Nesen izlasīju kādu grāmatu par astrālo pasauli, arī par to, kas notiek pēc nāves.
Nesen izlasīju kādu grāmatu par astrālo pasauli, arī par to, kas notiek pēc nāves. Citāts no grāmatas: «Jāpiemin vēl viena ietekme, kas nāk par ļaunu aizgājējam, kurš ir ceļā uz debesu valstību, – un tās ir palicēju dziļās un neizmērojamās ciešanas. Aizgājēju labā tuviniekiem labāk būtu apvaldīt savas patiesās, tomēr egoistiskās bēdas. Okultā zinātne nepavisam neaicina aizmirst mirušos, tā māca, ka aizgājēja sirsnīga pieminēšana ir tas spēks, kurš, pareizi ievirzīts, sekmē mierīgu pāreju uz debesu valstību. Bet veltas žēlabas un atkalredzēšanās alkas ir ne vien bezjēdzīgas, bet pat kaitīgas.» Es to saprotu tā: pirmajā brīdī, protams, ir ļoti skumji un sāpīgi, tad arī droši nobirs ne viena vien asara, bet tādēļ nevajag uz mūžīgiem laikiem slīkt asaru plūdos. Vajag dzīvot tālāk, neaizmirstot mirušo, atceroties labo. Ja nevar tik viegli tikt galā, var sevi mierināt ar domu, ka viņam tur ir labi, ka viņš negribētu, lai es te mūžīgi ciestu, un šī šķiršanās ir tikai laicīga, jo arī es kādreiz nokļūšu tur, un mēs atkal būsim kopā. Jā, varbūt tas izklausās cietsirdīgi, taču man tā neliekas. Man šķiet tā ir palīdzība aizgājējam.
Par laimi esmu bijusi tikai vienās bērēs. Tas bija man ļoti tuvs un mīļš cilvēks. Sirds man ļoti sāpēja. Es negribēju viņu zaudēt. Izvadītājs teica garu runu par viņa paveiktajiem darbiem, un viss pateiktais bija taisnība. Es nodomāju, cik daudz laba cilvēks var izdarīt mūžā. Pēc tam pie kapa daudzi raudāja. Es paskatījos uz citiem, uz viņu saraudātajām sejām. Es neraudāju, es gribēju būt stipra. Man pievērsās dažas raudošas acis. Un es sāku raudāt. Es neraudāju tāpēc, ka nevarētu noturēties, bet gan tādēļ, ka to darīja citi. Es negribēju atšķirties no pārējiem.
Tagad es to nožēloju, man tā šķiet. Kāpēc gan es nevarēju toreiz būt tāda, kāda gribēju? Kāpēc vēlējos kļūt par tādu pašu pelēku masu, kā citi? Es domāju, ka vislabākais ir atcerēties par aizgājēju visu labo, nevis apraudāt viņu līdz pietrūkst spēka un asaru. Bet tās ir tikai manas domas, kaut gan varbūt esmu ielūkojusies vēl kāda dvēseles stūrītī…
