Cilvēku domāšanas un uzvedības izzinātāji teic, ka bērni mēdz projicēt pieaugušo attiecības.
Cilvēku domāšanas un uzvedības izzinātāji teic, ka bērni mēdz projicēt pieaugušo attiecības. Savā ģimenē meksikāņu seriālos redzētais, protams, ikdienā tiek pielietots, pamatojoties uz mazā cilvēka pasaules redzējumu. Bez aizliegumiem. Pielāgots viņa videi un apstākļiem. Savstarpējās attiecībās šķietami ikdienišķās uzrunas, attiecības bērna interpretācijā iegūst jaunu skanējumu. No sirds patiesu un neviltotu, ļaujot mums, pieaugušajiem, izjust nostaļģiju pēc laika, kas ļauj tādiem būt.
Kādu dienu savu četrgadīgo Anniņu atstājām paciemoties pie krustmātes Zentas. Ciemošanās, kā jau tas mēdz būt, bija saistīta arī ar mammas un tēta teātra apmeklējumu, kā saka, tika apvienots patīkamais ar lietderīgo.
Tajā vakarā pie krustmātes Zentas, izrādās, bija viesu diena, un Anniņa tika pie jauna rotaļu biedra – Mārtiņa. Būdami vienaudži, bērni ātri atrada kopīgu valodu. Nekādu domstarpību un interešu konflikta. Visu vakaru abi čubinājās pa mājas otro stāvu, izspēlējot dažādas dzīves ainiņas. Mārtiņš, kā jau vīrieša cilvēkam pieklājas, ieņēma ģimenes galvas lomu. Anniņai itin labi piederējās pavarda sargātājas misija. Ik pa brīdim no augšstāva bija dzirdami sarunu fragmenti, kas allaž noslēdzās ar vienu un to pašu uzrunu: “Ko tev, lūdzu, pasniegt, mīļais?” “Man, lūdzu, saldējumu, mīļā!”
“Nu pilnīga saskaņa,” par iegūto atelpu no daudzajiem “kāpēc” priecājās pieaugušie.
Pa kāpnēm kāds steidzās lejā. Anneles balss bija satraukuma pilna. Likās, ka viņa tuvu cilvēku pavada tālā ceļā.
“Uz kurieni tu ej, mīļais!”
“Es eju kakāt, mīļā,” tikpat mīloši, neviltoti un izjusti atskanēja atbilde.
