«Man trūkst vārdu» ar tādām izjūtām mēs iznācām no kinoteātra «Zemgale» sarkanās zāles.
Aizgājušais laikmets
starp mani un
tevi, mans Romeo,
sapņi, ilgas un pagātne, tad,
kad mēs nomirām.
Mēs bijām kopā, Džuljeta,
kad nāve par mums smējās.
Vai tā bij, vai tā bij,
vai tas bij sapnis?
«Man trūkst vārdu» ar tādām izjūtām mēs iznācām no kinoteātra «Zemgale» sarkanās zāles. Bez vārdiem tā būtu pareizāk izteikt to, kāda smeldze spieda nost: sajūsma, šausmas, ārprāts, mīlestība tas viss kopā filmas «Romeo un Džuljeta» iespaidā. Manuprāt, grandiozajam mākslas darbam jau iepriekš bija lemta ne mazāk, ne vairāk bumam līdzīga piekrišana jauniešu vidū…
Cik man zināms, visa Jelgavas 1. un 2. ģimnāzija lauztin lauzās skatīties šo visskumjāko mīlasstāstu.
Un tas reiz bija mirklis, kad katra meitene gandrīz fiziski pārtapa par Džuljetu, bet zēni pārvērtās par bruņiniekiem baltos zirgos. Šis kopmirklis šī filma bija reiz tas, kas it kā čukstēja, iedzīdama zemapziņā vārdus: tādu skaistu un nevaldāmu, visu izaicinošu jūtu dēļ ir vērts dzīvot… vērts ciest.
Tagad iespaidu grandiozajā ietekmē varu teikt vienīgi to Šekspīrs ir ģēnijs. Cilvēki! Šādas mākslas dēļ ir vērts dzīvot. Ir jātic mīlestībai, ir jātic šim jau iedzimtajam sasaucienam ar kādu. Ir jātic Romeo un Džuljetas iespējamībai.
