Aira Gurska, dzimusi Grīnberga. Pēc izcelsmes tērvetniece (rakstnieces Annas Brigaderes māsīca ir viņas vecmāmiņa), pēc laiku jukām – represētā, sibīriete, vēlāk veterinārā feldšere Ogres pusē. Vēl pēc tam – Breša zemniece Tīnūžos.
Aira Gurska, dzimusi Grīnberga. Pēc izcelsmes tērvetniece (rakstnieces Annas Brigaderes māsīca ir viņas vecmāmiņa), pēc laiku jukām – represētā, sibīriete, vēlāk veterinārā feldšere Ogres pusē. Vēl pēc tam – Breša zemniece Tīnūžos. Līdz atgriezās dzimtajā pusē un saimnieko savas mātes mājās, kuras iznācis vispirms zaudēt, pēc tam atgūt, lai atkal zaudētu, bet nu – izpērkt; par kurām vēl jāmaksā, bet kuras tomēr ir un paliek Airas dzimtie «Tukumieši».
Viņi, Sibīrijas rūdītie, ir sīksti cilvēki. Bērnībā likteņa sisti un mērcēti, viņi mūžu nodzīvo citādi: ar smaidu, kur cits vaimanātu un plēstu matus, ar nopietnību, kad citu muļķībai un nenovīdībai neredz beigu.
1993. gadā Tīnūžu pusē nodega deviņas sētas. Bija tāds laiks Latvijā, kad sarkanais gailis bieži vien ar liesmu mēlēm izkliedza pāridarījumu par kaut kādu tur «bresēnu» iemitināšanos uz citu tēvu tēvu zemes. Gursku saimniecībā nodega šķūnis. Uguns tika gandrīz līdz graudu kombainam, aprija kūts jumtu un apstājās pie sausās malkas grēdas. Aiz tās atradās dzīvojamā māja. Citiem pēc tāda trieciena varbūt būtu apstājusies visa dzīve. Bet Aira devās uz Tērveti, kur viens no dēliem jau saimniekoja atgūtajā viņas mātes īpašumā, bet otrs bija zemi par sertifikātiem iegādājies turpat netālu. Pēc tam bankrotēja dēla tirdzniecības firma (ko nelielais dārzeņu tirgotājs varēja iesākt pret «T-Market», «Rimi» un citiem lielveikaliem!), un Airas dzimtie lauki nonāca bankas īpašumā. Tagad viņa liek santīmu pie santīma, lai atmaksātu kredītu, ko paņēma, lai izpirktu savu vecāku zemi. Zināms, ka nauda no gaisa nekrīt. Kopš neatminamiem laikiem cilvēks varēja iztikt, ja saimniecībā bija govs, Airai arvien ir astoņas deviņas. Taču laiki vairs nav senie, ar pienu nopelnīt var vien tik, cik lopiem un pašu vēderam nepieciešams. Par peļņu labāk nedomāt, jāpriecājas, ka saimniecība nostādīta tiktāl, ka gads noslēdzies «pa nullēm». Un jāsamierinās, ka pat nedaudzie piena graši ienāk ar pusotra mēneša aizkavēšanos.
Būtu govs dzīva, tā smietos
Slaukumu Aira Gurska nodod «Zemgales pienam» un mēnešiem gaida samaksu, tostarp lasīdama «Lauku Avīzi», kur rakstīts, ka citviet pienu iepērk par 10, pat 12 santīmiem. «Zemgales piens» tikai decembrī pirmoreiz vairāku gadu laikā par kilogramu piena pielika pusi santīma. Visu laiku maksāti tikai astoņi, lai gan «Tukumiešos» slauc tikai augstākās šķiras pienu (ir dzesētājs – gadus 20 darbojies Somijā, nu 10 gadu kalpo Gurskiem).
Ja ir slaucamas govis, ir arī teļi. Kur likt gaļu? Lūk, jautājums. Par pamatīgu govi (536 kg svarā) saņēma 87 latus… Būtu tā govs dzīva, arī smietos. Tāpēc ragaiņu jaunā paaudze «Tukumiešos» ilgi netiek turēta, piena teļu stadijā to vienkārši pārvērš ikdienas azaidā.
Vislielākā zemnieku problēma ir saražoto pārdot. Vai nu runā par pienu, par gaļu vai graudiem. Vai nu, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, būs labāk? «Krievu laikos» par kilogramu 2. šķiras piena maksātas 28,8 kapeikas, par 1. šķiras – 35 kapeikas. Santīmi, kapeikas – kāda starpība? Labākās baltmaizes klaipiņš tod maksāja 22 kapeikas, bet arī par 12 tā bija garšīga. Tagad piens veikalā maksā dārgāk nekā pieminētajos laikos, par maizi vispār nerunājot. Bet iepērk pienu par astoņām nožēlojamām naudiņām, lai gan tauku saturs «Tukumiešu» pienam ir 4,39, bet olbaltuma – 3,16 procenti. Pārstrādātāji par atšķaidīšanu un fasēšanu sev patur trīs ceturtdaļas.
