Tuvojas pavasaris, un tas nekas, ka pirmo sniegpulksteni uz mirkli ir pārklājis sniegs.
Tuvojas pavasaris, un tas nekas, ka pirmo sniegpulksteni uz mirkli ir pārklājis sniegs. Tas drīz nokusīs, un es zinu, ka daudziem laukos jau rokas niez ātrāk mesties vagā un griezt kūpošu, zemes spēka pilnu velēnu.
Diemžēl ne jau visi tā jūtas, jo daudzus laukos māc vienaldzības, bezcerības un alkohola posts. Tos, kas tur vēl palikuši, jo Rīga un citas Latvijas lielākās pilsētas kā milzu monstri uzsūc sevī arvien vairāk un vairāk darba un labākas dzīves meklētāju no provinces. Un ne jau sliņķi un dzērāji tām vajadzīgi, bet gudrākie, spējīgākie, uzņēmīgākie. Un veselas ģimenes dodas prom no laukiem, prom no smaga, zemu atalgota garu stundu darba, prom no pelēkās ikdienas. Ko viņiem var pārmest? Agrāk vai vēlāk tas būs jādara lielākajai daļai laucinieku, jo to pieprasa mūsu valsts virzība uz Eiropu. Tur lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbināti četri, pieci, seši procenti iedzīvotāju. To mums ik pa brīdim atgādina dažādi pārraudzītāji, konsultanti un mūsu pašu ierēdņi. Tikai par to, ko darīt atlikušajiem vairāk nekā desmit procentiem, nedomā neviens. Vai pēdējos gados lauku apvidos atklāta kādas rūpnīcas filiāle, uzbūvēta jauna ražotne, izveidots sadzīves pakalpojumu tīkls? Vēl joprojām daudzos pagastos vienīgās darba vietas ir pagastmāja, pasts, bibliotēka, skola vai bērnudārzs, kas dzīvo neziņā administratīvi teritoriālās reformas gaidās. Man ir bail, ka pēc reformēšanas Latvija nepārvēršas par bezgalīgu, krūmiem un nezālēm aizaugušu klajumu valsti, kurā kā oāzes šur tur pavīd jaunizveidoto reģionu centri.
Tomēr es ceru, ka tā nebūs, jo mēs to nedrīkstam pieļaut. Tāpēc, kaut gan eiroskeptiķi saka kaismīgas runas un arī veiksmīgi saimnieki ieteic lauku ļaužu apziņā nesēt veltīgu optimismu, pielikumā «Laukos un sētās» arī turpmāk stāstīsim par pozitīviem ļaudīm un viņu saimniekošanas pieredzi. Taču lauciniekam nav jābūt vērsim, kas skrien ar pieri sienā, un jāaudzē tas, ko nevar pārdot, jāceļ tas, ko nevar pacelt, un jāņem tas, ko nevar atdot. Par spīti visam, es ticu: ja arī lauksaimnieciskā ražošana samazināsies, lauku dzīvesveids neizzudīs. Jo kuram tad patīk dzīvot skaļā un piesārņotā pilsētā, ja var izvēlēties lauku mieru un klusumu? Strādā un pelni pilsētā, bet pēc darba atpūties un uzkrāj spēkus savā lauku mājā! Klausies cīruļa dziesmu un bites dūkšanu, vēro saullēktu un puķes ziedēšanu! To neviens tev nevar atņemt.
