Lai kā kurš vērtētu Kārļa Ulmaņa lomu Latvijas vēsturē, tomēr nav šaubu, ka ir goda lieta atrast izcilā politiķa, tautsaimnieka kapu un pīšļus pārbedīt Latvijā.
Lai kā kurš vērtētu Kārļa Ulmaņa lomu Latvijas vēsturē, tomēr nav šaubu, ka ir goda lieta atrast izcilā politiķa, tautsaimnieka kapu un pīšļus pārbedīt Latvijā.
Bērzes kapsētā Kārlim Ulmanim paredzētā vieta tika saglabāta visu okupācijas laiku. Tagad tur ierīkots piemineklis, kas, pateicoties pagasta ļaudīm, allaž ir labi sakopts. Taču nekāda apbedījuma šajā vietā tā arī nav.
Arestētā valsts vadītāja mirstīgās atliekas tika meklētas, pamatā balstoties uz čekas dokumentiem, kas sakarā ar Krievijas demokratizēšanos kļuva pieejami pētniekiem. Turkmenistānā pie Krasnovodskas tika atrasta kapsēta, kurā Ulmanis, iespējams, ir apbedīts, bet vairāk arī neko noskaidrot nav izdevies. Guntis Ulmanis savas prezidentūras laikā, viesojoties «Pikšās», esot publiski atzinis, ka pētnieki darījuši, ko varējuši, bet diemžēl jāsamierinās, ka pozitīva rezultāta varot arī nebūt.
Tomēr izrādās, ka tepat mūsu pusē un arī citur Latvijā ir cilvēki, kas domā citādi. Jā, protams, ir juridiski tikpat kā neapstrīdami dokumenti, bet ir arī mutvārdu vēsture. Pēdējā, protams, ir apšaubāma. Taču gadās, it sevišķi to var teikt par komunistu totalitārās varas laikiem, ka dokumenti melo. Un tiešām varētu būt, ka taisnība ir tam, ko cilvēki runā…. Kaut arī varbūtība un cerība atrast īsto Ulmaņa kapu ir maza, mums ir pienākums atmiņu stāstījumu metodi augstprātīgi neatmest kā nereālu.
Noriļskas atmiņās neizdzēšamais
Viens no ļoti godājamiem cilvēkiem, kas uzskata, ka Kārļa Ulmaņa kaps atrodas citur, ir «Ziņu» lasītājiem pazīstamais vecais jelgavnieks Latvijas armijas virsnieks Voldemārs Veldre. Lūk, viņa stāsts: «Būdams izsūtījumā Noriļskā, es pēc atbrīvošanas no lēģera strādāju amonjaka rūpnīcā, kur mans ceha priekšnieks bija Nikolajs Mihailovičs Balanuca. Viņš bija apmēram sešdesmit gadu vecs krievu inteliģents, cara laiku inženieris, kas Krievijā bija arestēts jau 1937. gadā. Līdz tam Balanuca ieņēma augstus posteņus Magņitogorskā un citur. Izsūtījumā līdzi bija devusies viņa sieva Lidija, kurai bija cits uzvārds – Krahina. Tūlīt pēc Staļina nāves abiem radās iespēja vismaz atvaļinājuma laikā apmeklēt dzimtās vietas, kas varēja būt kaut kur toreizējās Padomju Savienības dienvidos pie Melnās vai Kaspijas jūras.
Kad Balanuca pēc atvaļinājuma atgriezās Noriļskā, viņš man stāstīja, ka kapsētā, kur apglabāts viņa tēvs (miris dēla apcietinājuma laikā), netālu atrodoties arī Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa kaps. Zinu, ka Nikolajam Balanucam bija divi dēli, tātad pēcnācēji, kas varbūt varētu palīdzēt atrast šo vietu.»