Mūžīgais «laika kavēklis»
Aira par to negaužas, viņa domā, ka labāk ir nedomāt: kamēr spēj, jāstrādā, jo ietekmēt tik un tā zemnieks neko nevar. Kā, piemēram, cilvēks lai ietekmē dzelzs gabalu? Bija sūknis un – salūza. Lauku sētā tas līdzvērtīgs dārgai robotu līnijai lielā rūpnīcā, bez tā darbs apstājas. Jauns maksā pusotra, divus simtus latu. Un nauda arī ir – «Zemgales pienā» – parāds jau par pusotru mēnesi, taču klāt netiek. Cik Aira zvanīja, cik naudas norunāja – nekā, viņai un viņai līdzīgiem zemniekiem ir lemts beztiesīgi avansēt pārstrādātājus, neko tur ne viens, ne simts zemnieku nespēj.
Tā ir lielākā sērga un mūžīgais laika kavēklis – domāt, kur lai rauj naudu kārtējiem tēriņiem. Kopumā summas zemnieka sētā apgrozās lielas, taču pastāvīgi jāknapinās, jādiedelē, jālūdzas. Kad esi izlūdzies, izrādās, tik un tā esi kārtējo reizi apkrāpts. Krāpj visi – pārstrādātāji, uzpircēji, kāvēji, bankas. Zemniekiem saka – var taču paši izvēlēties, kam pārdot saražoto! Bet ja Zemgalē ir tikai «Zemgales piens»? Nevedīs taču pienu paši uz Rīgu vai Limbažiem… Par gaļu vispār nav ko runāt, vienīgi uzpircējiem to var riskēt nodot. Aira riskēja – gadījās nesertificēts, blēdis, tāpēc zaudēta pienākošā subsīdija. Tomēr cits nekas neatliek, jāpakļaujas, jāpārdod laba manta par sīknaudu, jo ikdienā ir daudz dažādu vajadzību: par zemes novērtēšanu, ikmēneša procentu maksājumi bankā, par to pašu maizīti. Rau, jaunākais dēls bija uz līzinga paņēmis traktoru – vēl tolaik, kad par graudu tonnu maksāja 100 latu. Tagad graudu iepirkuma cenas kritušās divkārt, bet līzinga procenti palika tie paši.
Govīm, lai būtu labs piens, jādod sabalansēta barība, daudz minerālvielu. Bet nu jau atkal pieņemts attiecīgs likums, un veterinārās preces kļuvušas dārgākas.
Vislielākie izdevumi, protams, ir pavasarī. Jāapstrādā zeme, jāpērk sēkla. Nelielajiem zemniekiem vienkārši nav citu variantu, kā meklēt iespējas apvienoties. Airai Gurskai šai ziņā krietni paveicies: izveidota laba sadarbība ar SIA «Silāres» Augstkalnē un SIA «Dāmnieki» turpat Tērvetē. «Silārēs» kaltē «Tukumiešu» graudus, lētāk pārdod un kodina sēklu, savukārt «Dāmnieki» palīdz ar minerālmēsliem, kurus vairumā un tātad lētāk iepērk pavasarī, ļaujot zemniekiem norēķināties rudenī.
Par bankām runājot, kā var būt, ka vienas bankas dažādās filiālēs piedāvā pilnīgi atšķirīgus kreditēšanas nosacījumus? Pērn maijā Aira meklējusi iespēju tikt pie kredīta zemes izpirkšanai. Piedāvāja par 12 procentiem gadā. Kad zemniece jautāja, vai būs iespējams pārslēgt līgumu uz mazākiem procentiem (jau tolaik bija zināms, ka tiks atvērta īpaša kredītlīnija zemes pirkšanai ar 7 procentu likmi), viņai paskaidroja, ka nevarēšot vis. Tās pašas bankas cita rajona filiālē, pirmkārt, kredītu piešķīra ar 10 procentu likmi, turklāt solot to samazināt un – līdz četriem procentiem gadā. Pārāk liela atšķirība! Šā iemesla dēļ iznācis daudz laika, nervu un benzīna tērēt, lai gan loģiski būtu bijis, ja pār ūdeņiem nevajadzētu ūdeni meklēt.
Zemnieka dzīvi apgrūtina vēl viena nejēdzība. Nu jau pāris gadu, lai varētu saņemt akcīzes nodokļa atmaksu par dīzeļdegvielu, bankā jāiemaksā skaidra nauda par lielāku degvielas daudzumu. Taču, tā kā tik daudz brīvu līdzekļu zemniekiem parasti nav, viņi, sagrabinājuši nepieciešamos latus ikdienas vajadzībām, uzpildās, pretī saņemot uzpildes stacijas kases čekus. Tos nekur neņem pretī un starpību neatmaksā. Vieni vienīgi zaudējumi, ko rada senā patiesība: kam nauda ir, tās kļūst arvien vairāk, bet, ar mazumiņu kaujoties, arvien jāpaliek zaudētājos.
Parunāsim par Eiropu?
