Maija sākumā kaimiņu fakultātes kolēģis uzaicināja mani uz savas mātes sešdesmitgadi. Būšot «Lāčplēša» alus mučele, māsa nokāvusi cūci – tātad arī karbonādes, ribiņas un tā tālāk. Nu ko, ja jābrauc, tad jābrauc. Gabaliņš jau patāls – no Jelgavas līdz Ērberģei, taču no kolēģa žigulīša – pensionāra – vēl kādus 100 kilometrus stundā izspiest varēja bez pūlēm.
Sestdienas pēcpusdienā nopirku puķes, šampanieti, un aidā! Kolēģa radinieki man bija seni paziņas – turp biju vests gan Jāņos, gan kartupeļu un siena vākšanas talkās, tādēļ noskaņojums bija jautrs un pacilāts. Šo to par darbu un dzīvi runādami, knaši vien ripojām uz priekšu: Garoza, Iecava, Misa, Vecumnieki…
Saulīte vēl rotājās labu gabalu virs mežu galiem. Aiz muguras palika Valle, un kolēģis visai izteiksmīgi sāka stāstīt, cik biezas būs alus putas un cik ilgi tās turēsies pie kausa malas. «Vai tev pase ir līdzi?» viņš pajautāja, kad ceļmalā ieraudzījām bargu uzrakstu – Pierobežas zona. «Tu esi uz jokiem,» es sapīcis atteicu. «Ne jau pirmo reizi braucam, un ne gailis pakaļ nav dziedājis.»
Tādas valodas mums nevajadzēja aizsākt. Ne jau velti parunā teikts «Nelaime nenāk brēkdama». Ērberģe bija vairs tikai rokas stiepiena attālumā, kad no meža ceļā noslēpta autobusiņa kā atsperes sviests izlēca robežsargs ar svītraino zizli rokās. Apstājāmies.
«Es tāds un tāds…» amatvīrs sacīja, taču vismaz es ne viņa uzvārdu, ne dienesta pakāpi nesadzirdēju. «Jūsu dokumentus,» viņš vispirms vērsās pie šofera. Izrādījās, šim makā atradās tikai vadītāja apliecība un automašīnas tehniskā pase. Tos robežsargs no rokām vairs neizlaida. «Un jūs?» viņš norēca uz mani kā Ļeņins uz buržuāziju. Atzīšos, pēc tāda ievada biju iztrūcies kā nēģeris, kas pazaudējis savu ēnu. «Man nav nekā,» es atzinos. «Tā, tā – robežpārkāpēji,» likumsargs apmierināts purpināja. «Tad būs jābrauc līdz robežpunktam. Tur priekšnieks visu noskaidros…» «Kādi robežpārkāpēji? Ko jūs runājat! Manas māsas tepat – četru piecu kilometru attālumā. Pateikšu jums mātes telefona numuru – piezvaniet viņai, viņa visu paskaidros.» «Bet vai pierobežas zonā jūs drīkstat iebraukt bez pases?» robežsarga acis kļuva cietsirdīgas kā zobārstam, kurš atsakās lietot pretsāpju līdzekļus. «Kārtībai jābūt!»
Kārtība bija. Mani kā galveno aizdomās turamo iesēdināja busiņā pie pārējās likumsargu brigādes, bet pats niknulis ierausās žigulī pie mana kolēģa, un mēs drasējām atpakaļ padsmit kilometru uz Kurmeni, uz robežsargu galveno štābu.
Izrādījās, ka nebijām vienīgie noziedznieki – bija vēl lietuviešu ģimene, lupatu tirgotāji, un pāris veču pilnā makšķernieku ekipējumā. «Mūs no Susējas malas… Ar suņiem… Tikko bijām iemetuši makšķeres…» šie sūkstījās.
Sākās protokolu rakstīšana. Nabaga seržantiņš, kura aprūpē bijām nodoti mēs ar kolēģi, kaut kādai skoliņai, likās, bija tikai cauri gājis: vīram rakstu darbi nepavisam nepadevās – tā vien prasījās palīdzēt vajadzīgajās vietās ielikt komatus un izlabot pareizrakstības kļūdas. Protokolu rakstīšana aizņēma vismaz stundu. Tagad bija jāgaida priekšnieks – viņš teikšot īsto galavārdu.
Klīdām pa pagalmu, smēķēdami vienu cigareti pēc otras, – no priekšnieka ne smakas. «Kas zina, cik ilgi mūs te noturēs,» pie manis vērsās viens no makšķerniekiem. «Man rītvakar biļete uz lidmašīnu, jālido uz Vāciju, bizness, ziniet.» Es noplātīju rokas. Viss Dieva vai, konkrētāk izsakoties, priekšnieka ziņā.
Priekšnieka vaigu tā arī neizdevās ieraudzīt. Ap deviņiem vakarā kāds no klerkiem izsniedza mums soda maksāšanas kvītis – katram pa desmit latiņiem.
Viesību namā nokļuvām pustumsā, kad sautētie kartupeļi un ribiņas jau sen bija atdzisušas. Toties alus bija varens: uz spainī ielaistā šķidruma putām uzliktā divdesmit santīmu monēta, saudzīgi novietota, nostāvēja precīzi trīs minūtes.
Pirmdienas rīta agrumā, būdams bailīgs pēc dabas, žigli skrēju uz banku ar desmitnieku saujā. Tur man par pakalpojuma sniegšanu prasīja vēl sešdesmit santīmu. Ar to arī Ērberģes «piedzīvojums» bija beidzies.
Bet es tagad gudroju – vai man CV ailē par sodāmību būtu jāatzīstas, ka savā laikā esmu bijis nešķīsts robežpārkāpējs? ◆
