Mazliet pieklusušas runas par to, vai vajag un cik daudz būtu nepieciešams tērēt, lai sagatavotos septembrī paredzētajam referendumam par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet no tā ir atkarīga visas tautas, mūsu bērnu nākotne.
Mazliet pieklusušas runas par to, vai vajag un cik daudz būtu nepieciešams tērēt, lai sagatavotos septembrī paredzētajam referendumam par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet no tā ir atkarīga visas tautas, mūsu bērnu nākotne.
Protams, sabiedrība savu attieksmi var paust, arī no valsts kases neiztērējot ne santīmu. Taču tad tas būs nevis uz zināšanām, bet gan uz emocijām un paviršiem priekšstatiem balstīts balsojums. Savukārt zināšanas var uzkrāt, ja ir pietiekami daudz objektīvas informācijas, kas savukārt maksā naudu.
Patlaban dažādos ES Informācijas centra (ESIC) bukletos un biļetenos ir pieejama pietiekami objektīva informācija. Vēl ESIC skrupulozi vāc un apkopo Latvijas presē publicētos viedokļus par ES. Publikācijas pauž dažādu sabiedrības slāņu un tautsaimniecības nozaru speciālistu viedokļus, kas nereti ir visai asi un kritiski. Savukārt oficiālo valsts amatpersonu atziņas daudzos gadījumos ir amorfi deklaratīvas un tātad nepārliecinošas. Diemžēl apkopotā veidā šie nereti diametrāli pretējie viedokļi tā arī neierauga dienas gaismu, lai būtu iespējams salīdzināt dažādus argumentus «par» un «pret» Latvijas iestāšanos ES. «Ziņas» mēģina šo robu aizpildīt, ielūkojoties Latvijas preses beidzamā laika publikācijās, kas galvenokārt attiecas uz iespējamām pārmaiņām valsts ekonomikā.
***
Gada nogalē kokrūpnieku asociācijas «Latvijas koks» izpilddirektors Andris Plezers «Dienā» pauda pārliecību, ka pēc iestāšanās ES Latvijas iedzīvotājiem un pirmām kārtām uzņēmējiem būs «.. iespējams brīvi šķērsot robežu. Tas ir īpaši svarīgi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo nebūs ilgi jāgaida lielās rindās uz robežām. Bieži vien nav iespējams laikus piegādāt preci tikai tāpēc, ka vairākas dienas jānostāv uz robežas.»
Jāpiekrīt, tas uzņēmējiem ir ļoti svarīgi. Varēs ātrāk «apgrozīt» kravas, mazināsies neražīgie izdevumi. Taču vienlaikus ar iestāšanos ES jārēķinās arī ar to, ka kravas automašīnu nodeva par ceļu lietošanu varētu palielināties vairāk nekā trīs reizes – līdz aptuveni 500 latiem. Par to brīdina laikraksts «Dienas Bizness». Turklāt «Tukuma Ziņas» izsaka bažas par to, ka mūsu valstī «ir 97% mazo uzņēmumu, kuru pastāvēšana pēc iestāšanās Eiropas Savienībā būšot apdraudēta, jo aiz robežām jau gaidot lielās transnacionālās korporācijas».
Optimismu par to, ka, «kļūstot par ES dalībvalsti un Latvijai pievienojoties eiro zonai, pazudīs valūtu maiņas riski», pauž «Dienas» korespondente Aiga Pelāne. Protams, nevar noliegt, ka pēc iestāšanās ES un īpaši pēc eiro ieviešanas katram būs vieglāk ceļot pa ES dalībvalstīm, bet tas arī viss, jo neviens taču, piemēram, tagad nebrauc no Vācijas uz Spāniju, lai tur izdevīgāk iepirktos.