Parunāsim, piekrīt Aira. Un atkal piemetina, ka daudz par to nedomājot, jo tik un tā neko ietekmēt nevarot. Piemēram, viņa nav pārliecināta, vai, pārtikas cenām izlīdzinoties, respektīvi, kad arī Latvijā tās kļūs augstākas, palielināsies samaksa zemniekiem kaut vai par to pašu pienu. Sola, ka došot 12 un pat 17 santīmu par kilogramu. Nu varot jau būt. Bet cik tas būs proporcionāli vispārējam cenu kāpumam? Tas – pirmkārt. Otrkārt, viņa, lūk, vēl šobaltdien nezina, vai viņas piegādātais piens tiek, bet, ja tiek, tad – cik objektīvi uzskaitīts. Kad decembrī interesējusies Rīgā, «Zemgales piens» vēl nebija iesniedzis nekādus datus. Bet tas taču nozīmē arī paredzamo kvotu likteni. Atkal jāatduras pret atkarību no piena pārstrādātājiem un pret neziņu par nākotni. Lai gan viss Airas ganāmpulks ir pārraudzībā. Viņa ir nokārtojusi attiecīgo eksāmenu un regulāri sūta uz Jaunpili piena paraugus. Šajā ziņā kārtība ir perfekta, Aira labi zina, cik un kādas kvalitātes piena izslaukts, taču tik un tā viņa ir atkarīga no pārstrādātājiem. Tad nu iznāk, ka viņa stāv uz Eiropas Savienības sliekšņa, bet nezina, kas aiz tā sagaidāms.
Nē, Aira nevienu sliktu vārdu nesaka par pašreizējās valdības aktivitātēm. No vienas puses raugoties, esot pat gandarījums par to, ka dažādas jomas tiek mēģināts sakārtot. Taču viņa nav pārliecināta par to, ka ar daudzajām «tīrīšanām» un reformām kaut kas patiešām arī mainīsies uz labo pusi. Doma, ideja jau apsveicama – iztīrīt, sakārtot valsti. Tomēr pašreizējā situācija atgādinot to, kādu Latvijas lauki piedzīvoja pirms desmit, divpadsmit gadiem. Tad daudzi, ļoti daudzi cilvēki, vislabāko domu spārnoti, devās uz laukiem, tika pie zemes un…, izrādās, tā īsti nezināja, ko ar to iesākt. Vienkārši nemācēja saimniekot. Tagadējai valdībai, Airasprāt, klājas līdzīgi: nu ļoti jaušams ir pieredzes un zināšanu trūkums. Lai gan mērķi neapšaubāmi ir cēli, tie tiek īstenoti kaut kā pārāk šerpi un saraustīti.
Dievs, Daba. Darbs
Jau šodien neuztraucies, jau šodien nedusmojies.
Cieni vecākus cilvēkus, savus vecākus, savus skolotājus.
Pelni savu maizi godīgi.
Priecājies un saudz visu dzīvo apkārt.
Priecājies par to, kas tev ir.
Šīs Reiki mācības Airai esot pat tuvākas nekā Svētie Raksti. Viņa tās atceras un ievēro ciešāk par tēvreizi. Un vēl viņa ievēro dziedniekiem sacīto: neuzbāzies ar savām zināšanām un palīdzību. Neatsaki, ja tev lūdz palīdzību.
Reiz Aira aizbraukusi Līgo svētkos uz Alūksnes pusi. Visa ģimene sapulcējusies atvadīties no kāda tuvinieka, kas bija izrakstīts no slimnīcas, lai savās mājās pamestu šo rūpju ieleju. Viņam esot bijušas «samaukušās» zarnas. Aira piegāja klāt un, pati sev par izbrīnu, izārstēja nāvei nolemto. Kādreiz vēlāk viņa radiniekam apjautājusies, vai nebijis bail ļauties Airas rokām. Bet viņš pārliecinoši atteicis: «Tu taču esi veterināre!»
Kopš tās reizes Aira pārliecinājusies, ka tiešām spēj dziedēt citus cilvēkus. Daudziem radiem, pēc tam viņu draugiem un draugu draugiem viņa ir «uzlikusi rokas», palīdzējusi atgūt veselību, it īpaši plaušu slimniekiem.
Jau agrā jaunībā Aira jutusi, ka nejūtas vienlīdz labi jebkurā vietā: reizēm apsēdusies – spiež, neērti… Vēlāk darba gaitās vienmēr padevies dziedēt dažādas lopu kaites, īpaši brūces. Citi sacīja, ka viņai viegla roka. Laikam jau tas esot mantots. No kā gan?
Atcerieties? Aira ir zariņš arī no Annas Brigaderes ciltskoka. Savukārt rakstnieces vecmāmuļa esot bijusi apkārtnē izslavēta dziedniece un riebēja. Tas aprakstīts romānā «Dievs. Daba. Darbs». Lai mainās laiki, valdības un politiskās iekārtas, kaut kas tomēr pasaulē ir mūžīgs: daba, kaut kas dievišķs un daudz, daudz darba. Patiesībā tik daudz, ka tas piepilda ne vien ikdienu, bet arī domas, tāpēc pārējam atliek maz laika.
