“Krustmāte, es tevi nobloķēšu!” atskan krustmeitas brēciens, jo esmu saudzīgi pakomentējusi viņas, manuprāt, ne visai veiksmīgo fotogrāfiju feisbukā. Skaista meitene, vienkārši fotografēšanas rakurss nav īstais. Vai tiešām es kaut ko esmu izdarījusi ne tā, pasakot, ka viņas bilde ir ne visai veiksmīga? Un turpinot komentēt jau privāti, ka viņas deguntiņš ir smuks, bet bildē redzams pērnais kartupelis?
Esmu progresīva, aktīvi darbojos sociālajos tīklos, un tas ne vienmēr patīk maniem jauniešiem, bet kurš tad vēl, ja ne es pateiks, ka kaut kas nav tā, kā vajag? Svešs cilvēks visbiežāk nebūs ne saudzīgs, ne smalkjūtīgs. Par laimi, manējie saprot atšķirību starp “kārtīga istaba” un “pilnīgs bardaks”, kādu itin bieži var redzēt internetā publicēto bilžu fonā.
Esmu rokdarbniece, tāpēc, pirms publicēt savu veikumu, es rūpīgi piedomāju, kur tieši novietošu savu darbiņu, ko likšu fonā, kā izgaismošu, ko, apstrādājot bildi, nogriezīšu nost. Tik bieži ir nācies redzēt tiešām skaistu rokdarbu, bet kopskatu sabojā tieši fons! Es nespēju priecāties par glītu tamborētu sedziņu, ja tā ir izklāta uz saburzīta palaga, jo redzu tikai šo palagu. Kurš liedz iziet ārā un izklāt zālītē vai ziemas laikā sniegā? Vai uz malkas grēdas, vai uz vecot sākušām dēļu durvīm – tas dod darbiņam tādu šarmu!
Ir cilvēki, kuri itin veiksmīgi attīsta biznesu, mācot citiem šīs vienkāršās lietas, bet patiesībā būtu vienkārši paškritiski jāparaugās uz savu veikumu. Bērnībā mamma man teica: paskaties uz savu sakārtoto istabu ar sveša cilvēka acīm, vai tā aizvien paliek kārtīgi sakārtota? Un tā šī “paskatīšanās ar sveša cilvēka acīm” man ir līdzās vēl šodien – ikdienā noder ne tikai savu darbu eksponēšanai, bet arī lūpu krāsošanai. Nav runa par perfekcionismu, man tas nepiemīt, bet par elementāru cieņu pret sevi – ja es patīku sev kā svešam cilvēkam, tad es divtik patīku sev!
Bet tu taču vienmēr padomā, kas tev aiz muguras, kas ir tavā vai tavu darbu fonā? Šobrīd noteikti liels grozs ar baravikām. Rudens ir klāt, laižam sēņot!