***
Dažādu līmeņu politiķi un analītiķi uzskata, ka, iestājoties ES, palielināsies jauno dalībvalstu konkurētspēja. ES konkurences spiediens, kas ir atklāts un kontrolēti definēts, neesot galvenais drauds Latvijas uzņēmējdarbības attīstībai. Šādus draudus radot pašmāju ar politiku cieši saistītā darījumu kārtošana, kurā spēlētāji slēpjas aiz slepeniem banku kontiem, bet spēles noteikumi nav skaidri saprotami. ES piekritēji uzskata, ka, kļūstot par lielas ekonomikas telpas daļu, Latvijas uzņēmumi būs spiesti kļūt arvien konkurētspējīgāki, mainot uzņēmējdarbības vadības stilu, ētiku un darbības metodes. Jaunajām dalībvalstīm būšot neierobežota pieeja pasaules lielākajam kopējam tirgum, kurā drīz vien būs 500 miljonu patērētāju. Uzlabošoties eksporta un investīciju izredzes. Latvijas ražotājiem pēc iestāšanās ES izzudīšot kvotas un muitas tarifi. Straujais investīciju pieplūdums valsts darījumu vidē nostiprināšot rietumu biznesa kultūru un lielā mērā izskaudīšot pašlaik izplatīto necivilizēto lietu «sakārtošanas» principu. Ārvalstu investīciju ieplūšana Latvijā būšot mūsu valsts drošības papildu garants un ļaušot ieviest jaunas tehnoloģijas, radīšot jaunas darbavietas, palielināšot nodokļu iemaksas valsts budžetā, tādējādi ieguvēja būšot valsts kopumā. Šo pārliecību eirooptimisti pamato ar to, ka pēc iestāšanās ES te varētu sākt darbu rietumu investīciju un pensiju fondi, jo rietumnieki Latvijā varēšot investēt ar tādu pašu pārliecību kā savā valstī. Tādēļ celšoties iedzīvotāju pirktspēja, kas savukārt piesaistīšot jaunus investorus, tā apgalvo Latvijas Attīstības aģentūras ģenerāldirektors Māris Ēlerts.
Savukārt visiem zināmais Ivars Godmanis «Lauku Avīzē» paudis: «Ja mācēsim izmantot tās iespējas, ko mums dos ES, tad tas Latvijai būtībā būs Māršala plāns. ES finansējums mums dos iespēju atjaunot divas reizes vairāk lauku ceļu, attīstīt uzņēmējdarbības vidi, radīt jaunas darba vietas.» Nav pamata apšaubīt šādas vīzijas, taču, pasakot «A», būtu jāseko arī «B», un attiecībā uz lauku ceļiem tik rožaini diezin vai tomēr būs, jo mums un ES ir dažādi definēts, kas tad ir «lauku ceļi». Pēc ES standartiem, mums jau patlaban to ir pāris reižu biezāks tīkls, nekā atbilst ES «normatīviem». Tas nozīmē, ka daļa lauku ceļu tiešām varētu tikt atjaunota, taču lielākā daļa tā arī paliks uz ilgiem laikiem bezcerīgi izdangāti, jo «citur pasaulē» tie tiek būvēti un uzturēti par pašvaldību un (vēl vairāk) privātajiem līdzekļiem, bet mūsu lauku apvidos tas ir un vēl ilgi būs absurdi.
***
Par makroekonomiku ES atbalstītāji runā pārsvarā implikatīvā tonī, tas ir, nosacījuma formā: «Ja nebūs tā, būs šitā.» Piemēram, ja Latvija neiestāšoties ES, samazināšoties ārvalstu tiešo investīciju plūsma, kas ir mums ārkārtīgi nepieciešamas negatīvās preču ārējās tirdzniecības bilances segšanai – valsts vēl nav uzkrājusi pietiekamu iekšējo privāto kapitālu. Tādējādi varētu tikt apdraudēta tautsaimniecības attīstība.
Ja nebūsim ES, palielināšoties aizdevumu procenti bankās, kravu plūsmas no rietumiem uz austrumiem un pretējā virzienā apiešot Latviju, pietrūkšot līdzekļu ceļiem un novadu attīstībai.
