Piecdesmitajos, sešdesmitajos gados Jelgavas 2. vidusskolā populārs bija fizikas skolotājs Žanis Ābelīte. Atceros, kā viņš ar zinātkāriem zēniem skolas pagalmā laida gaisā pašu gatavotas raķetes. Vecākajās klasēs populārs bijis arī «folklorizējies» pantiņš: «Es ar savu grābeklīti/Nosit Žani Ābelīti.» Skolotāja jaunākā kolēģe Valentīna Mankus, kas tagad pati ir cienījamā vecumā, atceras, ka pats Žanis Ābelīte, ieraugot šo pantiņu uzšņāptu uz zēnu tualetes sienas, neesot dusmojies. Vien labsirdīgi secinājis, ka pantiņam ir atskaņas. Ar to arī incidents izbeigts, kaut pantiņš pat akadēmiskajās aprindās (reiz to atcerējās Žaņa Ābelīša skolniece LLU profesore Baiba Rivža) zināms vēl šobaltdien.
Taču šoreiz jokus pie malas. Šonedēļ notikusī traģēdija brāļu valstī Igaunijā, Vīlandē, kad mācību stundas laikā skolnieks nošāva skolotāju, liek domāt par to, cik tomēr nedrošā vidē dzīvojam. Žēl skolotājas, kura bijusi augsti vērtēta savā profesijā. Taču žēl arī slepkavas – jaunieša, kuram pienākas bargs sods un no kura droši vien turpmākajā dzīvē cilvēki vairīsies. Skaidrs, ka pašvaldības policists, kāds dežurē pie skolas ieejas Jelgavas skolās, līdzīgas briesmas nenovērstu. Viņa kompetencē visbiežāk ir smēķēšanas apkarošana skolas teritorijā (tālāk ne). Taču no medijos publicētā atklājās, ka igauņu puisis savas slepkavnieciskās domas bija atklājis internetā sarunā pats ar sevi. Ne jau tik konkrēti, ka norādītu vietu, laiku, nozieguma upuri, bet tomēr rodas nojausma, ka nozieguma varēja nebūt. Bet kam kas bija jādara? Draugiem, vecākiem vai kādam mācītājam? Klusumā, ar kādu godina mirušos, vajadzētu padomāt, ko mēs cits par citu satraucošu zinām un kā to vērst uz labu. ◆