Kad sacītais sakrīt dubultīgi
Voldemāra Veldres stāstu ir ierakstījis videolentē vīrs no Ozolniekiem Leons Lecis. Viņš brīvajā laikā ir aizrautīgs vēstures pētnieks, turklāt bērnībā Leča kungs bijis mazpulcēns. Ar viņa palīdzību man izdevās satikt veco, arī ļoti cienījamu vīru, tērvetnieku Alfrēdu Klausu, kas ir slavens ar savu daiļdārznieka prasmi. Tērvetes upes krastā viņš iekārtojis jaunlaulātajiem domātu mauriņu ar šūpolēm, mīlestības akmeni. Gadā šo daudziem zināmo vietu apmeklē ap simt jauno pāru. Taču saistībā ar Kārli Ulmani viņa stāsts ir šāds: «1969. gada novembra viesuļvētrā Latvijas mežos tika sagāzti koki, kurus pašu spēkiem nevarēja spēt izstrādāt. Tērvetē tad iebrauca viesstrādnieku brigāde no Krimas. Tolaik mans tēvs strādāja Tērvetes mežniecībā un dzīvoja mūsu pagasta Pļavniekos – mājās, kur atradās šīs mežniecības kantoris. Pļavniekos tika izmitināti arī šie viesstrādnieki. Es personīgi nezinu, kas viņi bija. Tēvam tie bija stāstījuši, ka partijā neesot un ka ticot Dievam. Vai tie bija tatāri, nezinu, bet cūkas gaļu viņi neēda. Tēvs neko par Ulmani viņiem nebija jautājis, taču viņi paši sāka stāstīt, ka Krimā tūlīt pēc vācu karaspēka padzīšanas pie viņiem kā lauksaimniecības vadītājs atbraucis kāds vecāks vīrs, kas ir bijis agrākais Latvijas valsts prezidents. Cilvēks bijis gudrs, vienkāršs un izpalīdzīgs, taču slimīgs. Ilgi nav dzīvojis. Kārļa Ulmaņa bērēs kapsēta bijusi pilna ļaužu, jo cilvēki viņu ļoti iecienījuši.
Tagad jau mēs visi esam gudri, bet tolaik neko vairāk tēvam par šo lietu nepajautāju. Zinu, ka tā laika mežzinis Leons Skromolis ar šiem viesstrādniekiem iepazinās tuvāk. Viņš pat atvaļinājumā ar vieglo automašīnu aizbrauca uz Krimu pie viņiem ciemos, tomēr kad 1997. gadā Skromolim jautāju par to vietu, viņš nekādi nevarēja atcerēties.
Runājot par šo lietu, Tērvetē esmu saticis ilggadēju mehanizatoru Jāni Vaičuku. Viņš tad man atklāja, ka 1973. gada martā piedalījies, šķiet, lauksaimniecības nozares pirmrindnieku ekskursijā uz Krimu. Grupa no Rīgas līdz Odesai braukusi ar vilcienu un tad tika iesēdināta pasažieru kuģī «Ukraina» ar 1100 vietām. Ar šo laineri pirmrindnieki ceļojuši apkārt Krimai un, piestājot krastā, devušies dažādās ekskursijās. Reiz ar autobusu viņi aizvesti uz kapsētu, kas atradusies tālāk no jūras, līdzās vīnogu plantācijām. Gide, vedot apskatīt kādu padomju laikā atzītas slavenības kapu, garāmejot norādījusi, uz vietu, kur, lūk, apbedīts Latvijas valsts prezidents. Piemineklis esot bijis tumšā krāsā, līdzīgs kā padomju laikā lika militārpersonām. Kad jautāju citiem man zināmiem tā laika darba pirmrindniekiem, kas bija tajā pašā ekskursantu grupā, vai arī viņi atceras Kārļa Ulmaņa kapu, izrādījās, ka cits neko daudz nav sapratis krievu valodu, citam kabatā bijusi pudele…, taču Jānis Vaičuks par savu teikto ir drošs. Kā lai neticu tam, ko man pazīstams cilvēks pats savām acīm ir redzējis!? Un to taču apstiprināja arī Krimas viesstrādnieki, kas teicās pat ar Ulmani runājuši!»
Vēl man nav izdevies tikties ar minētajiem Jāni Vaičuku un Leonu Skromani, kas kaut arī jau ir cienījamos gados, taču veselībā turas. Cerams, ka šajā sakarā varētu atrasties vēl kādas liecības. Nešaubos, ka esam bagāti veciem cilvēkiem, kuriem vienmēr ir bijis zinātkārs prāts un laba atmiņa..
