Viņš aizdedza sveci un izdzēsa zvaigzni, Viņš izdzēra vīnu un iedvesa cerību, Viņš norāva puķi un sniedza man sapni, Kas ir šis viņš?
Viņš aizdedza sveci un izdzēsa zvaigzni,
Viņš izdzēra vīnu un iedvesa cerību,
Viņš norāva puķi un sniedza man sapni,
Kas ir šis viņš?
Artūram Vasiļjevam ne pārāk patīk savs uzvārds, un viņš to grib mainīt uz Mucenieks. Bet principā tas neesot būtiski. Vēl šad tad viņam uznāk vēlēšanās būt par sievieti. Tad Artūrs pārtaptu par Katrīnu un tērpus mainītu katru dienu un dienā vairākas reizes. Viņu fascinējot sieviešu pasaule… Visnotaļ aktīvi viņš darbojas Ādolfa Alunāna teātrī. Braukā ar smilšu krāsas moskviču. Raksta dzejas, stāstiņus un ir aizsācis savu autobiogrāfiju. Un vēl viņš grib uzņemt filmas. Ir jau pat daži uzmetumiņi filmu scenārijiem. Viņam pieder teiciens «Mana dzīve ir skaistākā filma, ko jebkad esmu filmējis».
Es piedzimu saules aptumšotā pasaulē. Bija daudz pēdu – smagu, skaistu, neizdzēšamu, tādu pēdu, kādas atstāj tikai cilvēki. Daba bija pārveidota, civilizēta, bet ne pakļauta. Ziedēja puķes ar rūgteni saldu smaržu – pienenes. Turpat blakus vēlās melni dūmi no braucošas lokomotīves. Maijs. Vasaras sākums.
Un ja kāds viņam prasa «Kas tu esi?» viņš atbild: «Es nezinu, kas es esmu, bet zinu, ka esmu, un ar to man pietiek».
Esmu klasiķis, patīk viss nemainīgais – daba, arhitektūra, klasiskā mūzika. Sevi uzskatu par pagātnes izrakteni, jo man nepatīk mūsdienas, man patīk tie laiki – cilvēki ar gariem matiem, bruņinieki, ceļotāji, mākslinieki un citi. Mūsdienās vienīgais, kas interesē, ir visa otrā puse, mistika mīti, kulti, neizskaidrojamais, neizprotamais. Īsumā sevi dēvēju par visa otras puses meklētāju.
Citreiz mēs dzērām vīnu. Viņš teica, ka vīns viņam asociējoties ar skumjām un sāpēm.
Visvairāk par visu
Negribu nevienu
Sāpināt
Tāpēc nemīlat
Mani lai jums
Nav jācieš
Ik pa brīdim viņam ir vēlēšanās improvizēt savu nāvi, tā uzzinot ko līdzcilvēki par viņu domā. Ar mašīnu milzīgā ātrumā nesties pa tramplīnu augstu virs jūras, līdz tramplīns beidzas un mašīna krītot uzsprāgst. Milzīgs sprādziens, degoša metāla skaņa, kas lēnām pārtop viļņos. Nāve ir neizbēgama. Ar katru dienu, minūti, sekundi mēs tuvojamies savam pēdējam kliedzienam.
Laiks iet,
Katra sekunde
Atstāj arvien
Dziļākas pēdas
Manā sirdī
Dienas un gadi
Sagrauž mūs
Un mūsu sirdis
Laiks iznīcina mūs…
Neskatoties uz to, ka mēs ne uz ko neskatāmies, protams, jāņem vērā tas, ka nekas nav ņemts vērā, no tā izriet sekojošais: jums taču ir jāsaprot, ka šī kāršu spēle ir likta uz spēles.
Viņš vienkārši dzīvo, dara to, kas patīk, bet vienmēr tikai tiktāl, cik to atļauj viņa sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir galējā un vienīgā robeža, ko nedrīkst pārkāpt.