Tiesa, ES atbalstītāji pieļauj arī zaudējumus (tie piederot aksiomai, ka tiesību paplašināšana uzliekot arī papildu pienākumus), taču dalībvalstij zaudējumus, ko radīšot ES piekoptā tautsaimniecības regulācija (mums saprotamākā valodā – birokrātija), kompensēšot ieguvumi, ko globālā mērogā tirgus nodrošināšanā iegūšot spēcīga valstu ekonomiskā savienība un ko iegūt nebūtu pa spēkam mazai, tikko attīstību sākušai valstij. Vienprātīgi skan atziņa: «Ar saviem spēkiem un līdzekļiem vien mēs attīstītās valstis panākt vairs nevaram ne ražošanas modernizācijas, ne produktu kvalitātes ziņā. Vienotā ekonomiskā telpā tomēr ir cerības vājākajiem atsperties.» Tā saka Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks laikrakstā «Latvijas Vēstnesis». Viņa domu papildina un punktu pieliek Edvīns Inkēns: «Ja nobalsosim pret ES, būs skumjas un nožēla, kad pamanīsim, ka kaimiņvalstis, kas iestājušās ES, sāks attīstīties labāk. Būsim nobalsojuši pret savu attīstību.»
Tipiska latviešu pieeja: varētu jau pieciest to, ka pašiem klājas slikti, taču nevar samierināties, ja kaimiņam iet labāk!
***
Savukārt tā dēvētie eiropesimisti nebūt nav pārliecināti par to, ka iestāšanās ES pielīdzināma goda vārtiem kāzās, pa kuriem ieejot, simboliski tiek savienotas dažādas «pusītes», izveidojot vienotu ģimeni. Viņi uzskata, ka, iestājoties ES, cenas un nodokļi Latvijā neizbēgami palielināsies, bet algas un pensijas vēl ilgi atpaliks pat no pieticīgāko Eiropas valstu standartiem. Savukārt ES atbalstītāju bieži minēto piemēru par Īrijas straujo attīstību pragmatiskāk domājošie ekonomisti (konkrēti Uldis Osis) paskaidro šādi: «Eirooptimisti noklusē, ka patiesībā Īrijas ekonomiskā attīstība sākās pēc tās pašas vērienīgajām reformām jau pagājušā gadsimta 50. – 60. gados, bet iestāšanās ES devusi papildu stimulu jau tā dinamiskajai Īrijas attīstībai, kas noritētu arī bez dalības ES.»
Nav jau arī gluži tā, ka Latvijas jaunā paaudze visnotaļ un masveidā būtu apriori «par» iestāšanos ES. Kāda studente (Z.Bondare «Dienā») saka: «Ekonomiskā attīstība, kas nākšot līdz ar iestāšanos ES, vēl nenozīmēs sabiedrības dzīves līmeņa celšanos, jo var paredzēt, kuri būs pirmie, kas iegūs no šīs attīstības.»
Cik daudz cilvēku, tik viedokļu. Mazo un vidējo uzņēmēju konfederācijas prezidents Ēriks Rozencveigs uzskata, ka «Eiropas Savienība ir milzīga mašīna, kas uzbrauks mums kā asfalta rullis, ja mazie un vidējie uzņēmēji netiks laikus attīstīti. Pretējā gadījumā tie bankrotēs».
Savukārt LR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte saka: «ES – tas ir līdzeklis, lai mēs dzīvotu labāk. Tas ir instruments. Un kā jebkuru instrumentu, pieņemsim, nazi, vispirms ir jāpaņem un jānovērtē – vai tas būs ērts, ass, ne pārāk liels vai mazs. Tieši tā ir ar integrāciju – kā instrumentam labklājības celšanai tai jābūt kritiski novērtētai.»
Mums nav vairs daudz laika līdz septembrim, bet uzzināmā, noskaidrojamā, diskutējamā – ļoti daudz. Tāpēc valdībai, kurai nedrīkst būt vienalga, kā tauta nobalsos referendumā, ir maksimāli jāatvēl līdzekļi sabiedrības plašai informēšanai. Jo, lai cik vispārīgi un deklaratīvi dažreiz skan Ministru prezidenta Eināra Repšes vārdi, šoreiz tie ir vietā: «Mēs iekļausimies vienotā Eiropā, kas galu galā nozīmēs labklājību mūsu bērniem arī turpmākajās paaudzēs.» Mūsu, visas sabiedrības, ziņā ir izdarīt izvēli, būt vai nebūt «labklājībai». Pasaulē, kur viss tiek pirkts un pārdots, izvēli atvieglo reklāma. Tai tiek tērētas milzīgas summas – pat 20 procentu no kopējā budžeta. Arī Latvijas valdībai, sastādot šā gada budžetu, nevajadzētu skopoties, lai palīdzētu tautai izvēlēties pareizi.
