It visur pasaulē mums Nāve līdzi dodas, Un, tā kā mēs ar mirrēm svaidījusies, tā, Par tevi, Cilvēce, bez gala saviļņota, Jauc savu ironiju tavā neprātā.
It visur pasaulē mums Nāve līdzi dodas,
Un, tā kā mēs ar mirrēm svaidījusies, tā,
Par tevi, Cilvēce, bez gala saviļņota,
Jauc savu ironiju tavā neprātā.
(Šarls Bodlērs, «Nāves deja»)
Nāve, kā kaut kas izmisīgs, tumšs, kā beigas vai mokas – šai domai nepiekrītu. Reiz es paaicināju savu nāvi parunāties un sadraudzējos ar to. Nudien, esmu viņu iemīlējis.
Visvairāk par nāvi runā dzīvie, jo nekas nav tik kluss kā mirušais. Kapos mēs dodamies apciemot mirušos – ne viņu dvēseles, bet pīšļus. Vai tiešām tie mums šķiet dārgāki par aizgājušā dvēseli? Nē. Mums gribas apmierināt savas jūtas, pakavēties atmiņās. Bet, domājot par nāvi, domājam par sevi un aizdomājamies par dzīvi. Patiesībā virs kapu ieejas vajadzētu rakstīt nevis «Dusi saldi!», bet gan «Mēs bijām tie, kas esat jūs; kas esam mēs, jūs būsiet». Kāds gudrais reiz pateicis pašsaprotamo: «Mors certa, hora incerta» (Nāve zināma, tās stunda nezināma – lat.).
Domas par pašu nāvi tevi nekad nenovedīs pie pašnāvības vēlmes. Kad es iemīlēju savu nāvi, sapratu, ka tieši tā man dāvā dzīvības sparu. Atdzimt kā Fēniksam – nevis mainot dzīves apstākļus, bet mainoties sevī. Visklusākajā pamirumā var dzimt visskaistākais un dzīvākais. Nekas nav mūžīgs, bet nekas nepazūd pavisam. Nāves ironiķis Edgars Po ir apgalvojis: «It nekas nav maziņš.» Bet psihologs Ērihs Fromms: «Galvenais cilvēka dzīves uzdevums – iedot dzīvību pašam sev, kļūt tam, kas viņš ir potenciāli. Pats galvenais viņa centienu auglis – viņa paša personība.» Domāju, Platons, sacīdams, ka, patiesi nodarbojoties ar filosofiju, cilvēks nodarbojas ar nāvi, gribēja pateikt – nāve dzīvei piešķir jēgu.
Jau piedzimstot ir skaidrs, ka tas noticis vienreiz. Vēl var piedzimt vai pārdzimt garīgi. Bet šai pasaulē vienīgais, kas vēl atliek vienreiz, ir nomirt. Reizēm šķiet, ka mazi bērni ar nāvi ir tuvākos draugos nekā vecāki cilvēki. Bet nāve ir kopā ar mums visu dzīvi. Tā mūs vēro un mīl. Kad iemīlēju viņu, jutu, ka kļūstu stiprāks.
Jau piedzimstot esam nolemti nāvei. Ar katru dienu un mirkli tuvojas tā stunda, kuru nezinām. Visi tam nolemti. Mūsu dzīve ir lēns un skaists saulriets, kur, saules stariem lūstot, dzimst viskrāšņākās krāsu un gaismu kombinācijas, kas mākoņos rada neatkārtojamas gleznas. Tikai pēc tam iestājas tumsa. Un no mums ir atkarīgs, kā mēs sevi piepildīsim, cik daudz skaistuma uzsūksim līdz tumsai. Jo vairāk, jo labāk! Kaut arī tas nebūs tik vienkārši.
Un tikai tad:
«Drīz durvis pavērs Eņģelis ar dziesmu
Un modinās – viņš to tik jauki prot –
Šos spoguļus un nomirušās liesmas.»
(Š. Bodlērs)