Tu iesi tālu –
Cik tālu, tu nezini,
Kāds tevi vadīs,
Kāds, ko tu nezini,
Tavs ceļš vedīs tur,
Kur tu iesi,
Un varbūt tu mirsi,
Bet atkal celsies
Un iesi tālu –
Kur, to tu nezini,
Cik tālu, tu nezini.
Taču Būtībā tāpat viss aiziet nebūtībā.
Būtībā jau tas nav būtiski.
Par Nelaimi un Laimi
Saule jau bija norietējusi, un mežā iestājās nakts. Viss vēl bija kluss un mierīgs, bet laiks sāka apmākties. Zvaigznes ienira dziļi debesīs, un blāvo mēness gaismu laiku pa laikam aizsedza tumši mākoņi. Vējš sāka pūst arvien stiprāk, un tālumā bija dzirdami pirmie pērkona dārdi. Tuvojās negaiss. Drīz vien sāka līt. Mežā atradās pamesti kapi, un ik pa brīdim uzplaiksnīja zibens, apgaismodams vientuļos krustus. Kailie koki atgādināja kaulainus pirkstus, kas it kā sniegtos ārā no kapiem.
Šajā drūmajā mežā sēdēja kāds cilvēks. Viņš mierīgi sēdēja pie ugunskura un vēroja dabas parādības. Šis cilvēks izkatījās mežonīgs, jo bija noaudzis, bet viņam bija skaidras, zilas acis un laba sirds. Viņš bija tērpies melnās drēbēs, un viss, kas tam piederēja, bija ceļasoma un spieķis. Tas bija kāds vientuļš ceļinieks, kas nācis pasaulē, lai palīdzētu cilvēkiem, bet cilvēki no viņa izvairījās.
Pērkona dārdi kļuva tik spēcīgi, ka likās, tie sagraus apkārtējos kalnus. Netālu reizēm iegaudojās vilki, meklēdami sev barību. Nakts bija šausmīga un atbaidoša. Bet vientuļais ne no kā nebaidījās. Kāds vilks iemaldījās mežā un pienāca viņam klāt. Viņi apmainījās skatieniem, tad vientulis pabaroja vilku un noglaudīja to. Vilks apgūlās viņam pie kājām un aizmiga. Vientulis vēl kādu brīdi raudzījās uz vilku, bet drīz vien miegs arī viņam aizvēra acis.
Maigi saules stari pamodināja vientuļo ceļinieku. Drūmā nakts šķita kā sapnis, jo rīts bija neparasti mierīgs un silts. Vilks jau bija aizgājis, un arī vientulis devās ceļā. Viņš lēni virzījās uz priekšu, atbalstīdamies uz spieķa, jo vecums vairs neļāva brīvi kustēties. Ceļinieks bija daudz (no)staigājis, bet vēl nebija saticis nevienu cilvēku, kurš gribētu ar viņu aprunāties. Viņš redzēja, ka pasaule ir ļauna un cilvēki katrs domā tikai par sevi. Bet viņš nenosodīja cilvēkus, jo zināja, ka tie agri vai vēlu viņu sapratīs.
Viņš iegāja kādā nelielā ciematā. Bet arī tur viņam neveicās. Cilvēki it kā neievēroja ceļinieku un gāja tam garām , pat nepaskatījušies uz viņu. Vientulim arī nepasniedza maizi un ūdeni, kad tas,nometies uz ceļiem, raudot lūdza. Viņš piecēlās un, klusi slaucīdams asaru pērles, devās tālāk.
Ceļš veda pāri nelielam pakalnam. Tad viņš apsēdās uz kāda akmens ceļa maļā un domāja:- Kāpēc gan cilvēki no manis izvairās? Viņa vārds bija Laime, bet varbūt cilvēki no viņa bēga tāpēc, ka tam kaklā bija pakārts talismans – Nelaime? Taču cilvēki neapzinājās, ka arī tiem kaklā ir pakārts tāds talismans.
P.S. Viss slīpajā šriftā rakstītais teksts pieder Artūram.
