Jau pirms gada Latvija sāka izmantot vienu no svarīgākajām iespējam, kuru deva dalība ES, – strukturālos fondus.
Jau pirms gada Latvija sāka izmantot vienu no svarīgākajām iespējam, kuru deva dalība ES, – strukturālos fondus (SF). Kā teikts daudzajos ar SF saistītajos dokumentos, to mērķis ir novērst reģionālo un sociālo nevienlīdzību starp ES dalībvalstīm un to reģioniem un uzlabot ekonomisko un sociālo kohēziju visā Eiropā. Daudzkārt pieminēta arī iespaidīgā naudas summa, kas Latvijai pieejama trīs gadu laikā, – 625 miljoni eiro. Pieskaitot tiem arī mūsu finansējumu, šajā laika periodā valsts attīstībai paredzēta 850 miljonu eiro injekcija. Kā teikts Attīstības plānā – Latvijas valdības sagatavotajā un Eiropas Komisijas apstiprinātajā dokumentā, kurā nospraustas SF izmantošanas prioritātes un pasākumi –, šiem līdzekļiem būtu jāpalīdz Latvijai pēc iespējas ātrāk sasniegt ES vidējo IKP rādītāju uz vienu iedzīvotāju, nodrošināt vienmērīgu valsts teritorijas attīstību un veicināt Latvijas tautsaimniecības pārveidošanu par zināšanu ekonomiku. Neapšaubāmi, šie līdzekļi ir liels ieguvums un var būtiski veicināt mūsu valsts attīstību. Taču jāatceras, ka liels finansējums arī rada risku un ka šo līdzekļu neadekvāta izmantošana var tikai veicināt reģionālo nevienlīdzību, sociālo izstumtība, vides degradāciju un korupciju. Latvijā valda vispārēja neoliberāla nostāja – visi līdzekļi, kas ienāk valstī, ir labvēlīgi un veicina tās attīstību. Jo ātrāk tie tiks apgūti, jo labāk. Līdzīga attieksme – ātrāk un vairāk – ir arī attiecībā uz struktūrfondiem: galvenais ir tos dabūt. Galvenais ir nepalaist garām iespēju, bet tas, kā šos fondus izmanto, kādos projektos naudu iegulda un kurš no tā gūst labumu, ir otršķirīgs jautājums. Lai nepieļautu šādu vienpusīgu skatījumu uz nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošanu (arī ES fondu nauda nāk no nodokļu maksātāju, tai skaitā Latvijas, kabatām), arī sabiedriskās organizācijas centās piedalīties Attīstības plāna sagatavošanā, lai dotu savu ieguldījumu un uzraudzītu plānošanas un ieviešanas procesu. Valdība sāka veidot plānu jau krietnu laiku pirms līdzekļu apguves sākšanas, un, tā kā šis bija pirmais šāda veida plāns, tā sagatavošanas process bija sarežģīts un dažādi vērtējams. Sadarbībā ar sabiedriskās politikas centru “Providus” un Pasaules dabas fondu jau 2002. gadā es sāku pētījumu par SF potenciālo ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, t.i., tādu attīstību, kur vienlaikus tiek nodrošināta ekonomikas un sociālās jomas attīstība, tai pašā laikā nenoplicinot apkārtējo vidi. Pētījuma mērķis ir paskatīties uz Attīstības plānā ietvertajiem jautājumiem citā griezumā un novērtēt sabiedrības iespējas piedalīties plāna gatavošanā, kā arī analizēt tajā paredzēto darbību potenciālo ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību un tās dažādām formām: ekonomisko, sociālo, cilvēku un vides kapitāliem.
Var identificēt galvenās problēmu grupas. Negatīva ietekme uz dabas un sociālo kapitālu. Pieredze rāda, ka ilgtspējīgas attīstības jēdziens bieži tiek iekļauts plānošanas dokumentos, bet reti tiek piemērots praksē. Tā ISPA transporta un SAPARD programmu apguvē vides aizsardzības principi nereti ignorēti. Starptautiskā pieredze liecina, ka stratēģiskais vides novērtējums tiek piemērots tikai dažās valstīs. Vāja sabiedrības līdzdalība. Pētījums skaidri parāda, ka Attīstības plāna sagatavošanā sabiedrības līdzdalība bija minimāla jeb drīzāk formāla. Tas nenoliedzami vairojis un sekmējis korupcijas iespējas. Galvenais iemesls, kāpēc līdzdalība nav bijusi pietiekama, ir tās laikietilpība. Līdzdalības organizēšana un ievērošana prasa laiku, taču šā resursa atbildīgajām institūcijām, plānu sagatavojot, bija ļoti maz, tāpēc arī līdzdalība tika uztverta kā šķērslis dokumentu ātrākai izstrādāšanai un nodošanai ES gaiteņos. Vāja institucionālā kapacitāte, lai nodrošinātu fondu efektīvu un demokrātisku izmantošanu. Valsts atbildīgajām institūcijām pārsvarā nepiemīt fondu vadībai atbilstošas plānošanas prasmes, ko apstiprina arī valsts aparāta inertums. Vadoties pēc principa – apgūt pēc iespējas vairāk līdzekļu –, projektiem netiek piemēroti lētākie scenāriji un netiek pievērsta pietiekama uzmanība to kvalitātei, kā arī potenciālajām negatīvajām sekām. Aplūkojot uzskaitītās problēmas, pētījums norāda uz vairākiem to rašanās iemesliem, kas arī rada šķēršļus struktūrfondu pozitīvai ietekmei uz ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Institūcijās, kas atbildīgas par struktūrfondu vadību, birokrātiskā domāšana (pasākums > stratēģija) dominē pār stratēģisko (stratēģija > pasākums).
Projektu iesniedzējiem ir vājas zināšanas par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Pat ja ir pietiekama izpratne, nav līdzekļu un motivācijas, lai novērstu potenciālās problēmas. Nepieciešamība iztērēt relatīvi lielas naudas summas īsā laika periodā. Analizējot šīs problēmas un to rašanās iemeslus, pētījumā izkristalizējušās rekomendācijas pasākumiem, kas varētu novērst un mazināt negatīvo ietekmi gan vēl šajā (1999 – 2006), gan arī nākamajā (2007 – 2013) struktūrfondu programmēšanas periodā.
Pašlaik valdība jau sākusi darbu pie nākamā Attīstības plāna. Šis pētījums varētu lieti noderēt, atskatoties uz to, kā notika iepriekšējā plāna gatavošana un kādas bija galvenās problēmas. Ceru, ka valdība būs spējīga ņemt vērā sabiedrisko organizāciju norādītās nepilnības un vēlreiz nepieļaus tās pašas kļūdas.
Saīsināti no www.politika.lv
