Pārlielupē, nogriežoties no Garozas ielas uz lokomotīvju depo pusi, nonākam Prohorova ielā.
Pārlielupē, nogriežoties no Garozas ielas uz lokomotīvju depo pusi, nonākam Prohorova ielā. Tā ved paralēli dzelzceļam Lielupes virzienā. Ikdienā tur brauc ne mazums automašīnu, taču diezgan droši varu apgalvot, ka daudzi jelgavnieki nezina, ka šī iela nosaukta par godu dzelzceļa lokomotīves mašīnistam Aleksejam Prohorovam.
1966. gada 2. martā līnijā Jelgava – Krustpils vilciens ar 56 degvielas cisternām, caurbraucot Daugavas stacijai (Jēkabpils rajonā pie Zeļķu tilta pār Daugavu), sliežu pārmiju tālvadības darbināšanas ierīču nepareiza pieslēguma dēļ tika novirzīts strupceļā un cieta smagu katastrofu. Bojā gāja Jelgavas Lokomotīvju depo mašīnists A.Prohorovs, smagi tika ievainots mašīnista palīgs Ivans Razguļajevs. Atsitoties pret zemes valni, tika pilnīgi sadauzīta tvaika lokomotīve un divas degvielas cisternas.
Arī tolaik tāpat kā šodien sliežu maģistrāle, kas ved uz Ventspils ostu, kravu plūsmas ziņā bija visnoslogotākā Baltijā. Tādēļ tehniskais aprīkojums tur tika ieviests pakāpi augstāks, modernāks nekā pārējās dzelzceļa līnijās. 1966. gadā tur jau bija ierīkota sliežu pārmiju centrālās vadības sistēma. Tai darbojoties, sliežu pārmijnieki (šīs profesijas dzelzceļnieki ir vainoti ne vienā vien agrāko gadu dzelzceļa katastrofā) vairs nebija vajadzīgi. Veselu pārmijnieku maiņu aizvietoja viens elektromontieris, kura atbildībā nodotās releju iekārtas atradās turpat stacijas ēkā.
1966. gada 2. marta vakarā Daugavas stacijā sarežģījumi sākās ar to, ka dežurantam uz pārmiju pārslēgšanas pults sāka mirgot – pazuda un atkal parādījās – 3. pārmiju kontroles signāls. Pulksten 18.44 dežurants par to informēja distances dispečeru Jelgavā un izsauca elektromontieri, kas dzīvoja dzelzceļa vagonā turpat pie stacijas. No Krustpils puses tuvojās vilciens ar piepildītām degvielas cisternām. Distances dispečers nolēma, ka šādā gadījumā nevar dot zaļo, bet gan dzelteno ceļu – uzaicinošo signālu, kas atļauj vilcienam lēni iebraukt stacijā. Pēkšņi pults rādījumi atkal stabilizējās, un vilciens bez sarežģījumiem tika izlaists cauri. Pēc brīža tomēr kontrollampiņu mirgošana atsākās. Elektromontieris, kas nesen aktīvi bija piedalījies automātisko pārmiju pārslēdzēju uzstādīšanā un turklāt vēl neklātienē mācījās dzelzceļa inženieru institūtā, ķērās pie defekta novēršanas. Tikmēr pavasara vakara krēslā no rietumiem Daugavas stacijai tuvojās nākamais naftas cisternu vilciens, ko vadīja mašīnists A.Prohorovs un palīgs I.Razguļajevs. Laiks kļuva vēsāks, un Sēlpilī, gaidot brīvu ceļu, abi vīri uzvilka biezos dzelzceļnieku pusmēteļus. Grūti pateikt, ko tobrīd 18 kilometru tālāk Daugavas stacijā domāja elektromontieris neklātienes students. Iespējams, ka viņam šajā dzīves posmā bija ģimenes problēmas un savā vagoniņa pie stacijas bija kopā ar kādu sievieti, kas nebija viņa sieva. Katrā ziņā vajadzīgo bijību pret uzticēto aparatūru elektromontieris neizrādīja. Pārkāpjot reglamentu – neierakstot ne vārda stacijas žurnālā par remontdarbu sākšanu –, elektromontieris atvienoja vadus, kas iet uz dežuranta pulti. Samainot kontaktus, uz pults viss likās kārtībā: nospiežot trešo pārmiju slēdzi, indikatora signāls likās stabils. Kā pēc šīs kontaktu samainīšanas pārmiju pārslēgums izskatījās dabā – uz sliedēm –, liktenīgi ne elektromontieris, ne dežurants pārbaudīt negāja. Abi akli noticēja pareizi degošajām lampiņām, kas norādīja, ka no Sēlpils nākošā vilciena maršruts pa galveno ceļu aiziet uz Krustpili, kaut reāli to pārmijas ievirzīja strupceļā.
