«Esmu nozvērējusies, ka nekad nebūšu tāda māte, kāda bija man… Es savus bērnus mīlēšu, un viņi man būs svarīgākie! Un tomēr dažreiz man paliek bail… Bail, ka to nemācēšu un vēsture atkārtosies…» stāsta Inga.
«Esmu nozvērējusies, ka nekad nebūšu tāda māte, kāda bija man… Es savus bērnus mīlēšu, un viņi man būs svarīgākie! Un tomēr dažreiz man paliek bail… Bail, ka to nemācēšu un vēsture atkārtosies…» stāsta Inga. Savu stāstu viņa uzticēja arī «Ziņām».
«Es vēlos nomirt…» īsi pirms Ingas piedzimšanas Elita rakstīja savai mātei, «Man būs bērns… bērns, kuru es nevēlos… »
Inga piedzima, kad Elitai bija 22 gadi. Tā kā viņa vēlējās turpināt savas studijas Maskavā, bet ar mazu bērnu tas nebija iespējams, par meitenīti rūpes uzņēmās viņas māte. Tā līdz pirmajai klasītei Inga arī nodzīvoja pie savas vecmāmiņas. Mammas atbraukšana viņai bija vislielākie svētki. Bet ne jau dāvanu dēļ, kas tika dāsni atvestas katru reizi. Mamma viņai bija īpašs cilvēks, īpaši mīļš un gaidīts viesis.
Pēc sešiem gadiem Elita apprecējās un paņēma Ingu dzīvot pie sevis. Lai viss būtu, kā pienākas, Elitas vīrs Ingu adoptēja un deva savu uzvārdu. «Es biju laimīga, jo beidzot dzīvošu kopā ar mammu! Lai arī vecmāmiņa man bija ļoti mīļa, tas bija mans klusais, lielais sapnis.»
Elitai laulībā piedzima vēl viena meita un dēls.
Mācēju rūpēties pati par sevi
«Mēs nestrīdējāmies par tādiem sīkumiem kā vēla pārnākšana no diskotēkas vai arī par to, ko vilkt mugurā. Jau kopš pirmās klases biju teicamnieku vai labinieku rindās, tādēļ mammai nekad nebija jāuztraucas par manām mācībām. Lai saņemtu kādu uzslavu vai uzmanības apliecinājumu, centos būt priekšzīmīga skolniece, bet, lai cik arī pieciniekus no skolas es nesu, mamma nekad par tiem nepriecājās.
Viņa pilnībā izpildīja savus mātes pienākumu, kādi nu tie ir – vienmēr biju apģērbta un paēdusi. Jau no pirmās klases tiku radināta pie patstāvības – pati biju iemācījusies parūpēties par sevi… Bet es ar skaudību noskatījos uz tiem bērniem, kurus katru dienu vecāki pavadīja uz skolu un ar sajūsmu sagaidīja mājās ar labu atzīmi kabatā.»
Tu esi tik laba aktrise!
Elita nekad no Ingas neslēpa to, ka viņa bijusi negribēts bērns. Nekad neteica, ka viņu mīl. «Kad biju mazāka, mēdzu pieskriet pie mammas, pieglausties un klusi iečukstēt ausī: «Mammu, es tevi ļoti mīlu!» Atbildes vietā saņēmu tikai nopūtu: «Beidz tēlot… Tu esi tik laba aktrise! Nē, nu patiešām, iestājies teātrī, tur tev īstā vieta!» Centos viņu pārliecināt, ka saku taisnību, bet tagad saprotu, ka viņa nekad tam nenoticēja. Varbūt, ka nemaz negribēja.»
Likās, ka viņa mani nositīs
«Reiz pagalmā rotaļājos ar mazo brāli un māsiņu. Kaimiņu dārzā bija liela ābele ar kārdinošiem āboliem, un kaimiņš (viņš vienmēr mūs lutināja ar dažādiem gardumiem) paaicināja mani pie sevis, lai iedotu kādu pārīti ābolu man un mazajiem. Kamēr aizgāju pēc cienasta, mazais brāļuks pamanījās izskriet uz netālā ceļa. Tieši tajā brīdī no darba pārnāca mamma. Ieraudzīdama brāli uz ceļa, viņa pārskaitusies saķēra mani un aizvilka uz istabu pārmācīt. Viņa sita neskatoties. Viņa nekad ar mani nemēģināja izrunāties, jo uzskatīja, ka esmu pārāk aprobežota, lai tas vainagotos ar panākumiem. Viņa izvēlējās vieglāko – iekaustīšanu. To pat nevarēja saukt par pēršanu, tā bija sišana. Viņa sita neskatoties, kur trāpīs, un vienalga ar ko – kas pagadījās pa rokai. Bieži tā bija tēva biezās jostas sprādze, dažreiz arī slota. Pēc tam ilgi uz ķermeņa sūrstēja lielie smagās siksnas atstātie pierādījumi. «Es tevi nositīšu, nožēlojamā radība!» viņa kliedza, un man likās, ka tā patiešām būs. Vienīgais, ko paspēju izdarīt, bija ar rokām piesegt galvu, jo ne vienu vien reizi pēc kārtējās pārmācīšanas izskatījos kā no pamatīga kautiņa iznākusi – ar zilu aci vai uzpampušu vaigu.
