siltām ziemām ērču mēdz būt vairāk.
Ērces dzīvo augsnē, ūdenī, uz augiem un dzīvniekiem, pārtiek no trūdvielām, augu un dzīvnieku barības vai sūc sauszemes mugurkaulnieku, arī cilvēka, asinis. Sastopams arī jaukts barošanās veids. Daudzas sugas ir cilvēku un dzīvnieku parazīti un augu kaitēkļi.
Diemžēl ērču sistemātika pagaidām ir izstrādāta vāji, daudzas grupas vēl izpētītas nepilnīgi. Pie apakškārtas parasitiformes pieder ganībērces (Latvijā konstatētas sešas sugas). Tās ir lielākās sauszemes ērces (asinis piesūkusies mātīte var būt 10 mm gara). Visās aktīvās attīstības stadijās ganībērces ir asinssūcējas. Parastākā suga ir suņu ērce, kas piesūcas cilvēkam, mājlopiem, savvaļas zīdītājiem un putniem, kas perē vai barojas uz zemes. Ērču kāpuri parasti parazitē uz sīkākiem zīdītājiem un putniem, bet pieaugušas ērces – uz lielākiem dzīvniekiem un cilvēka. Nedaudz retāka ir taigas ērce, kas arī parazitē uz dažādiem dzīvniekiem. Šīs abas sugas ir galvenās ērču encefalīta – cilvēka nervu sistēmas smagas vīrusslimības – izplatītājas. Tās var arī izraisīt Laima slimību.
Pie otrās apakškārtas – trombidiformes – pieder tīklērces, kas uz augu lapām veido tīklojumu. Parastā tīklērce, ko kļūdaini sauc arī par sarkano zirnekli, ir izplatīts siltumnīcu kaitēklis. Augu kaitēkļi ir arī pangērces. Uz cilvēka parazitē cilvēka matu ērce, kas ierosina ādas slimību demodekozi (izkrīt mati). Šī ērce dzīvo matu maisiņu un tauku dziedzeru atverēs un atrodama arī veselā ādā. Mazinoties ādas aizsargspējai, ērce aktivizējas. Bieži vien tiek novēroti tikai sejas ādas bojājumi.
Pie trešās apakškārtas – sarcoptiformes – pieder gan parazītiskās ērces, gan augsnē un zemsegā dzīvojošās sugas, kā arī noliktavu kaitēkļi, ektoparazīti ir kašķērces. Cilvēka kašķērce izgrauž ādā ejas, kurās dēj olas un pēc tam uzturas kāpuri. Uz putnu ādas parazitē ādas ērces. Dažas sugas pāriet uz citiem mugurkaulniekiem. Cilvēkam šīs ērces dzīvo galvas matainajā daļā un izraisa sīkus, sarkanus, niezošus izsitumus. Cilvēks invadējas galvenokārt no mājdzīvniekiem – suņiem un kaķiem.
Bruņērces sastopamas augsnē, parasti līdz 20 cm dziļumā. Sevišķi daudz to ir meža augsnē, kā arī zemsegā, sūnās un ķērpjos. Bruņērces piedalās augsnes veidošanā.
Ērču aktivitātes periods parasti ilgst no marta līdz oktobrim Dienā šo kukaiņu maksimālā aktivitāte konstatēta no rīta un vakarā, minimālā – ap pusdienlaiku.
Izmantoti materiāli no internetenciklopēdijas Latvijas Daba un mājas lapas .