Atkāpjoties no pirmskatastrofas situācijas izklāsta, var piebilst, ka minētās pults indikatora mirgošanas iemeslu dzelzceļa ekspertiem neizdevās noskaidrot arī pēc katastrofas. Šis defekts izzuda pats no sevis. Iespējams, gluži vienkārši trešajās pārmijās bija trāpījusies kāda akmens šķemba, kas uz brīdi neļāva elektriskajiem kontaktiem cieši sabīdīties, saslēgties, taču vēlāk, vilcienam pārbraucot, šķemba vibrējot nokrita zemē.
Krēsloja. Pulksten 19.25 (divas minūtes pirms katastrofas) Daugavas stacijas dežurants izgāja sagaidīt, pēc viņa pārliecības, caurbraucošo, no Jelgavas nākošo vilcienu.
“Mani izglāba tas, ka, atbilstoši drošības noteikumiem pietuvojoties stacijai, A.Prohorovs lika ieslēgt lokomotīves lielo prožektoru,” pēc 22 gadiem, atceroties katastrofu, stāstīja laimes krekliņā dzimušais toreizējais mašīnista palīgs I.Razguļajevs, “prožektora gaismā ieraudzījām dežurantu, kas dublēja zaļo gaismas signālu, un pārmijas, no kurām sliedes aizveda strupceļā. Vilciena ātrums bija 70 kilometru stundā. Kā vēlāk tika precizēts izmeklēšanā, mūsu rīcībā tajā momentā bija atlikušas sešas septiņas sekundes. Aleksejs ieslēdza bremzes un padeva pilnu tvaiku atpakaļgaitai. Vilciena ātrums samazinājās līdz 40 kilometriem stundā, taču apstādināt to līdz strupceļa gala barjerai vairs nebija iespējams. Noslēdzu degvielas piegādi kurtuvē (pretējā gadījumā desmit tonnu mazuta, kas atradās lokomotīves tenderī, nākamajā mirklī jau varēja aizdegties). Tad Aleksejs teica: “Vaņa, lecam!” Tie ir vārdi, par kuriem būšu viņam mūžam pateicīgs, jo bez šīs pavēles, pamudinājuma droši vien būtu palicis lokomotīvē un turpat arī gājis bojā. Cik spēju vēl pēdējā brīdī aptvert, mēs lēcām. Es no uzbēruma lejā, kur Aleksejs – vairs neredzēju. Tālāko neatceros. Pamodos pēc vairākām dienām slimnīcā Rīgā.”
Pēc katastrofas A.Prohorova līķi atrada saspiestu pie labās puses durvīm, blakus mašīnista palīga darba vietai. Iespējams, arī viņš bija centies lēkt tūlīt aiz palīga, taču nepaspēja. Vēlāk A.Prohorova darbabiedri bija minējuši, ka kreisās puses durvis šai lokomotīvei nedarbojās.
Tolaik Padomju Savienības pirmais laikraksts “Pravda” heroiski rakstīja, ka mašīnists ar palīgu kavējās pamest strupceļā ejošo lokomotīvi, jo līdz pēdējam centās glābt vilcienu ar tautsaimnieciski svarīgo kravu.
I.Razguļajevs piebilda: “Kad Aleksejs man lika lēkt, mēs neko vairāk trieciena mazināšanai izdarīt nevarējām. Tas bija liktenis. Man laimējās. Aleksejam – ne. Nekādas citas vērtīgās kravas jau mums toreiz nebija – vienīgi 56 tukšas degvielas cisternas. Manuprāt, plašākā nozīmē katastrofas cēlonis bija tas, ka PSRS tolaik par katru cenu ekonomiskajā attīstībā gribēja noķert ASV. Amerikāņiem jau bija ieviesta dzelzceļa pārmiju centralizētās vadības sistēma. Tādēļ pie mums tas tika darīts sasteigti, nepietiekami sagatavojot dzelzceļniekus.”
A.Prohorovs apbedīts Baložu kapos. Viņa ģimene – sieva Ņina, kas četrdesmit gadu nostrādājusi uz dzelzceļa, bērni un mazbērni – dzīvo Jelgavā.
