Kurš gan neatceras kadrus no firmas «Šindlera saraksts», kuros nacists Amons Getss mācās piedot, jo tā viņam ieteicis darīt Oskars Šindlers.
Kurš gan neatceras kadrus no firmas “Šindlera saraksts”, kuros nacists Amons Getss mācās piedot, jo tā viņam ieteicis darīt Oskars Šindlers. Amons mācās, taču viņam nesanāk, viņš stāv pie spoguļa ar paceltu roku un skolojas sacīt: “Es tev piedodu!”, taču vārdi pār lūpām nāk samocīti un nepatiesi, un viņam nepatīk, ko viņš dara. Minūti vēlāk Amons pasaka šos vārdus ebreju zēnam, kas nekārtīgi izmazgājis viņa vannu. Pasaka un atlaiž zēnu, lai iet. Paiet vēl minūte, un nacists dusmās šauj pa savas mājas logu uz aizejošo zēnu. Zēns saļimst. Amons nav bijis labs piedošanas skolnieks, jo nav pratis piedot no sirds…
Parunāsim par piedošanu. Cik daudz, cik ilgā laikā un cik dziļi cilvēks ir spējīgs piedot otram, kas viņu ir nodevis, aizvainojis vai nelietīgi izmantojis uzticību un labvēlību? Kas vispār ir piedošana? Vai vienkārši vārdi: “Es tev piedodu”, kuriem līdzi nāk iekšējs rūgtums un nevēlēšanās atzīt, ka tomēr nespējam piedot. Cik daudz spējam piedot patiesi?
“Piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara!” teikts Bībelē. Un šeit ir vietā padomāt par to, cik daudz cilvēks dara apzināti un cik daudz var nodarīt otram pāri neapzinoties. Ievainot tuvu cilvēku var visādi – gultas kaislību kārē aizsteidzoties pie mīļākās; neieklausoties otra sacītajā un jūtās tad, kad esam noguruši pēc darba; tiekot pieķertam melos. Pastāv vēl simtiem citu variantu, un katram no mums ir kāds stāsts, ko minēt piemēram. Kāds pietiekami rūgts stāsts, bet, iespējams, ka ar laimīgām beigām. Ar beigām, kurās piedodam vai mums piedod.
Piedošana ir atkarīga no tā, cik daudz uzticamies otram un cik ļoti vēlamies viņu nepazaudēt. Bet, vai neieklausoties sirdsbalsī, kas saka, ka mums melo un māna, izmantojot uzticēšanos, nevaram nokļūt pagalam muļķīgā lomā, kas saucas “zina viss pagasts, izņemot paša sievu”. Uzticēšanās ir ļoti cēla, bet tikpat bīstama, jo daudz vairāk taču sāp, ja pieviļ cilvēks, kuram esi uzticējies, nevis apkrāpj stacijas tunelī sastapts čigāns. Tāpēc, ka pirmajā gadījumā sāp sirds un jūtas liek manīt, ka pats vien esi vainīgs, jo ļāvi ar sevi tā izrīkoties un ticēji kādam, kurš nav tā vērts. Var gadīties, ka pēc šādām reizēm sakām “man ir salauzta sirds” un pēc tam vairs neriskējam uzticēties nevienam, ieviešot sev vien jaunus paziņas.
Taču, šķiet, spēcīgāki un dzīvē daudz veiksmīgāki ir cilvēki, kas nenocietinās un spēj pārdzīvot notikušo, ar pilnu sparu dzīvojot tālāk. Viņi ir iemācījušies piedot arī tiem, kas pret viņiem bijuši ļoti zemiski. Naids un dusmas nav labs sabiedrotais, un tikai ar piedošanas spēku varam atbrīvoties no nejaukajām emocijām, kas liek uz otru sakliegt, izmest no mājām, novēlēt nelaimi un darīt citas sliktas lietas.
Iespējams, kāds cilvēks nebūt nav pelnījis uzzināt, ka viņam esam piedevuši. Jo nav apzinājies savu kļūdu vai nelietīgo rīcību. Tāpēc ne vienmēr obligāti kādam jāpasaka, ka viņam piedodam. Varbūt patiešām ir tā, ka šo cilvēku redzēt vairs negribam. Tomēr, lai izzustu naids un rūgtums, jāpiedod savā sirdī. Un ticiet – kad esam piedevuši, iestājas miers. Tāds kluss, gaišs un rāms kā bezvēja vasaras rīts.
