Lai drēgnais un pelēcīgais laiks nekļūst par šķērsli jaukām vārdadienas svinībām šodienas gaviļniecēm Dacēm, Dārtām un Dorām! Mīļi sveicam un vēlam visu to labāko!
Lai drēgnais un pelēcīgais laiks nekļūst par šķērsli jaukām vārdadienas svinībām šodienas gaviļniecēm Dacēm, Dārtām un Dorām! Mīļi sveicam un vēlam visu to labāko!
“Uzskatu, ka esmu darbaholiķe. Ja ar kaut ko aizraujos, tad no sirds un visiem spēkiem. Manā pārziņā ir sabiedriskā ēdināšana sporta kompleksā “Zemgale”, tas ir, Ledus hallē, viesnīcā un boulinga centrā. Ar to nodarbojos jau trīs gadus – kopš halles atvēršanas. Mana pamatprofesija ir pedagogs, arī pēc būtības tāda esmu, desmit gadu strādāju ar bērniem. Taču dzīve iegrozījās tā, ka pievērsos tirdzniecībai, un, lai sekmīgi pildītu savus pienākumus, savulaik esmu mācījusies vadības menedžmentu un pārdošanas psiholoģiju. Pašreiz studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Pārtikas tehnoloģijas fakultātē viesnīcu un restorānu uzņēmējdarbību,” stāsta Dace Bērziņa.
Gaviļniece atzīst, ka strādāt un studēt ir ļoti grūti, taču viņa milzīgu morālu atbalstu gūst, pateicoties bērniem: “Meita Lelde mācās vidusskolā un nodarbojas ar meitenēm ko neraksturīgu – tiesā hokeja spēles –, savukārt dēls Artūrs jau kopš divarpus gadu vecuma trenējas hokejā. Vīrs reiz bija starptautiskās klases meistars autosportā, bet pašlaik hokeja treneris bērniem.”
Dacei vārdu izvēlējās mamma, bērnībā mīļi dēvējot par Dadzīti: “Šķiet, tieši no šā mīļvārdiņa veidojies mans spurainais raksturs. Ja kādam pieķeros, tad kā dadzis. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, bet, ja nepieciešams, varu būt arī despotiska. Runājot par savu vārdu, esmu to nedaudz papētījusi: tas cēlies no vārdiem Dora, Dārta, Doroteja un Latvijā pirmo reizi vēstures rakstos minēts 1307. gadā. Tulkojumā tas nozīmē “Dieva dāvana”. Un varbūt es patiešām kādam esmu Dieva dāvana?”
Dace Bērziņa atminas, ka bērnībā viņai savs vārds nav paticis, jo skolā esot bijušas trīs Daces, studiju laikos – piecas, un arī tagad kolektīvā ir trīs: “Sāku uzskatīt, ka Daču diena ir latviešu tautas nacionālie svētki! Atklāti sakot, tagad man savs vārds ļoti patīk. Ir interesanti satikt vārdamāsas un vērot, kā viņas sadzīvo ar savu vārdu un vai ir lepnas par to. Zinu, ka visas Daces ir personības.”
Arī Dacei gluži kā daudziem citiem cilvēkiem ir vaļasprieki. Viņas ģimene mantojusi zemi, kur gaviļniece ierīkojusi dārzu nevis Eiropas klasiskajā stilā, bet gan tā, lai būtu, kur priecēt acis: “Kolekcionēju dekoratīvos krūmus, rozes un neskaitāmas citas puķes.
Savulaik esmu rakstījusi dzeju, kuru recenzēja Dagnija Dreika – Matule. Un kas zina, būtu bijis man stingrāks raksturs un lielāka apņēmība, iespējams, tagad būtu dzejniece. Bet arī tas, ko daru pašlaik, zināmā mērā ir dzejiski, jo ēdiens, ko pasniedzu cilvēkiem, tāpat kā dzeja, ir mākslas darbs.”
Dace ilgi domāja atbildi uz jautājumu, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, pavisam noteikti atsakot: “Es gribu, lai cilvēki būtu saprasti. Allaž citiem cenšos palīdzēt, izprast, morāli atbalstīt. Būtiski ir būt saskaņā pašai ar sevi, jo viedokli mainu reti. Es cenšos būt pati! Cilvēkiem mani jāpieņem tādu, kāda esmu – emocionālu, citreiz spurainu.