Pusaudža gados sadumpojos, un, kad mamma kārtējo reizi pacēla pret mani roku, es to pārķēru un stingri teicu, ka viņa mani vairs nesitīs… Taču bailes saglabājās, tās saglabājās zemapziņā. Vienmēr, kad viņa pacēla roku manā tuvumā, pat lai pasniegtos pēc burkas augšējā skapītī, es noraustījos un automātiski aizsedzu seju, it kā gatavodamās aizsargāties. Jāteic, ka vēl joprojām man no viņas ir bail…»
Gribētu nezināt, kas viņa ir…
«Es esmu mammai pateicīga par visu, ko viņa man ir devusi. Par to, ka viņa mani ir izaudzinājusi par kārtīgu cilvēku, kas jau kopš agrām dienām ir mācījusi par sevi rūpēties. Bet dažreiz man sirdī iezogas tāda klusa vēlēšanās nezināt, kas viņa ir. Tad man būtu cerība… Cerība, ka viņa mani pametusi kādu nepārvaramu šķēršļu dēļ un īstenībā ļoti ilgojas pēc manis un mani mīl. Tad man nebūtu jāklausās, cik ļoti viņa manis dēļ ir uzupurējusies – apprecējusies ar vīrieti, ko nemīlēja, jo viņš bija vienīgais, kas bija ar mieru pieņemt vientuļu sievieti ar bērnu un uzaudzināt to kā savējo. Ka viņa nožēlo, ka neiztaisīja abortu, kad uzzināja, ka gaida mani. Ka es viņai sagādājot tikai rūgtas atmiņas par savu īsto tēvu, kas bijis vislielākais nelietis uz šīs pasaules. Ka nekad neesmu varējusi novērtēt viņas rūpes.. Un ka viņa pret mani jūt tikai un vienīgi pienākumu.»
Sveša bērns vienmēr bija mīļāks
Lai kā arī es pūlētos, mammai vienmēr citu bērni bija paraugs, ko «iebikstīt» man. Ne reizi vien dzirdēju: «Redz, kā Ineses meita, viņa aizrāvusies ar filosofiju, lasa Nīčes grāmatas. Bet tu jau pat nezini, kas ir Nīče.» Un todien es sev nosolījos, ka ne tikai zināšu, kas ir Nīče, bet arī pārzināšu citus viņai tik tuvos rakstniekus un filosofus. Tādēļ divpadsmitajā klasē gala eksāmenu izvēlējos likt filosofijā un lielāko daļu laika pavadīju, lasot dažādu filosofu darbus un apcerējumus par viņu dzīvi. Godīgi sakot, mani tas pat īpaši neinteresēja, bet gribējās, lai mamma ar mani lepojas. Pirms eksāmena vairākas naktis pavadīju nomodā, lai visas biļetes apgūtu nevainojami, un tā arī bija – es to noliku uz deviņi. Es nemēdzu lielīties ar saviem panākumiem mācībās vai citur, bet šoreiz, domādama, kas tas mammu patiešām varētu iepriecināt, priecīga paziņoju par eksāmena rezultātu. Viņa vienaldzīgi pakratīja galvu, apstiprinot, ka dzirdējusi manis teikto, un turpināja savus iesāktos darbus.
Un tad sapratu, ka runa jau nebija par kādu noteiktu sasniegumu. Es varētu sasniegt ģeniālus panākumus, un arī tad viņai tas īpaši neinteresētu. Viņai jebkurš kaimiņa resgalis bija mīļāks par mani, un tas vairs nebija atkarīgs no manis. Tā tas vienkārši bija.
Mēs esam svešinieces
Pēc vidusskolas iestājos universitatē, kas bija tālu no mājām, tādēļ turp braucu reti. To arī pastiprināja apstāklis, ka jaunajā dzīvesvietā vairs nejutu mammas nievājošos un nicinošos pārmetumus par to, cik esmu neizdevusies. Pēc pusgada saņēmu no viņas vēstuli, kurā viņa atzinās, ka vairs nevēlas mani redzēt, jo bez manis viņas dzīve beidzot ir kļuvusi paciešama. Viņa rakstīja: «Kad bērni izaug, pazūd mūsu mūžīgais pienākums pret viņiem. Es savu pienākumu esmu izpildījusi un turpmāk nevēlos tevi redzēt – tās ir pārāk sāpīgas atmiņas. Mēs esam svešinieces – mēs esam svešas garā un nu arī dzīvē…»
Nu jau vairākus gadus dzīvoju prom no mājām. Sākumā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos ģimenei sūtīju dāvanas un apsveikumus, bet vēlāk uzzināju, ka tās tiek izmestas…
